Līgums, Dārziņš, nauda

Ziņa, ka Lauris Dārziņš nākamsezon nespēlēs Rīgas Dinamo kreklā, nav nekāds jaunums. Par to dažādos laikos un formātos vēl publiski nebija runājusi tikai kluba administrācijas apkopēja. Visi citi – padod tik šurp! Stāsts vienkāršs un tajā pašā laikā sarežģīts. Komandai ar Lauri ir līgums uz vēl vienu gadu – summa noteikti neatbilst pašreizējai Dārziņa tirgus cenai, bet – tā dzīvē notiek. Slēdzot ilgtermiņa attiecības, pastāv risks ieberzties abām pusēm. Konkrētajā gadījumā Dinamo paveicās, ka viņiem kabatā ir vēl viens garantēts līguma gads ar komandas labāko uzbrucēju, jo pie bada no tā var izspiest vēl citus kārumus. Viena versija: Dārziņš paliek komandā un godīgi atstrādā sava līguma otro gadu. Komandai labi, jo viņiem ir labs hokejists par labu (zemu) cenu. Dārziņam šajā gadījumā nieze lielāka – jo jāspēlē par naudu, kas tomēr neatbilst viņa kalibram un meistarībai. Tiesa, klubu par ieguvēju arī varētu saukt tikai uz papīra – ej nu izzīlē, vai uzbrucējs turpinās spridzināt pa pretinieku zonām tik pat uzstājīgi, vai tomēr – izspiedīs sajūgu. Ja vēl savainojums un tamlīdzīgi... Vārdu sakot – Dinamo bija situācijā, kurā ar Dārziņu bija gan labi, gan sarežģīti. Vienīgā garantija – līgums uz vēl vienu sezonu. Viss pārējais – kā jau pie cilvēkiem. Mainīgi. Ja par uzbrucēju nebūtu interese hokejistu tirgū – skaidrs, ka Lauris paliktu Rīgā, taču interese bija un diezgan liela. Runa ir par KHL lielajiem klubiem, kas sezonas laikā bija gan atskatījušies, gan uz savas ādas izbaudījuši – ko talantīgais latvietis ir vērts ar nūju rokās! Tajā brīdī komandas vadībai dzima plāns, kas līdz šim Dinamo ietvaros un – iespējams, pat KHL mērogā – nebija vēl realizēts. Proti, tika nolemts Dārziņu pārdot.

Interesentu loks bija apzināts, jo maksātāji pat tādā mežonīgā kapitālisma un izšķērdības līgā, kāda ir KHL, nav nemaz daudz. Runa bija par skaidru naudu, ko Dinamo vēlējās saņemt par savu labāko uzbrucēju. Otrs ierobežojošais apstāklis – vai pats hokejists to vispār vēlas? Formāli, šāds darījums var notikt arī bez spēlētāja piekrišanas, kas NHL gadījumos nav retums. Proti – komanda X samaksā Rīgai noteiktu kompensāciju (citos gadījumos tā var būt arī spēlētāju apmaiņa) un pārņem visas hokejista Dārziņa tiesības, līgumu ieskaitot. No kluba X pozīcijām tas būtu ārkārtīgi izdevīgi, jo Laura pašreizējais līguma cipars nav liels, tas ir ceļams ar vienu roku nepiepūloties un pircēji tādā veidā vēl ietaupītu. Tikai paliek viens „bet” – bet, ja hokejists iecērtas, uzmet lūpu vai apvainojas? Tādu notikumu pavērsienu taču var mierīgi iztēloties. Tevi aizmaina vai atdod komandai, kurā tu varbūt gribi spēlēt, bet – ne jau par tādu naudu, vai – ne jau tajā pilsētā... Pilsētu nomainīt nevar, bet naudu – mierīgi. Tāpēc Dārziņa gadījumā lielais plāns bija apmierināt visas puses: a) X iegūst spēlētāju un ir laimīgi; b) Dinamo par to dabū naudu un arī nav bēdīgi; c) Lauris Dārziņš paraksta ar X jaunu līgumu un kļūst par miljonāru... Šis scenārijs rosināja apetīti visiem, jo neviens savu izdevību garām laist nevēlējās. Protams, ka X komandas gadījumā joprojām paliek cilvēciskais vai gadījuma faktors – sak, ja nu neiespēlējas, ja nu savainojums... Bet – tāds ir profesionālais sports, visos gadījumos sekss ar karalieni nenotiek... Kad puses bija konceptuāli vienojušās, vajadzēja izlasīt KHL reglamentu, kas tomēr ir jāievēro. Reglamenti priekš tam ir domāti, lai būtu kārtība, bet, vēl tie ir paredzēti, ja vajag atrast kādu neaizsargātu juridisku šķirbiņu, ko izmantot... Tā kā līga ir jauna, tad caurumu šajā lielajā dokumentā vēl ir bez gala.

Pirmais priekšnoteikums – neviena no pusēm nedrīkstēja publiskot savus nodomus. Vismaz līdz sezonas beigām vai vēl precīzāk – līdz 30.aprīlim, komandas un spēlētāji nedrīkst mainīt līgumos nospraustās atzīmes, vai tos kaut kā grozīt. Tieši tāpēc Rīgas pusē un tajā otrajā pilsētā parādījās viegls stress, kad Dinamo mazais akcionārs Juris Savickis, sāka intervijās jau sentimentāli apraudāt sagaidāmo šķiršanos no „sava dēla”. Tas iezīmēja reglamenta pārkāpumu. Tā kā konkrēta komanda netika nosaukta, tad KHL pievēra acis, taču absurdi tas bija. Normālā pasaulē vai civilizētā līgā ar stingriem papīriem, Rīgas Dinamo par šādu aizmugurisku vai slepenu vienošanos un sarunām samaksātu kārtīgu soda naudu, taču KHL pagaidām ir cits seriāls. Nākamais, par ko vajadzēja padomāt – hokejista statuss. Formāli, Lauris ir ierobežotais brīvais aģents. Tā kā viņa vecuma kategorija saucas – līdz 28 gadiem – tad reglaments nosaka skaidras darbības. Ja kāda cita komanda vēlas šādu hokejistu pie sevis, kam ir bijušas iepriekšējā sezonā līguma attiecības ar kādu no KHL komandām, tad pēc pušu vienošanās tas var notikt, vienīgi – jaunajā komandā spēlētājs nevarētu pelnīt vairāk par 50 procentiem no summas, ka bija viņa pēdējā legālajā līgumā. Starp citu, arī paliekot vecajā un slēdzot jauno līgumu, būtu tas pats princips. Proti, ja, piemēram, Dārziņš pelnīja 200 000 eiro (kā piemērs), tad pārejot uz komandu X, viņš vairāk par 300 000 eiro nemaz nedrīkstētu prasīt, kur nu vēl saņemt. Pie šādas perspektīvas, sagaidīt, ka viens latvju bāleliņš uzreiz kļūs par pareizticīgo vai ietetovēs uz pleca – I love Russia – ir vairāk kā naivi, kur nu vēl piepildāmi. Tāpēc juristi meklēja un atrada – ko darīt?

Lai jaunā komanda dabūtu pie sevis Dārziņu un tajā pašā laikā korekti ievērotu visus reglamentā noteiktos punktus, vienīgā izeja bija sekojoša – Rīgas Dinamo bija jālauž līgums ar spēlētāju, kas automātiski nozīmēja – hokejists kļūst par neierobežotu brīvo aģentu. Tādā gadījumā uz spēlētāja jauno līgumu attiektos nevis jau minētais palielinājums par 50 procentiem, bet gan divu pušu vienošanās. Būtība vienkārša – iztēlojieties, ka Dārziņš ir ieradies KHL no jebkuras citas hokeja līgas un piedāvā savus pakalpojumus. Loģiski, ka šādā izklājumā viņš var prasīt, kādu līgumu vēlas un komanda savukārt to var legāli iedot. Nianse ar Dinamo interesēm paliek to pašu juristu pusē, kam Rīgas atteikšanās no Dārziņas līguma (tā laušana), nozīmēja arī komandas X naudas pārvedumu uz Dinamo kontiem. Pieņemu, ka šobrīd tas jau ir noticis un teju, teju tiks publiskots šī pirkuma galvenais priekšmets – kur spēlēs Lauris Dārziņš? Vai vēl precīzāk – tiks paziņots par līgumu, ko noslēdzis nu jau bijušais Rīgas Dinamo hokejists. Marsela Hosas aģents pirms pāris nedēļām ļoti aktīvi interneta vidē rīvēja domu par Dārziņa un Hosas apmaiņu. Tas, priekš Hosas gan izskatītos, gan izklausītos pieklājīgi, kur nu vēl apstākļos, ja zināms, ka AKBars nav sajūsmā par slovāka uzbrucēja pienesumu un ir gatava viņu atbrīvot. Tātad – AK Bars grib mūsu Lauri un vēlas triekt ratā Marselu? Ar Dārziņu gan šim metienam nebūs nekāda sakara, vai vismaz sakars būs visai attālināts. Hosa pats grib tikt prom no Kazaņas un atgriezties Rīgā, savukārt Dinamo kluba vadība savam neseno dienu elkam neko vairāk par pirmās vai otrās sezonas iztikšanu (apmērām 400 000 eiro) nesola un negarantē. Runā, ka Marsels lielāko daļu no AK Bars līguma summas jau esot saņēmis – ja tā ir taisnība, tad viņš pats varētu mest galdā vēl vienu atlikušo gadu Kazaņā un skriet par mazāku naudu uz Rīgu. Sējējs saka, ka mēs būtu ņēmēji... Ja tā notiks, tad jau droši vien par to pašu Dārziņa darījumā iegūto naudu. Tiesa, vai Hosa savā labākajā vecumā gribēs atteikties no lieka čungura tikai tāpēc, ka Rīgā ir skaistākas meitenes – šaubos... Laura gadījumā gan viss tagad ir vienkārši – viņam šī ir pasakaina iespēja nopelnīti un, gods godam – komanda šajā ziņā bija izprotoša. Runa ir par Rīgas Dinamo izpratni. Kā tur ar galvu būs jaunajiem krieviem – tas uz mums kādu laiku noteikti neattieksies...