Ar mīnu meklētāju...

Hokejisti atpūtās kā dzelzceļnieki – ar domām par savu veselību un nākamo darba rītu, kad sliedēm atkal jābūt tīrām. Karnevāla motīvi, kas šoreiz tika ieputināti kādā Vidzemes puses lielmājā, Dinamo spēlētājiem bija kā pienākums – gan pret savām ģimenēm, gan komandas garu. Tā vajag, ja grib savilkt savu spēku trieciendūrē! Tajā pašā laikā, no šiem der arī pamācīties – tikai viens salauzts krēsls un ... treniņš pirmajā gada dienā bez kritušajiem. Un otrajā arī! 16 spēles, kas palikušas regulārajā sezonā, dod pamatu prognozēm un spekulācijām, taču ar to nekādi nevar dabūt punktus tabulā. Tos vajadzēs izcīnīt.

Jaromīrs Jāgrs vēl nebija paspējis pēc uzvaras pār Rīgas Dinamo ieiet dušā, kad Arēnas Rīga aizkulisēs treneris Šuplers ķēra pēc rokas menedžeri Sējēju un prasīja viņam kā prokurors:
- Kad man būs jauns vārtsargs?
Trenera nervu kamoliņš bija pasprucis no klēpja un tagad tas vēlās uz priekšu, aiz sevis atstājot skaidru diegu. Šuplers ar šādu dvēseles stāvokli ir bijis kopā arī agrāk – ne pirmo gadu viņš nervozi kratās, ne pēdējo viņam galvā šaudās šķietamie risinājumi, kam vajadzētu dot rezultātu. Uzstājīgā vajadzība pēc vēl viena vārtsarga neko jaunu par slovāka speciālistu nepasaka – stresa apstākļos viņš agrāk ir apsolījis gan tetovēties, gan jāt ar zirgiem... Kāds tur brīnums, ja tagad sešdesmit gadus vecais vīrs visu savu nelaimju sākumu un beigas redz vārtos? Kopš savainoti ir abi galvenie darba darītāji – Holts un Telkvists – viņam atliek vien rēķināties ar Lūsiņu, kurš Šuplera plānos un sarakstos nekad nav bijis nopietns. Taču, kā par brīnumu, pēdējais savu mazā cinīša lomu piespiedu kārtā gada nogalē nospēlēja salīdzinoši veiksmīgi. Kas vienam brīnums, tas citam – šausmas nākotnes ielejā. Ja zinām, ka Telkvists labākajā gadījumā var atgriezties sastāvā janvāra beigās, bet Holts ar savu potīti ir trauslāks par porcelāna apakštasīti, Lūsiņa vieta kokā nebūt neatgādina medni, ko Jūlis gribētu redzēt savā trofeju skapī. Ieliekot Edgaru zīles lomā, arī tad pasākums izskatās bargs, jo mazais latvietis trenerim drīzāk rada līdzjūtību, nekā pārliecību. Bet – ko Lūsiņš var darīt, ja Šuplers neredz viņā palīgu – vien lielā cauruma ielāpu? Tas, ka trešais vārtsargs komandā tagad ir spiests kļūt par pirmo, drīzāk ir nelaimīga apstākļu sakritība. Taču vēl jau paliek vājais mierinājums – kas notiktu, ja mums nebūtu par rokai Lūsiņš?

Statistika ir sausa – četrās spēlēs Edgars Lūsiņš ir pratis komandai izcīnīt četrus punktus, tikt pie divām uzvarām (viena papildlaikā, otra – pēcspēles metienos) un atvairīt 70 no 78 metieniem. Patiesībā, metienu skaits ir jādala ar trīs spēlēm, jo tajā pirmajā, kurā Edgars bija spiests doties vārtos, tas notika jau pēc mača – kad komandas gatavojās bullīšiem. Vidējie rādītāji nekādu superzvaigzni mums nav izcepusi – 2,63 ripas vidēji spēlē (labāk par Telkvistu), ar vidēji atvairīto procentu – 89,7%. Taču – atkal vēlos atgriezties pie minētajiem četriem punktiem, kas šobrīd neapstrīdami pieder Lūsiņam. Pret Znaroku viņš uz loterijas metieniem vietu vārtos burtiski izlūdzās un, labi, ka treneris pamanīja, ka Telkvists tajā vakarā vairs negribēja un nevarēja būt karotājs. Pret Barys visai komandai nebija variantu, pret Jugru mēs jau redzējām mazo brīnumu, bet pret Omsku zaudējums jāieraksta pašiem treneriem... Ja Šuplers tagad ir ieņēmis galvā, ka visas viņa komandas problēmas sākas būrī, tad nenāk par ļaunu atgādināt, ka pēdējās četrās spēlēs mēs paši esam guvuši piecus vārtus. Kur Lūsiņa loma tajā, ja uzbrukums ir bez zobiem? Vai vārtsargi šajā komandā ir būtiska skaitliskā vairākuma realizācijas komponente? Lūsiņš spilgti nodemonstrēja, ka vārtu sargāšana vai drošība, nav tā lieta, par ko vajadzētu šajā komandā satraukties. Kā redzam šobrīd – mums ir 3 stabili KHL līmeņa vārtsargi, ar kuriem rotaļāties. Ja divi sēž malā, tad uzticamies trešajām. Ja treneris to negrib vai nemāk – kāpēc pie šāda salikuma būtu jāmet ar akmeni tieši pa... vārtsargiem? Turklāt, kurā leišu tirgū Šuplers saredz šobrīd sava nemiera šūpulīti? Kur spēlē vārtsargi, kas to vien tik gaida, kā viņus pasauks palīgā Rīgas Dinamo, lai viņi ievilktu komandu izslēgšanas spēlēs? Ja daži somi vai zviedri te apkārt klīst bez darba un trenerim gadu mijā ir bijušas sarunas ar ieinteresēto pušu aģentiem, tad sauksim tās par problēmām, kuras nedrīkst skart Dinamo pašreizējo noskaņu. Tā, starp citu, ar trešo numuru Lūsiņu vārtos, nebūt neizskatās pēc skaudras nolemtības. Drīzāk, lai treneris domā par komandas spēli kopumā, kas pakārtota konkrētam mērķim ar atbilstošām iespējām. Tur arī ir rezerves...

Tas, ka komandā līdz 15. janvārim kaut kādas pārmaiņas gaidāmas – par to menedžeris Sējējs jau teicis. Pārvaicāts vēlreiz, viņš sāk atgādināt miera misijas karavīru Afganistānā, kurš pārstāv sapieru rotu. Tik uzmanīgs – kā izteicienos, tā atbildēs! Mums – jo interesantāk. Skatāmies... Nē, es nesaku... Dzīve diktē savus noteikumus... Domāsim... Apmēram tādā garā. Tāds Sējējam darbs.
- Aģenti jau redz un vēro notikumus komandās, viņi ik pa brīdim piedāvā kaut kādus spēlētājus. Bet – ko šobrīd piedāvā? Komandas, kurām nav vairs cerību savās līgās tikt play off spēlēs, tagad atbrīvojas no dārgajiem aktīviem. Atslogo budžetu... Pārsvarā vērtīgu materiālu ir maz, - norāda Sējējs un norauj uz bremzēm...
Ja zinām, ka izbraukumā nedosies Cibuļskis, Ozoliņš (kapteinis sācis slidot, taču katra agresīvāka kustība rada lielas sāpes), Hartigans un Telkvists, tad visticamāk starp šīm pozīcijām arī gaidīsim iespējamo papildinājumu. Vārtsargus aizmirstam – neticu, ka Normunds pakļausies Jūļa vaimanām, turklāt – Sējēju var savā ziņā uzteikt, ka viņš tomēr zemapziņā bija modelējis tieši trīs vārtsargu klātbūtni komandas treniņu un spēļu procesā. Jo tagad vismaz ir atbilde ārkārtas situācijai. Starp citu, gluži to pašu var teikt par otru Ziemassvētku dāvanu – aizsargu Jānis Andersonu. „Es jau sen teicu, ka Andersonam ir jādod iespēja – viņam jāuzkrāj spēļu pieredze. Viņš mums būs stabils pamatsastāva aizsargs, ja domājam jau par tuvāko nākotni”, norāda Dinamo menedžeris un to liksim aiz auss, kad gaidīsim nākamās sezonas aprises. Tātad – pēc izslēgšanas metodes, gribot un ļoti gribot, paliek uzbrukums. Centra uzbrucējs ir veca plate, taču – jaunās skaņās, tā būs joprojām aktuāla. Tajā pašā laikā Normunds nenoliedz pašreizējās situācijas skaudrumu, kas var mainīties jebkuru dienu: „Atbrauksim no šī izbraukuma, tad varēs saprast skaidrāk... Protams, ka arī savainoto spēlētāju īpatsvars noteiks mūsu tālākās darbības. Ja puišiem būs kārtībā veselība, domāju, ka arī ar šiem hokejistiem varam sasniegt daudz – ko esam šajā sezonā jau pierādījuši. Ja nebūs – tad atkal cits risinājums...”