Eiropas basketbola atklājums – latviešu strēlnieks

Ja paprasīsim jaunās paaudzes basketbolistam: “Ko tu zini par Valdi Valteru?”, tad atbildē droši vien dzirdēsim kādu nekādu murmināšanu par treneri, par basketbola rīkotāju, par... Atvainojiet – manai paaudzei Valdis bijis un paliek viens no spožākajiem Latvijas basketbolistiem! Tādēļ laiks atgādināt, kā viņš nonāca līdz Eiropas labākā titulam.

Dieviņš vien zina: varēja būt Latvijas futbola čempionu vidū starp daudzajiem maķotājiem arī viens ar pavisam jocīgu uzvārdu: Valters, taču liktenis Maigoņa Valdmaņa izskatā tādas šausmas mums nogrieza. Valdiņš jau četrarpus gadu vecumā sita futeni kopā ar astoņgadīgajiem, jo pēdējie sīkuli uzskatīja ar cieņu— šis prata iesist vārtus.
Valtera sens akords: "Kad mācījos pirmajā klasē, atnāca Valdmanis un meklēja tādus, kas grib spēlēt basketbolu. Kāpēc gan ne, es gribēju, un tā nu iznāca, ka vienu dienu situ vārtos, otru dienu metu grozā. Kad lieta kļuva nopietna un vajadzēja izšķirties, pat nezinu kāpēc, paliku pie basketbola. Mans toreizējais futbola treneris Alfons Pasītis, diezgan sašutis, pateica manai mammai: šitie, kas mētājas te uz vienu, te otru pusi, nekad nekur nespēlēs pa īstam."
Alfons kļūdījās. "Pa īstam" Valdis uzspēlēja jau 1969. gadā, 12 gadu vecumā, ASMS komandā izcīnot pirmo vietu Latvijas meistarsacīkstēs visjaunāko zēnu grupā.
No savas puses varu piebilst: Valdis ir izteikts uzvarētāja tips. Ja komanda atraisās, iet uz vinni, viņš ir kā spārnos — neapturams. Bet ja draud nenovēršams zaudējums, tad Valters savīst. Nekad neesmu ar viņu kārtis spēlējis, tomēr it droši apgalvoju: ja partijas vidū viņš saprot, ka nekas nespīd, tad ir gatavs sviest lapiņu galdā un pieprasīt, lai šito netaisnību pārdala par jaunu.

Jau 18 gadu vecumā Valdi vilināja uz Maskavu, uz ACSK, kuru gan iesauca par zirgu stalli. Valdis vēlējās palikt Latvijā — un par to stingri un ilgi cieta. Jā, kopš 1977. gada VEF panākumiem viņu regulāri aicināja uz PSRS izlases treniņnometnēm, un tikpat regulāri atstāja mājās pirms lielajiem mačiem. Jo izlase bija gandrīz tas pats ACSK ar Aleksandru Gomeļski priekšgalā.
Tomēr pienāca reize, kad "viltīgā sudrablapsa" (tā Gomeļski lišķīgi iedēvēja krievu žurnālisti) smagi kļūdījās. Tas notika 1980. gadā, kad Maskavas olimpiskajās spēlēs, ASV sportistiem atsakoties no līdzdalības, PSRS komandai bija vislielākās izredzes pirmo reizi tikt pie zelta medaļām. Gomeļskis Valteru atkal atstāja aiz borta, uzņemot komandā savējo no ACSK—Miloserdovu. Un izgāzās — jo citādi trešo vietu savās mājās bez galvenajiem sāncenšiem nenosaukt. Nākamais gads rādīja: ja būtu bijis Valters, varētu iznākt arī citādi.
Liktenis Valdim netika lēmis kļūt par olimpieti (kaut visi citi dižie tituli viņam ir). Astoņdesmito gadu latvietim noskauda, 1984. gadā PSRS atspītēja Amerikai, bet 1988. gadā Valdis, kaut gatavojās pēc speciālas programmas, tika no Gomeļska izbrāķēts. Sportā vecums nāk ātri un nenāk brēkdams.

"Kur jums tāds superspēlētājs radies, kāpēc viņu tik ilgi slēpāt?!" — tā pārsteigumu un apbrīnu pauda daudzvalstu sporta žurnālistu pulks 1981. gada Eiropas meistarsacīkstēs Prāgā. Tiesa, Valdim pirmais lielais "koncerts" izlasē tika ļauts vien 24 gadu vecumā. Manuprāt tā gadskārta Valda Valtera basketbolista mūžā uzskatāma par augstāko virsotni — kaut vēlāk nāca vēl šķietami augstāka. Tā spriežu pēc notikumiem Havīržovā un Prāgā. To apstiprina preses ziņas.
"Stuttgarter Zeitung":
"Valdis Valters nav tikai punktu mednieks vien, bet arī smalki vada saspēli, sekmīgi darbojas aizsardzībā, precīzi izpilda soda metienus un rezultatīvi noslēdz ātros uzbrukumus."
M.Valdmanis "Padomju Jaunatnē":
"Valdis ir un paliek viens no labākajiem saspēles vadītājiem Eiropā. Lai kļūtu par augstas klases basketbolistu, kaut kas vajadzīgs jau šūpulī. Valda sportiskās dotības izpaudās pašā nodarbību sākumā. Redzēju, ka ar viņu ir vērts strādāt. Tā ir trenera laime — atrast talantīgu audzēkni. Tālāko izšķir darbs un vide."
Dienvidslāvijas "Tempo" zem virsraksta "Huzārs no Rīgas! Valdis Valters — jaunā Eiropas basketbola zvaigzne.":
"Valters padomju izlasē ir slavenā Sergeja Belova mantinieks. Viņš jau pirmajā pārbaudījumā ielīksmoja visu basketbola gardēžu sirdis. Skolas gados Valdis bijis draisks un nebēdnīgs zēns, kura mīļākā nodarbošanās bijusi — aizmukt no stundām. Padomju izlases treneris Gomeļskis ir iedvesmas pārpilns, taču vienīgie, kuriem stingrais audzinātājs atļauj palikt nakts bārā līdz pat rītausmai — ja viņi to vēlas — ir Miškins un Valters..."

Man par Valdi nācies rakstīt arī ko citu — kā drīz vien pēc minētajām slavas dziesmām. No Tbilisi:
"Diemžēl Valters nereti "nolaiž ausis" tad, kad vēl iespējams cīnīties. Protams, līdz ar viņu visa komanda vairs necenšas uzvaras labā izstiepties un sarauties."
Bet Prāgā taisnība uzvarēja. Pirms finālspēles ar Dienvidslāviju notika tradicionālā žurnālistu aptauja, lai noskaidrotu labāko spēlētāju un piecnieku.
Līdzbalsotājs Zigfrīds Trenko: "Aptauja faktiski pārvērtās par Kičanoviča un Valtera dueli. Par dienvidslāvu tika nodotas 45 balsis, par rīdzinieku — 38. Pārējie tālu atpalika. Daudzi atklāti izteica pārsteigumu par šādu aptaujas iznākumu, jo uzskatīja, ka labākā spēlētāja godu pelnījis Valters."
Valdim nenācās cīnīties aizkulisēs un uz papīra, vēl bija iespēja apliecināt sevi darbībā. Jo finālmačā Valters un Kičanovičs tikās aci pret aci — viens otru sedzot, viens otru apspēlējot. Valters bija pārāks gan pēc spēles gaitas, gan pēc tehniskajiem rādītājiem: latvietis spēja 20 punktus un 53 precizitātes procentus, Kičo 13 un 40. Tomēr viskrāšņākais un skaļākais bija finišs: 10 sekundes pirms beigām Valters pārtvēra dienvidslāvu saspēli, aizdrāzās kā vējš un ietrieca bumbu grozā no augšas kā ienaglodams. Šim treknajam punktam bija sava nozīme tad, kad FIBA amatpersonas un čempionāta rīkotāji pārskatīja žurnālistu lēmumu, nolemjot par 1981. gada Eiropas labāko basketbolistu tomēr atzīt latvieti Valdi Valteru.
Bet krāšņo kristāla podu mūsējam pasniedza vien tad, kad zāle bija jau neglābjami tukša...

"Komsomoļskaja Pravda": "Valdis Valters, Eiropas un mūsu basketbola atklājums, aukstasinīgais un drosmīgais latviešu strēlnieks, līdz ar to nolaida šīs lieliskās basketbola izrādes priekškaru."
Nu vieta PSRS izlasē pie panākumā smaidošā Gomeļska labās rokas bija droša — 1982. gadā Valdis Valters ar izlasi aizbrauca pāri okeānam uz Kolumbiju, kura uz brīdi narkotiku durnumu nomainīja ar veselīgo basketbola reiboni — notika pasaules meistarsacīkstes. "Ģenerālis" (kā viņu sāka saukt pēc Prāgas čempionāta paceltās pašapziņas) joprojām bija spārnos, kaut tik daudz, kā gadu iepriekš, jāpūlās nebija — Gomeļskis variēja ar plašāku sastāvu, līderus līdz pēdējai elpai neekspluatējot. Finālcīņā tika uzveikti leģendārie ASV basketbolisti — 95:94! (Tolaik gan par Drem Team vēl nebija ne runas — profi nepiedalījās.) Tā Valdis Valters kļuva par pirmo un līdz šim brīdim vienīgo Latvijas vīru basketbolistu, kam pieder pasaules čempiona tituls.
1983. gadā Valdis parādīja sev neraksturīgu izturētību, pārsteidzoši aizvadot līdz bronzas medaļām Latvijas izlasi PSRS Tautu spartakiādē.

Sākoties deviņdesmitajiem gadiem, Ģenerālis vairāk bija redzams uz trenera soliņa vai rīkotāja krēslā, nevis laukumā. Taču man un daudziem citiem tā allaž bija ziņģu koncerta vērta bauda, kad Valters mauca kājās botas.
Viņš vēl paguva uzspēlēt lielo basketbolu vienā komandā ar dēliem...

Un te ir viss par viņu, kas jāzina:

Valdis Valters Dzimis 1957. gada 4. augustā Rīgā. Basketbolā kopš 1964. gada.
1981. gada Eiropas labākais basketbolists.
Pasaules čempions 1982. gadā, vicečempions 1986. gadā.
Divkārtējs Eiropas čempions — 1981. un 1985. gadā, otrā vieta 1987. gadā, trešā 1983. gadā.
Vispasaules Universiādes čempions 1984. gadā.
Deviņas reizes bijis Latvijas čempions. Trenējis Latvijas čempionkomandu un Latvijas nacionālo izlasi.
Valtera basketbola skolas dibinātājs un Jaunatnes basketbola līgas rīkotājs, LBL iniciators. Ilggadējs LBS valdes loceklis un viceprezidents.
Absolvējis RPI Autoceļu celtniecības fakultāti 1988. gadā.
Šķīries. Dēli Sandis un Kristaps prot basketbolu starptautiskā līmenī.