Skudra: „Meklējiet spēlētājos hokeja inteliģenci...”
Gluži kā savulaik, mērķtiecīgi izkapājot savu iespēju Nacionālajā hokeja līgā, arī šobrīd bijušais hokeja vārtsargs Pēteris Skudra ir ar klusu, bet ambiciozu atskaites punktu savu darbu ikdienā. Viņš grib būt treneris... Labs treneris.
Par treneri viņu var saukt jau šobrīd, jo Skudra ir viens no Novosibirskas „Sibirj” galvenā trenera Dmitrija Kvartaļnova palīgiem. „Es komandā atbildu par aizsardzību – par visu, kas ir spēles uzdevums, sākot no saviem vārtiem, līdz laukuma viduszonai. Nosaku, kurš aizsargs ies laukumā, varu kādu arī nosēdināt rezervē... Tātad – domāju, kā pēc iespējas labāk un drošāk nosargāt savus vārtus neskartus. Tā ir mana izvēle, ar kādiem līdzekļiem un spēlētājiem šo mērķi sasniegt. Daudz strādāju ar video, analizēju – apjoms ir liels, jo KHL nav amatieru līga. Mēs esam viena no jaunākajām komandām, nav vēl stabilitātes spēlē kopumā un tāpēc - lielu uzmanību pievēršam taktikai – bija spēlētāji, kurus vajadzēja pārmācīt, bija tādi, kam bija vienkārši jāiemācās un jāpakļaujas treneru prasībām. Kā komandā dabūt – kā saka kolēģi – visus hokejistus uz viena viļņa... Kārtībai ir jābūt stingrai, bet – kas attiecas uz aizsardzību, tad, kungi – lūdzu, nekādu eksperimentu.”
„Sibirj” sezonu Austrumu galā sāka iespaidīgi, ilgu laiku atrodoties konferences galvgalī. Pēc budžeta viņi varētu būt Rīgas „Dinamo” līmenī, tāpēc interesanti bija uzzināt, kā Novosibirskā attiecas pret komandas komplektāciju – kādi ir akcenti un, cik lielā mērā šo darbu var saukt par skrupulozu. „KHL ir mainījies, ja salīdzina ar pirmo vai otro sezonu – šobrīd ir pieauguši ātrumi, komandas vairs nemīcās pa savu zonu un netaisa lielās virāžas uzbrukumā, viduszonā. Ja agrāk uzbrucēji berzējās gar laukumā malām un tas bija izteikti, tad tagad šīs darbības ir vērstas uz vārtu priekšu. Kombināciju ir mazāk, bet hokejs kopumā ir skatāmāks. Tagad daudz vārtu tiek gūti tieši no vārtsargu laukuma priekšas – ar otro, trešo mēģinājumu. Tas nozīmē, ka komplektācijā ir jāizvēlas tādi hokejisti, kas ir gatavi tur būt – kas ir gatavi sevi nolikt pa sitienam, jo tā nav viegla pastaiga. Ja agrāk noteicoša bija meistarība, tad tagad tam blakus noteikti ir jāliek ātrums. Pirms tam Krievijā hokeju tā nespēlēja. Ja šobrīd mēs apstādinām pretinieku uzbrukumu, tad nekādas atkāpšanās praktiski nenotiek – nekādu lieku soļu – uzreiz seko pretuzbrukums. Meklējot izpildītājus, mēs sapratām, ka labākos meistarus tāpat nocels bagātākās komandas – atlika uzrunāt tādus, kas ir ātri, labi slidotāji un ar maksimālu pašatdevi. Tieši tas arī šobrīd nosaka „Sibirj” spēles modeli – mums nav tādu smalku izspēļu vai kombināciju uzbrukumā, visu diktē ātrums un spēks. Agrāk spēka paņēmienu bija mazāk – arī šī tendence parāda, kādā virzienā komandām jādomā, kad tiek izvēlēti spēlētāji.”
Par vienu no „Sibirj” centrālajām figūrām šosezon ir kļuvis latviešu aizsargs Artūrs Kulda. Nav noslēpums, ka tieši Skudra bija tas, kas šo puiku nocēla citiem no deguna. „Mums aizsardzībā bija vajadzīgi divi leģionāri – vienu atradām Slovākijā, otru Latvijā. Kristianu Kudroču noskatīju vēl agrā pavasarī – tas notika, kad slovāki Jaroslavļā aizvadīja pirms pasaules čempionāta pārbaudes spēles ar Krieviju. Kulda sākumā mūsu plānos nebija, taču nojuka citi iecerētie varianti un nācās meklēt rezerves. Zinājām, ka tam ir jābūt pirmā pāra aizsargam, kas palīdzētu jaunajam Ņikitam Zaicevam. Kuldam bija visi priekšnosacījumi: pirmkārt, es labi zinu fārmklubu psiholoģiju un sapratu, kādā situācijā tobrīd Artūrs atradās. It kā esi visu laiku uz robežas, bet tas pēdējais slieksnis pirms NHL sanāk par augstu, vai – tevi vienkārši apzīmogo ar kaut kādiem stereotipiem. Pēc tā, ko Kuldam lika darīt Amerikā, viņu varēja saukt pat drošo aizsargu, tajā pašā laikā, labi saskatīju viņā arī citas īpašības, kas mums noderētu uzbrukuma veidošanā – metiens, pozicionālās spēles izpratne. Redz, šobrīd KHL arvien izteiktāk mazinās uz laukuma robeža starp uzbrucējiem un aizsargiem. Vairs nav tā, ka uzbrukumā spēlē trīs uzbrucēji, bet aizsargi paliek drošā attālumā, lai domātu par saviem vārtiem. Šobrīd uzbrukumā spēlē visi pieci no maiņas un spēles veiksmi lielā mērā nosaka tieši aizsargu prasmes īstajā brīdī pieslēgties, vai vēl precīzāk – uzturēt sajūtu, ka viņi ir turpat blakus, gatavi uzbrukt. Protams, tas nav viegli, jāprot labi slidot, arī psiholoģiski ir nepieciešama dūša, tomēr – tas, ka no mūsu komandas vismaz trīs aizsargi ir starp līgas labākajiem šajā pozīcijā, parāda, ka ejam pareizajā virzienā. Kuldas sakarā varu teikt ar pārliecību – ja viņš šobrīd turpinās kā uzsāka savu ceļu KHL, tad pēc pāris gadiem mierīgi atgriezīsies arī NHL apritē un – ne vairs caur fārmklubu sietu...”
Kur meklēt sev vajadzīgos hokejistus? Šo jautājumu Pēterim Skudram uzdevu ar mājienu, kas mūs aizvestu arī pie Rīgas „Dinamo” šīs sezonas komplektācijas veiksmēm un neveiksmēm. Jāatgādina, ka KHL otrajā sezonā Skudra bija iesaistīts Rīgas kluba valdes darbībā kā konsultants, viņam vajadzētu labi izprast Rīgas komandas vadības profesionālo orientāciju, kas noteikusi pašreizējo sportisko realitāti. „Piemēram, paņemsim tādu spēlētāju kā Aleksandrs Žirū. Starp citu, es viņu labi pazīstu un vēl pirms trīs sezonām aicināju uz KHL... Žirū slidojums ir vājš, maigi izsakoties – to visi zina. Ja ņem viņu sastāvā, tad apzinies, ka blakus šādam uzbrucējam jāliek divi partneri, kas uz viņu strādās, baros ar piespēlēm. Viņš nav nekāds apvedējs vai manevrētājs- Žirū ir konkrētas situācijas bombardieris. Izmetīsi ripu uz nūjas, viņš savu darbu izdarīs, nu labi – darīs. Bet tā, lai pašam būtu ar iniciatīvu jāizkārto spēle – to no viņa nav vērts gaidīt. Lūk, Rīgas gadījumā ir jāatbild uz jautājumu – kurš šajā maiņā strādās par diviem? Pats viņš zonā nestrādās. Tāpēc, piemēram, „Sibirj” sastāvā es viņam vispār vietu neredzu. Ziemeļamerikas fārmklubos spēlē labi hokejisti, taču viņu izvēlē ir jāievēro vairāki priekšnosacījumi – pirmkārt, cik komandās viņš ir spēlējis. Ja ir tikai viens klubs, tad jau mazliet jāuzmanās. Ja ir vairāki, tad nonākam pie otrā punkta. Kā viņam ir veicies? Vai ir bijis noturīgs, stabils savā spēlē, vai tomēr – kādā no klubiem spēle nekādi nav veikusies, savukārt, citos – tā apmierinājusi. Vai savus junioru gadus ir aizvadījis junioru līgās, vai koledžā, universitātē? Tie pēdējie spēlē uz Eiropas laukumiem, tātad – hokejistam nevajadzētu būt problēmai ar pielāgošanos laukuma izmēriem. Treškārt, vai spēlētājs pakļaujas apmācībai, vai ir elastīgs situācijās, kad ir jāpielāgojas citām prasībām, partneriem? To sauc par hokeja inteliģenci. Ticiet, liela daļa nav tam gatavi, lai gan uz papīra jums noliks priekšā labu statistiku. Daļa no šiem leģionāriem nemaz nav gatavi un negrib mainīt savus pieradumus, tātad – viņi drīzāk komandā būs tikai balasts jeb ļoti fragmentāri ieroču nesēji.”
Kā Skudra redz Rīgas „Dinamo” pašreizējo darba modeli? Ja viņam būtu teikšana... „Kluba menedžmentā ir jābūt tā sauktajai hokeja saprašanai. Es tagad nesaku, ka tā ir, vai tieši pretēji – nav. Vienkārši izklāstu savu redzējumu, paturot prātā, ko savulaik redzēju pie „Dinamo”, strādājot valdē. Kāds atbild par biznesu, mārketingu, naudu, sponsoriem... Bet kādam noteikti ir jāatbild par hokeju. Tas jāsaprot. Piemēram, vai tagad kāds no viņiem – „Dinamo” vadības – var pateikt, kā strādā treneri? Jā, zinu, ka treneri ziņo valdei par padarīto, iesniedz mutiskas vai rakstiskas atskaites, taču – kādam šis darbs ir jāsaprot un jāizprot. Treneri strādā labi, pieņemsim. Bet – kāda ir šī darba kvalitāte? Kurš to analizē? Kas notiek ar spēlētājiem komandā – detalizēta analīze ir vairāk kā nepieciešama. Un atkal – treneriem ir savas redzējums, viņi strādā savas kompetences un zināšanu līmenī. Kurš valdē var nosēsties viņiem blakus un diskutēt par hokeju profesionālajā līmenī? Tie nav sīkumi, tas ir ļoti smalki un laikietilpīgi. KHL nav līga, kurā vari uzturēt komandu ar domu – gan jau sanāks. Klubi savā profesionālajā darbā ir ļoti progresējuši – ja to neredzi un nesaproti, tad paliec uz vietas ar kaut kādām iepriekšējo gadu ilūzijām. Visi KHL grib uzvarēt un šobrīd ir tā, ka visi to arī var izdarīt. Kas labāk sakārtos komandas iekšējo darbu, tie arī būs veiksmīgāki. Protams, kādam to uzvaru būs vairāk, kādam mazāk, bet kopumā – ir jābūt hokeja saprašanai visos līmeņos.” Vai Pēteri nav šajās dienās uzrunājis kāds no Rīgas „Dinamo” vadības? Vaicāju tieši – vai Tev nepiedāvā darbu Rīgas klubā? „Nē, tādu sarunu nav bijis... Man ar „Sibirj” ir divu gadu līgums, šobrīd esmu iegrimis hokejā līdz ausīm un vairāk – man šis darbs ļoti patīk, tāpēc neko citu sev apkārt tik pat kā neredzu un nemeklēju. Esmu jauns treneris, krāju pieredzi un zināšanas.”
Un tomēr, paturam prātā – reiz Skudra jau Rīgā ir bijis... Tātad – zināms.
+8 [+] [-]
+8 [+] [-]
[+] [-]
Var vienkārši dragāt ar noliektu galvu, bet var arī skriet, un vienlaicīgi vismaz ar vienu aci sekot maiņas partneru un pretinieku vārtsarga kustībām vārtos.
Un tās jau ir ļoti būtiskas atšķirības.
-2 [+] [-]
+12 [+] [-]
[+] [-]
+12 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
Man arī ļoti patika viņa teiktais: "pieņemsim, ka treneri strādā labi. bet kāda ir šī darba kvalitāte?"
Vai tad labi un kvalitatīvi nav gluži vai sinonīmi?
Raksts ir ne par ko. Puče vienkārši nointervēja savu veco čomu Skudru.
[+] [-]
-1 [+] [-]
+6 [+] [-]
+4 [+] [-]
Kamēr Rīgai šķiet galvenais ir dabūt HK Rīga izslēgšanas spēlēs.
[+] [-]
Skudra Pučem labs draugs ?! Es personīgi domāju, ka Skudra AP interesē tik daudz kā treneris, kurš kko sajēdz no hokeja...
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
1992. gada rudenī Latvijas izlase bija 18-20 gadīgi "Pārdaugavas" juniori, plus daži uz vietas atrodamie veterāni (Balderis, u.c.). Citu nebija, kam spēlēt. Vecā "Dinamo" zvaigznes bija prom ārzemju klubos un neviens viņus uz izlasi nelaida.
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Un tieši tā šobrīd dara vairums RD spēlētāji.
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Par viesspēlētājiem runājot, vai tas nebija SKUDRA, kurš Arnasonu uz Rīgu atveda?
-1 [+] [-]
Balderis, Froļikovs, Grigorjevs un Kerčs bija vienīgie pieredzējušie tajā sastāvā.
Bez tam, Skudra bija izlasē arī PČ C un B grupās.
Runa jau nav par kaut kādu faktoru - runa ir par to, ka daudziem nezin kāpēc patīk atcerēties un izcelt tikai vienu posmu, aizmirstot citu.
Protams, lielā mērā tas vienkārši ir aiz nezināšanas un vienīgo informāciju smeļoties kaut kur presē, ar sagrābstītiem lozungiem par "nodevēju" un tā tālāk.
Kas un kā notika tajā 1997. gadā, zina tikai iesaistītās puses, bet, lai vai kā, tādos gadījumos nemēdz būt tikai viens "vainīgais".
+3 [+] [-]
Arnasonam nebija nekāda vaina. Ar alus bundžu vienā rokā un nūju otrā, uz vietas stāvot, varēja trīs pretiniekus aptamborēt un vēl precīzu piespēli iedot, ko mūsu zvaigznes nerealizēja.