VEF grib, bet...

Pēc minētās uzvaras pār turkiem VEF ir aizvadījis vēl vairākas spēles un acīgākie būs pamanījuši, ka komandas pieteikums LBL čempionāta spēlēm ir ļoti pieticīgs. Ja protokolā ir ierakstīti astoņi vārdi, tad tie ir svētki visai kluba vadībai. Pašmāju turnīros šāds skumjš pieteikums nav nekas ārkārtējs, ja vien nav runa par komandu, kura pirms septiņiem gadiem basketbola ielās izgāja ar skaļu misiju – glābt visu Latvijas basketbolu, kaut vēlākie notikumi pierādīja pavisam pretējo, ka šajā komandā Latvija un basketbols ir divi nesavienojami jēdzieni.

Tas, kas šodien notiek ar komandu, ir visu iepriekšējo gadu notikumu un (bez)darbību loģiskas sekas. Ja šajā komandā viss būtu noticis tā, kā sarakstīts daudzajos manifestos, uzsaukumos tautai un demagoģiskajās runās pateikts, jau kopš 18. decembra vakara Butautam pietiktu atšķirt savu piezīmju blociņu un izvēlētos divpadsmit jaunu spēlētāju uzvārdus, kurus ir saražojusi VEF vārdā nosauktā “talantu laboratorija”. Septiņi gadi ir gana ilgs laiks, lai zaļu gurķi izaudzētu par basketbola lietaskoku, taču šis nav tas gadījums. Realitātē VEF min pavisam citas basketbola takas. Vispirms iepirkšanās lēto leģionāru tirgū, tad to sijāšana ar cerībām atrast kaut pie pielietojamu, tad bez darba palikušo lietuviešu veterānu vētīšana un tikai pēc tam brīvajām vietām tiek piemeklēti latviešu kadri.

Kas ar komandu notiek šodien? Nekas, jo visi (vai gandrīz visi), kuri bija kopā ar komandu 18. decembra uzvarā pār “Banvit”, joprojām atrodas savās vietās. Tas gan nenozīmē, ka kluba priekšniecība un treneri ir aizsēdējušies pie svētku galdiem un ir aizmirsuši par saviem tiešajiem pienākumiem. Kustība jaunu spēlētāju meklējumos ir pamanāma, taču rezultāts ir “gribēt nav kaitīgi. Kaitīgi ir tad, ja grib, bet nedabū”. Saraksts ar spēlētājiem, kurus VEF grib pie sevis ir pagarš un ļoti latvisks un šī ir tā reize, kad jāatgādina, ka sapņojot ir jāaizver acis.

Jau pāris dienas pēc pēdējās Eiropas kausa spēles basketbola aizkulisēs vairs nečukstēja, bet gan kliedza pilnā balsī, ka pēc pāris dienām Rīgā parādīsies Jānis Timma. Vēl tikai palikušas nieka formalitātes, ventspilniekiem jāsamaksā līgumā aprunātie 30 000 eiro un darījums būs noticis. Šodien ir jau 2. janvāris, taču nauda ir palikusi Jaunupa kabatā un arī Timma ir palicis savā vietā. Un paliks...

Kurzemē basketbolu spēlē ne tikai Ventspilī, bet arī Liepājā un arī šeit ir piestājušas VEF vēlmes pasmelties spēlētājus savai “jaunajai” komandai. Liepājā ir noskatīts Ingus Jakovičs, taču arī viņš nav bijis pietiekami aktīvs, lai novērtētu Rīgas labumus. Ventspilī un Liepājā izmesti pa durvīm, VEF darboņi noskurinās un rāpjas atpakaļ pa logu, bet pavisam citās mājās. VEF makšķeres ir izmestas Spānijā, Itālijā, Ukrainā, Kazahstānā, Lietuvā, iespējams, vēl kaut kur, taču uz āķa uzlikto ēsmu neviens pagaidām nav norijis. Acīmredzot Ojārs Siliņš nespēj atrast nevienu argumentu, kāpēc Itālijas augstāko līgu mainīt pret kaut kādu draudzības spēļu turnīru, ko sauc par VTB līgu. Argumentu, kāpēc Kasparam Vecvagaram mainīt Eirolīgu pret trešās šķiras turnīru, arī nav atradušies. Kāpēc Jānim Blūmam labi atalgoto darbu Kazahstānā mainīt pret VEF tikai tāpēc, ka šī komanda sevi pašpasludinājusi par Latvijas komandu? Vai Marekam Mejerim Spānijā ir sliktāk nekā tiek solīts Rīgā? Vai Jānim Strēlniekam Ukrainā?

Uzvārdi, ap kuriem šobrīd danco VEF vadība, ir zināmi, taču neviens no piesauktajiem mājās nesteidzas. Interesanti, kāpēc?