Bērnu spēlītes starp lieliem vīriem

Kompānija „Se Real” nodarbojas ar visai īpatnēju, taču ienesīgu rūpalu – spēlētāju kartīšu izgatavošanu. Jau 3 gadus apkalpo KHL, nule kā atgriezās no stažēšanās Kanādā, kur saņēma labas atsauksmes par savu darbu. „Bijām Ziemeļamerikā gūt pieredzi, bijām šokā – lielās kompānijas teica: veči, ar šādu kvalitāti nevajag kautrēties teikt, ka viens no mūsu kompānijas mērķiem ir sasniegt Ziemeļamerikas standartus. Mums jau tas ir izdevies otrajā gadā,” stāsta kompānijas pārstāvis Kristians Purviņš. Viņš lepojas ar to, ka kvalitātes ziņā Eiropā neviena kompānija nespēj turēt līdzi. Interesanti, ka Ziemeļamerikā par vienu kartīti mēdz samaksāt pat vairāk nekā 10 tūkstošus dolāru, bet Eiropā visa kultūra pagaidām ir vēl ceļa sākumposmā. Arī pašreizējais firmas apgrozījums nav zemē metams: „Šosezon bija 15 miljonu tirāža – visu izpirka! Tas vien liecina, kā kāpj pieprasījums pēc šāda produkta,” norāda Purviņš.

Kompānija ir aktīvs spēlētājs Eiropas tirgū, līdz ar to no iekšpuses ir redzējuši to, ko parasti cilvēki, tostarp arī žurnālisti, bieži vien neredz. Kompānija ar savu produkciju apgādā Lietuvas basketbola līgu (LKL), un bija šokā par to, cik lielā pašplūsmā norit procesi ap basketbolu Lietuvā. Viņi saka – organizētības ziņā Rīgas VEF ir leišiem priekšā. „VEF profesionalitātes ziņā var likt blakus „Rytas” un „Žalgiris”, pat augstāk par „Žalgiri”. „Žalgiris” ir klubs bez mārketinga – viņiem nav tādas lietas. Tur ir vienkārši cīnītāji, kas nāk un spēlē visas sezonas garumā, bet uz viņu spēlēm izpērk biļetes pilnīgi bez nekā!” uz paradoksu norāda Purviņš. Precīzāk, paradokss iezīmējās tajā, cik daudz līdzekļu mārketinga aktivitātēm iztērē VEF, cik maz jeb nemaz – „Žalgiris”, un kāds ir skats uz tribīnēm...Mums patīk salīdzināt Lietuvu ar Latviju, bet vēl viens piemērs, kas saka – nevajag.

Tomēr, par spīti mīlestībai uz basketbolu, Lietuvas tirgus ir nepakļāvīgs. „Lietuvā ir grūti, jo – lai arī basketbols tur ir reliģija, mūsu produkts viņiem bija kas jauns. Piemēram, Latvijā, kad ienāca „Dinamo”, līdz ar viņiem – arī kartīšu lietas, cilvēki kaut kā jau tam bija gatavi. Bija jau pieredze, zināšanas, bet Lietuvā nav tik viegli. Jebkurā gadījumā, ja mēs uzsākam kādu projektu, tas ir 5 gadu plāns kā minimums.”

Visticamāk, nākamsezon sava kartīšu kolekcija būšot VEF, bet „Se Real” tā būs kā caurlaide uz kāroto tirgu – VTB. Šai kompānijai ir svarīgi, lai latviešu klubi spēlē šādās nacionālai stājai nedraudzīgās līgās, jo shēma jau ir pārbaudīta ar „Dinamo” – vispirms apkalpo savējos, pēc tam visa līga tev klanās. Purviņš, kurš labi pārzina „Dinamo” iekšējo virtuvi, jo pirmajās sezonās pats bija tās dalībnieks, norāda, ka tādai līgai kā KHL ir ļoti svarīga Rīgas klātbūtne, tā ka par to, vai krieviem mūs vajag, nav jālauza galvas. „Rīga jebkurā gadījumā ir tilts uz Maskavu. KHL bez Rīgas nevar iztikt, jo ne velti šeit ir KHL mārketings bāzēts, KHL bārs ir Rīgā, KHL veikali ir Rīgā.” Tātad – esam labi iekārtojušies...

Pašlaik kompānija ved sarunas ar Krievijas divām spēcīgākajām futbola līgām, kā arī Eirolīgu basketbolā. Ar krieviem, kā jau krieviem, ir zināmas problēmas – tirgum esot liels potenciāls, tāpat kā Krievijas dzīves līmenim, jo problēmu netrūkst – sākot ar to, ka daudzi nezina, kas ir internets, beidzot ar transportēšanas problēmām, piemēram, uz Habarovsku. Tāpat arī funkcionāriem pašlaik ir pēcsezonas skurbums – tiešā nozīmē...

Satiktie kompānijas pārstāvji norāda, ka kartīšu bizness ir labs ierocis vispirms jau katram klubam, kurš domā par to, kā sevi popularizēt un attīstīt. Bet, salīdzinot redzēto varenās ārzemju līgās un klubos dažādos sporta veidos, norāda – Latvija vismaz kaut kur ir augstākajā līmenī, jo mūsu lielajām komandām, īstenībā – tikai divām, vismaz galvas ir gaišas. Ja vien par to dotu punktus turnīra tabulā...