Ķekatu vakars. Trīs – vienā

Rīgas neiespējami mirkļi Baltkrievijā.

Par hokeja prioritāti Latvijā balso 70 procenti SA+ aptaujāto. Visu iepazīstam salīdzinot...

Vilšanās jau ar pirmajiem kadriem – cerētās Minskas hokejhalles (esot dižākā visā KHL – 15 000 skatītājiem) vietā redzam Bobruisku ar 7000 sanākušiem līdzjutējiem. Nekas, cerēsim, ka visiem pietiks...
Kaut arī Bobruiska ir tūkstošu pilsēta, prātā paliek tāds kā maķenīt sādžas variants. Vispirms izgāžas Latvijas himnas atskaņošana. Izpaliek kādas ievadatrakcijas, noskaņas un noskaņošana. Lai varētu uzsākt spēli, labu brīdi jākasa ledus. Tiesa gan, pusplikas karsējmeitenes atrodas arī Baltkrievijā, taču tādas biklas, kā kaktiņā iedzītas. Skaidri redzams, ka tā vis nav Arēna Rīga. Tik ir no mūsējiem, kā labi noformēts līdzbraucēju līdzjutēju pulciņš. Bieži dominē sauciens: Rī-ga-Rī-ga! Kaut gan... arī baltkrievu skatītāji savilkuši mugurā savējās komandas vamžus un plivina karogus. Lai būtu viss, kā pie cilvēkiem...
Teiktais lai nepaliek prātā kā eiropieša ņirgāšanās par mūžameža iemītniekiem. Jo elektrība jau pasen ievilkta arī Bobruiskā, un tagad tai pienācis vislielākais hokejs. Abas Dinamo komandas to patiešām parāda, ir, ko skatīt un ir, ko pārdzīvot. Reti gadās piedzīvot tādas tūkstošprocentīgas iespējas, kādas jau pirmajā trešdaļā palaiž neizmantotas rīdzinieki. Un ko vērta ir uz vārtu līnijas aizsnaudusies ripa izšķirīgajos pēdējās trešdaļas mirkļos! Vienīgi baltkrievu skatītāji šķiet kavējamies vēl senajos padomjlaikos: kad viņu komandai iet plāni, tad iesvilpjas; gavilēt var tikai tad, kad savējie samet. Tātad skatītājus iedvesmo komandas panākumi, nevis skatītāji iedvesmo savu komandu uz jauniem sasniegumiem – kā to dara pie mums. Vēl spēlē pārlieku bieži iestājas Rīgā neiespējami klusuma mirkļi. Vai pārdomām?

Šā notikuma galavērtējumu lielā mērā iespaido fakts, ka rīdzinieki beidzot pārcirtuši neveiksmju nabassaiti, kaut tikai ar diviem punktiem gribēto triju vietā. Un tāpēc, manuprāt, kopumā jāliek astoņas sekmības balles.

Kauņā – nekā pārcilvēciska

Basketbolu par labāko atzīst 13 procenti SA+ latviešu.

Ja man vēl pirms gadiem divdesmit kāds sacītu, ka Zaļajā kalnā Kauņā uz Žalgira un VEF spēli sanāk vien puspilna (ja ne ļaunāk) sporthalle, tad es tādam pirmais mestu ar akmeni. Tās bija reizes, kad sienas drebēja un kukaiņi visapkārt raudāja aiz emociju vētras un pārdzīvojumu bangojuma. Bet tagad VTB laikam tomēr nav tas kārdinājums, pēc kāda alkst leišu basketbola draugi. Ko citu gan domāt?
Nē, nav jau nekā slikta, ko teikt. Savus numurus atsit organizētie klaķieri, zēnu grupa tribīnēs dzer aliņu un atkailina torsus, netrūkst aplausu un uzmudinājuma saucienu. Tikai viss notiek tā bāli, it kā dēļ pienākuma, nevis sporta prieka un līksmības. Gandrīz vai šķiet – te ir puslīdz vienalga, kura komanda vinnēs...
Labi, mums pie krāsainajiem ekrāniem gan nav vienalga. Tikai... redzam atkal to pašu, it kā augstākas varas apstiprinātu VEF scenāriju spēlēs ar spēcīgiem sāncenšiem. Spēles sākumā 2:9, otrā puslaika sākumā trīs minūtes bez punktiem. Un kļūdu milzums. Vēl kā kuriozs atzīmējams fakts, ka pirmajās desmit minūtēs vefieši ne reizi netika uz soda līnijas, toties leiši ielingoja tieši grozā visas astoņas iegūtās iespējas.
Žalgiris jau neko pārcilvēcisku nerāda, tomēr darbojas izturēti un stabili. Arī samērā precīzi pie saviem groziem – ko par VEF nu nekādi nevar sacīt. Komandai joprojām uzskatāmi pietrūkst stabila tālmetienu līdera. Tāpat cīņu par atlēcošajām bumbām biežāk zaudējam, nekā vinnējam – un tā tas viss pamazām krājas, krājas... Sevišķi jau tad, kad Žalgiris paņem tādu īsti pielipīgu aizsardzību pa visu laukumu. Sanāk brēcošas kļūdas līdz mīnus 13 punktiem, kas puslaikā ejot gan izskatās kā 34:44. Samests galu galā labi, toties ielaists...
Beigas izskatās kā 71:84 (kāpēc vefiešus vienubrīd slavēja par aizsardzību?), kaut vienubrīd zāģis jau tiecas pie 18 punktiem. Tad arī abas komandas sāka uzlaist brīvāk, un VEF tādos apstākļos parādīja, ka var pat apsteigt Žalgiri. Nebija jau tā, ka rīdzinieki tikai jānopeļ, brīžiem pazibēja pat laba saspēle ātrumā, tikai – pagaidām par maz. Priecēja jaunais centrs Artjoms Parahouskis ne tikai ar labākajiem 14 gūtiem punktiem, bet arī apņēmību.

Sešinieks pēc 10 ballu sistēmas ir nopelnīts – ņemot vērā visu augšminēto. Kā nekā: VEF un Žalgiris...

Spēlē, spēlē—kam tu spēlē? Skonto stadionā...

Citā aptaujā par cienītāko atzītais futbols pie SA+ saņēmis 12 procentus balsu...

Skonto un Ventspils sacensība Rīgā, LMT virslīgas priekšpēdējā kārtā, pat neizšķirta iznākuma gadījumā jau varēja atnest skontiešiem sešus gadus kārotās zelta medaļas. Laiciņš kā pieniņš, saulīte ripo pa zemesvirsu, tribīnēs var karst bez kažoka un kočiņa – ko vēl vairāk vēlēties?! Taču pirmajā mirklī šķiet, ka skatītāju ir mazāk, nekā karsējmeiteņu (šutka, protams). Vienalga, tiem, kas nav galīgi futbola fanāti, piezogas jautājums: cik tas viss izmaksā un kam tas tāds vajadzīgs – ja jau uz tā-āādu maču šitādos apstākļos nevar sakasīt neko daudz vairāk, par katras komandas saorganizētu „pūtējorķestri”.
Spēle toties Latvijas apstākļiem izdevās itin laba. Tikai tad, kad ikdienā skatīti Anglijas, Spānijas, Itālijas, Vācijas futbola grandi un stadioni (nemaz nerunājot par visādām Portugālēm, Holandēm un Beļģijām) – tad tā pašmāju ainava šķiet un šķiet bāla, pat nabadzīga. Grūti novērtēt futbola patieso kvalitāti, ja nav augstas vides kvalitātes.
Skonto nācās divreiz atsisties un divreiz tas arī izdevās. Turklāt Igora Tarasova sistie otrie vārti nudien bija visa pasākuma rota. Pēc laba centrējuma ar galvu devītniekā – precīzi, kā biljarda ķeselē! Aplaizīties varēja!
Pēc tam varēja arī... nospļauties. Ventspils fanātu organizētais dūmu aizsegs pāri visam laukumam sacensības galotnē pierādīja, ka ne velti viņu pulciņš visu spēles laiku tika turēts ciešā poliču tvērienā. Dīvaini: kāpēc tieši futbolā, nevis citos sporta veidos, kvēlie karsēji spridzina petardes, dauza cits citam paurus, pūš vuvuzeles un palaiž dūmu smaku un smogu?
Skonto varēja atzīmēt holovīnu un savu uzvaru čempionātā ar kvēlu gruzīnisku danci – ne jau tūdaliņ-tagadiņ. Uguņošana, apkampieni, vīrišķi skarbas bučas – bija viss. Un tomēr, atvainojiet, nepameta tāda kā neērtības sajūta, kā kauns: kam tas īsti vajadzīgs, kam noderīgs? Par ko te priecājamies? Ja nu vienīgi par Aleksandra Starkova prasmi izvest savu komandu atkal saulītē...

Ņemot vērā notikuma būtisko iespaidu uz LMT virslīgas turnīra tabulu bez piecām pienākošamies ballēm šajā reizē tomēr neiztikt.

Tā nu viens svētdienas vakars – gribi vai ne – ir lieku reizi apliecinājis: kas ir kas un kas ir kur Latvijas sportā. Koncentrēti: Bobruiskā, Kauņā, Rīgā.