Cilvēks uz ledus
Esmu uzrakstījis grāmatu. Par cilvēku uz ledus... Tāds arī nosaukums – Cilvēks uz ledus! Kas viņš ir? Mēģiniet iztēloties – kam vislabāk tas piestāvētu?
Pirms septiņpadsmit gadiem tas bija mazliet jocīgi – rakstīt grāmatu par hokejistu, kuru Rīgā pat uz ielas neatpazītu šīs spēles dedzīgākie līdzjutēji. Tā arī man toreiz teica – priekš kam ir jāraksta grāmata par Ozoliņu? Vai mums pietrūkst labāki spēlētāji? Tomēr – uzrakstīju... Kā izrādījās vēlāk, tā pirmā mazā brošūriņa, kas ir ievietota arī šīs jaunās grāmatas apkopojumā, izrādījās atspoguļoja tikai Sanda Ozoliņa karjeras mazāko daļu. Lielie notikumi bija vēl priekšā – profesionālā hokeja paradumi, kausi un trofejas, atkarības un veiksme, nauda un skandāli... Līdzīgi, kā bija sajūta toreiz – deviņdesmit ceturtajā – arī šoziem nelikos mierā – jāuzraksta, jāraksta. Piesēdos un saliku visu kopā: pāršķirstīju pēdējo divdesmit gadu laikā tapušos rakstus, intervijas, piezīmes, atcerējos starp rindām neuzrakstīto un līdz galam nepateikto. Interesanti... Tas bija jāizdara, jo runa ir par vienu no visu laiku izcilākajām un pretrunīgākajām Latvijas sporta personībām. Ja neieslīgstam mazvērtības kompleksos, piekritīsiet – arī pasaules hokeja mērogā Sanda Ozoliņa vārdam ir svars un nozīme. Kāpēc tas bija tieši viņš? Arī uz to šī grāmata sniegs atbildi... Raug, viens īss fragmentiņš ieskatam, kas tajā brīdī sagrieza Ozoliņa karjeru tādu, kādu mēs to tagad zinām..
Dažas dienas pirms sezonas sākuma, Sanhosē Sharks paziņoja, ka ir noslēguši līgumu ar Sandi Ozoliņu uz trīs gadiem par kopējo summu 4,4 miljoni dolāru. Viņš kļuva par trešo vislabāk apmaksāto hokejistu komandā. Visi bija atviegloti un entuziasma pārņemti, vienīgi Dīns Lombardi nostalģiski gražojās – viņš bija nikns, ka šajā situācijā bija paspēlējis iniciatīvu, viņš lādēja Teofanusu un jauno darījumu ar latvieti nosauca par tādu, kurā „spēlētājs izvēlējās visneizdevīgāko no variantiem”:
– Es nesaprotu, kāpēc vajadzēja visu šo ambrāžu pirms sezonas. Man, protams, nav nekas pret puiku, bet es tomēr nesaprotu...
Puika bija Ozoliņš. Lombardi neapmierinātība bija traģikomiska, taču, iespējams, tieši tas arī noteica viņa tālākās darbības un lietu kārtību, kad vajadzēja pēc pāris nedēļām pie puikas jautājuma atgriezties. Revanšisms par zaudēto partiju...
– Klaud, Dīn, tev tur ir viens spēlētājs, kas mani interesē, ko tu gribi pretī? – tā kādā septembra pēcpusdienā Lombardi dzirdēja sava tālruņa klausulē Kolorādo Avalanche kolēģa Pjēra Lakruā balsi un jautājumu.
– Pjēr, tu taču zini, ka mani no tavas brigādes interesē tikai Ovens Nolans, – žāvādāmies attriepa Lombardi.
– Tad neko – viņš arī man ir dārgs... Klau, tevi neinteresē, ko es gribu dabūt?
– Nu, nu...
– Ozoliņu.
– Ej nost! – iespurdzās Dīns. – Es šajās dienās ar puiku laužos par jauno līgumu, viņš ir mans nākotnes līderis, bet tu ņem mutē šādus vārdus. Aizmirsti! Labāk spēlē golfu, nevis fantazē.
Deviņdesmit piektā gada 24. oktobrī Lombardi sēdēja tajā pašā birojā un pie tā paša galda, kad sekretāre atkal viņam pieteica telefonsarunu no Denveras:
– Klau, Dīn, man tev ir piedāvājums, tikai atbildi gaidīšu nākamo divdesmit četru stundu laikā, – Lombardi atpazina Lakruā franču akcentu.
– Liec galdā!
– Es tev dodu Nolanu, man vajag Ozoliņu. Ja esi ar mieru, pa rokai!
– Nolanu?! – kā pārklausīdamies vaicāja Lombardi: – Tu man dod Nolanu un pretī gribi Ozoliņu? Vai es drīkstu padomāt?
– Jau teicu – divdesmit četru stundu laikā. Ja esi ar mieru, darījums notiks! Es šobrīd nejokoju – esmu pati nopietnība. Gaidu zvanu!
Lombardi palika ar klausuli rokās, caururbjot ar skatienu galda malu. Pārdomas... Viņam būs iespēja dabūt Ovenu Nolanu – jebkura NHL kluba menedžera sapņu spēlētāju, spēka uzbrucēju, izcilu līderi un cīnītāju, divdesmit četrus gadus vecu Kanādas hokeja talantu. Tas bija neticami! Ozoliņš. Lai kādas kvalitātes arī būtu latviešu aizsargam, darījumā viens pret vienu Nolans noteikti ir lielāks ieguvums. Johaidī – un vēl tas Teofanuss! Man pietiek viņa klientu komandā – vairāk negribu. Ozoliņš ir labs, to zina visi, kas saprot kaut ko no hokeja, taču es nedrīkstu šo iespēju izniekot – tāda var būt tikai reizi menedžera mūžā, tā var pacelt mūsu komandu ar vienu rāvienu. Arī sezona bija sākusies draņķīgi, un vispār – pagaidām nekas labs ap haizivīm šajā rudenī nebija noticis. Tikai nervu bendēšana Riskēt? Lombardi sēdēja ar pacelto telefona klausuli rokās, un domas šaudījās. Divdesmit četras stundas. Tā, cik ir pulkstenis?
Grāmatveikalos šis darbs nonāks nākamās nedēļas nogalē, bet sportacentrs.com cienītājiem par labākiem noteikumiem ir iespēja šo izdevumu iegādāties jau sākot no pirmdienas. Reģistrētie lietotāji noteikti saņems savās interneta pastkastēs vēstuli un tad jau paši zināsiet un sapratīsiet – ko ar to iesākt, kāda kārtība un tamlīdzīgi. Izmantojiet šo iespēju, jo kā jau visiem iespieddarbiem – arī šai tirāžai ir robeža...
Lai raita lasīšana!
P.S. Starp citu, Ozoliņa fotoportreti, kas šajā grāmatā publicēti, pozēti un gatavoti speciāli šim izdevumam.
+17 [+] [-]
+4 [+] [-]
+24 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+6 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+26 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+8 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+4 [+] [-]
-3 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]