Iesprauda Madridei

"Cajasol" treneris jauno latvieti no soliņa tālākā gala piecēla trešajā ceturtdaļā, kad Seviļas komanda bija sadzīvojusi jau vairāk nekā 20 punktu deficītu. Izbraukumā pret Madrides "Real", kas šosezon Spānijā vinnējusi 25 no 27 mačiem - principā nebija vairs ko zaudēt. Nākamās septiņas minūtes un 19 sekundes, ko laukumā pavadīja Porziņģis, Seviļa uzvarēja ar +14... "Jā, es uzgāju, sakārtoju visu, un nogāju nost," smejas Kristaps. "Tāda nedaudz nereāla sajūta - izej uz laukuma pret visām tām zvaigznēm, turpat blakus Rūdijs Fernandess. Riktīgi jocīgi... Pats sedzu Trammelu Dārdenu, kas pie viņiem pārnāca no "Žalgira". Vienu muļķīgu kļūdu gan uztaisīju - uzsitu viņam sodu trīspunktniekā (amerikānis realizēja divus un tie arī palika viņa vienīgie punkti spēlē - aut.). Tas vienīgais kremt. Bet tā viss sanāca diezgan labi." Diezgan labi skaitļos - tā ir viena pārtverta bumba un karjeras pirmie punkti ACB. Tos Kristaps guva ar bumbas triecienu grozā no augšas, turklāt par spīti tam, ka tobrīd saņēma sitienu pa rokām no Džeisī Kerola. "Nekas īpašs jau nebija, bet normāli. Turklāt pret Madridi – forši," īpašu eiforiju spēlētāja balsī neizdodas izprovocēt.

Iepriekšjoreiz ar 17 gadus veco liepājnieku (starp citu, neticiet oficiālajām lapām, kas viņa 18. dzimšanas dienu liek atzīmēt rīt - patiesībā tā būs tikai 2. augustā...) sazvanīju rudenī, kad viņš tikko bija piedzīvojis debijas minūti ACB līgā. Jau tobrīd viņš atzina, ka nebūvē gaisa pilis, un pagaidām par svarīgāko uzskata iespēju trenēties kopā ar lielo komandu nevis cer uz konsekventām spēles minūtēm. "Varbūt tuvāk sezonas beigām - ja turpināšu pielikt fiziskajā sagatavotībā." Savu iespēju Porziņģis gan sagaidīja jau agrāk - janvāra vidū, kad tika pieteikts lielās komandas divpadsmitniekā ULEB Eirokausa mačam Sanktpēterburgā. "Tajās piecās minūtēs, ko man pirmajā spēlē iedeva, sevi tīri labi parādīju un tas acīmredzot ļāva aizķerties," tagad secina Kristaps. Vieta sastāvā viņam atradās visās četrās atlikušajās kausa spēlēs, no kurām divās latvietis tika laukumā - tostarp starta pieciniekā Krasnodarā pret nākamo Eirokausa finālisti "Lokomotiv Kuban". "Pat nezinu, kāpēc tā notika, taču, jā - treneris izdomāja izlaist sākumsastāvā. Galvenais, ka todien nejutos īsti labi un pateicu to viņam jau pirms spēles, taču viņš vienalga uzlika mani startā. Kaut ko mazliet uzskrēju, bet neko īpašu izdarīt nebiju spējīgs..."

Pēdējā mačā Porziņģis palīdzēja izcīnīt arī pirmo uzvaru ar nu jau solīdu ne vairs simbolisku pienesumu - 11 ar pusi minūtēs savāca četras bumbas, nobloķēja metienu un realizēja vienīgo metienu no spēles, tādājādi gūstot savus pirmos punktus lielās "Cajasol" komandas rindās. Tikmēr treneris jau bija sācis pieteikt viņu arī ACB spēlēm - piecās no astoņām spēlēm, ko Seviļa aizvadījusi pēdējo divu mēnešu laikā, latvietis bijis pieteikumā. "Savainojās un no sastāva izkrita Džons Holands – tas arī iemesls, kāpēc mani paņēma, un beigās iedeva arī iespēju uzspēlēt. Tā kā Spānijā esmu nospēlējis jau trīs gadus, šeit vairs neskaitos kā leģionārs un netērēju kvotu, līdz ar to klubam tas ir izdevīgi – uz soliņa varu sēdēt, nevienam tur netraucēju un, ja sanāk situācija, varu arī uzspēlēt," spēlētājs racionāli izvērtē situāciju, nepārspīlējot savu lomu vai izaugsmi. Kaut gan tāda neapšaubāmi notiek. "Jūtos arvien drošāk, pilnvērtīgi varu darboties kopā ar pārējiem treniņos, arī labāk sāku spēlēt - pats jūtu, ka pamazām lieku klāt. Drusku esmu iespēlējies, mazāk nekā agrāk pieļauju muļķīgas kļūdas. Tāpēc man arī dod šīs iespējas," spriež Kristaps. Vai jūtas tās izmantojis? "Sačakarējis noteikti neesmu."

Atbildes uz to, vai atlikušajā laikā līdz sezonas beigām tomēr nenāksies atkal atgriezties junioru komandā, gan nav. "To nevaru zināt. Trenēties kopā ar lielo komandu trenējos visu laiku, šobrīd vienkārši savainojušies divi leģionāri un līdz ar to pavērusies vairāk arī uzspēlēt. Mēneša laikā viņi būs atpakaļ ierindā un tad būs jāskatās. Nevar zināt, daudz būs atkarīgs gan no tā, kā nospēlēšu, gan situācijas tabulā - ja kritīsim ārā, tad noteikti sasprindzinājums klubā būs lielāks." Šāda situācija ir pavisam reāla - ACB līgā komanda šosezon zaudē divreiz biežāk nekā uzvar un septiņas kārtas pirms regulārā čempionāta beigām atrodas tikai vienas uzvaras tiesu virs izkrišanas zonas (šobrīd vienāda bilance ar Kristapa Valtera Madrides "Fuenlabrada" un abas latviešu komandas tiksies pēdējā kārtā maija trešajā nedēļā). Arī Eirokausa turnīrs bija neveiksmīgs - sezona "Cajasol", kas pērn spēlēja ACB ceturtdaļfinālā, nav izdevusies. Iemeslus Kristaps nav gatavs analizēt, jo nav pieredzējis iepriekšējās sezonas. "Iespējams tas, ka komandai jauns treneris. Līdz šim bija pierasts trenēties nedaudz citādi, bet tagad jāmainās un jāpielāgojās. Taču man pašam šis ir tikai pirmais gads pie lielajiem, nevaru spriest."

Vai būs arī nākamais gads, pagaidām spriest pāragri - pēc šīs sezonas beidzas pirmā puse no Porziņģa un "Cajasol" 3+3 gadu līguma. Tas nozīmē, ka klubam būs jāpieņem lēmums, un ļoti iespējams tieši šobrīd tiek vērtētas jaunā latvieša perspektīvas nopietni iejusties veču basketbolā. "Man grūti par to spriest, nebiju tā domājis. Iespējams, tiešām kaut ko skatās un vērtē. Nāks tuvāk laiks, gan jau klubs izdomās, ko darīt. Pagaidām neviens ar mani par iespējamo palikšanu nav runājis," atzīst 211 cm garais uzbrucējs. Īpašus uzdevumus šobrīd viņam vēl nedod. "Galvenais, ko prasa - lai spēlēju ar intensitāti. Un, protams, izvairīties no muļķīgām kļūdām. Pārējais jau notiek pats no sevis – daru, ko māku. Eju pēc bumbām, cīnos." Izskatās, ka sanāk arvien labāk. Un izskatās, ka aug latviešiem vēl viens spēlētājs, kura gaitām varēs sekot ar patīkamu interesi.