Dziļā, dziļā...

Klasikā regbija izlases nokrišana vēl pakāpienu zemāk, turklāt paturot prātā to, cik bezzobaini mēs izskatāmies gan laukumā, gan organizatoriski, ir pateicīgs brīdis kārtīgai tīrīšanai. Varētu pat teikt – pavasara tīrīšanai. Jo nav tā, ka nebūtu vēl zemāk, kur krist. Ja nekas nemainīsies, varam soļot līdz pat 2D un vēl zemāk. It kā nebūtu par ko uztraukties un nebūtu par ko bēdāties, ja vien...Ja vien federācijas kasēs neplūstu iekšā valsts nauda, kura šogad, kā jau iepriekš esam rakstījuši, ir kļuvusi sešas reizes prāvāka. Sešas! Ko mēs par to saņemam pretī? Protams, muļķīgi būtu gaidīt, ka saņemot vairāk naudas, izlase spēlēs labāk. Tā sportā nenotiek, turklāt tas, ka mēs izlidosim, bija skaidrs jau labu brīdi iepriekš.

Federācijai vajadzētu nopietni palauzīt galvu, lai nolemtu, kā dzīvosim tālāk. Tomēr nešķiet, ka kaut kas tāds būtu iespējams, jo vadība ar situāciju ir apmierināta. Zivis pūst no galvas, bet galva regbijā ir federācijas prezidents Juris Silovs. Par spīti skandāliem politiskajā arēnā, viņš ir patiešām noderīgs regbijam, jo nācis no regbija vides, taču – viņš nav līderis! Šajos grūtos laikos ir vajadzīgs kāds, kas spēj satvert grožus, vajadzības gadījumā izraujot tos kādam no rokām. Šeit nu ir lielākā problēma – tāda cilvēka nav. Iespējams, ir, bet tad šis cilvēks pats to nemaz neapzinās. Līdz ar to atkal nonākam pie Latvijas sportam raksturīgā apburtā loka – prezidents nevelk, bet neviena par viņu labāka arī nav. Vispār organizatoriskie jautājumi federācijā ir problēma, un tas bija uzskatāmi redzams arī sestdien, kad federācijas ģenerālsekretārs Zeltiņš piebļāva pilnas tribīnes dusmās par to, ka ūdeni, kas bija paredzēts mūsu izlasei, paši esam atdevuši leišiem. It kā sīks piemērs, taču perfekti iezīmē lietu kārtību.

Atgriežoties pie finanšu sadalījuma, jāsecina vēlreiz ir tas, kas tika prognozēts. Proti, lai arī nauda galvenokārt tika piešķirta pateicoties regbija – 7 iekļaušanai olimpiskajā programmā, tomēr šis regbija paveids vēl joprojām federācijai ir kā kamols kaklā. Protams, ka rūdītie regbija vilki neatzīst šo, viņuprāt, māžošanos, un arī šo rindu autors viņiem pievienojas, taču ir lietas, kuras nevar ignorēt. Pirmkārt, vieta pasaules rangā – „septītniekā” mēs esam trešā desmita sākumā, bet klasiskajā regbijā – 69. vietā, ar tendenci krist zemāk. Ja šobrīd par atskaites punktu ņemam rangu, tad lielajā regbijā ir jāskatās nevis uz tiem, kurus mēs plānojam apsteigt, bet gan uz tām 27 valstīm, kas tūlīt apsteigs mūs. Otrkārt, regbijs – 7 ir olimpiskajā programmā, mēs vienu reizi esam spēlējuši pasaules čempionātā, bet vēl vienu reizi, ne tik sen atpakaļ, bijuši soļa attālumā no tā. Agrāk rangā bijām ap 12. vietu, tagad krītam un krītam zemāk, jo citas valstis iepludina līdzekļus un iet garām, mums lielākie līdzekļi aiziet klasiskajam regbijam...

Tomēr prioritātes vajadzētu noteikt, jo citādi nekas nemainīsies. Nav jau teikts, ka mainot prioritātes, mainīsies atdeve, bet šādi turpināt arī nav jēgas. Pavisam droši var teikt – klasiskajā regbijā mums nekad nebūs iespējas uzspēlēt Pasaules kausā, vai vismaz pietuvoties tam 3 soļu attālumā. Latvijas izlases prestižs ir zemāks par zāli. Mēs esam šausminājušies par Latvijas basketbola izlasi, bet īstenībā viņu izdarības nav trakākais, ko kāda nacionālā izlase ir pastrādājusi, cita lieta, ka basketbolisti visi ir labi apmaksāti profesionāļi, sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kā lai uz kaut ko cer, ja normāla prakse dažiem Latvijas izlases spēlētāju ir lidostā apzagt veikalus (jā, jūs nepārskatījāties!), piedzerties līdz nemaņai, sastāvu komplektēt pēdējā vakarā, savā starpā sazvanoties, sākot ar aicinājumu: „Eu, mums nav spēlētāju – brauksi uz Poliju?” Dažs labs izlases veterāns ir atzinis, ka ir bijis tā, ka ierodoties izlases treniņā, izdodas sastapt vien dažas pazīstamas sejas, turklāt svešas tās ir arī treneru korpusam. Prātam neaptveramas nejēdzības varētu turpināt uzskaitīt vēl un vēl, taču ir arī cerību stariņš. Proti, tagad, kad esam izkrituši uz 4. divīziju, mums būs jābrauc uz Armēniju un Serbiju, līdz ar to tiek lēsts, ka spēlētāju interesi par izlasi augs, jo šajās valstīs nav būts, turklāt būs iespēja lidot ar lidmašīnu, bet lidostā būs iespēja tikt klāt veikaliem...

Situācija ir kritiska, turklāt nešķiet, ka tā varētu uzlaboties. Neviļus nākas aizdomāties par to, vai valstij ir kas tāds vispār jādotē? Protams, ka nav. Sporta veids ir skaists, cilvēki nodarbojas, priecājas – viss kārtībā! Bet – ja valsts palielina dotācijas apjomu sešas reizes, tad jādomā, ka ar banknotēm pie mums var slaucīt dibenu – tik turīgi mēs esam. Citādi – kāda jēga ko tādu vispār atbalstīt? Nekāda!