Piemērs, kam vajadzēja izrādīties lipīgam...
Ja Maskavas Dinamo spēlētu pirmās četras sērijas spēles tā kā to šodien parādīja – mēs šajā vakarā aizvadītu labākajā gadījumā sezonas pēdējo spēli. Labā ziņa – viņi to līdz šim nebija darījuši. Sliktā – mēs ļāvām sajust pretiniekam, kur ir viņa spēks.
Nevienā no iepriekšējām spēlēm Znaroka komanda ne tuvu nespēja atraisīties tam hokejam, kas viņiem ļāva regulārajā čempionātā sakrāt tik daudz punktu. Vien pirmajā mačā viens no skaitliskajiem mazākumiem maskaviešu izpildījumā atgādināja par šīs komandas patieso frekvenci – tas bija dinamisks, ātrs, agresīvs hokejs. Pēc tam sekoja bedre... Labi, ka viņi tajā iekrita. Mums savukārt piektajā spēlē bija lieliska iespēja šo bedri parakt dziļāku... Nepratām. Rīgai nepiestāv piesardzīgs hokejs no aizsardzības. Vēl vairāk – mēs neprotam tā spēlēt! Vai tas nav šajā sezonā pielecis ne tikai spēlētājiem, bet arī treneriem? Znaroka puikas spēlēja skaisti, pirmo reizi šajā sērijā izcili agresīvi (nevis rupji), turklāt – tas notika pārliecinošā ātrumā. Ja uz sliedēm sāk ripot šāds ritošais sastāvs, tad neredzu nevienu argumentu, kā mēs viņus varam noturēt. Vai vēl precīzāk – ar piektās spēles ieročiem, ko vēlējās nodemonstrēt Rīgas Dinamo, tas ir tas pats, kas ar zobenu mēģināt kaujas laukā iziet pret lielgabalu. Tik pārliecinošu pasivitāti, piesardzību, atkāpšanos sen nebija nācies mūsu komandas izpildījumā piedzīvot. Znaroka taktika? Nē, mūsu vājums. Pēdējā trešdaļā sākām domāt ātrāk. Jā, jā - nevis spēlēt – bet domāt! Tieši tas arī šajā spēlē pietrūka visvairāk. Ja galva paliek savā zonā, bet pats ar kājām esi ticis jau līdz pretinieku zilajai līnijai, tad nav nekādu variantu to visu sekmīgi turpināt.
Paņēmu vienu 30 sekunžu garu fragmentu, lai uzskatāmi parādītu – kurā brīdī šajā vakarā notika spēles lūzums mums par labu. Vismaz tobrīd tā izskatījās. Līdz mača 30. minūtei spēlēja tikai viena komanda – mēs atkāpāmies dziļi, dziļi... Izmantojiet pauzes podziņu un ik pa brīdim apstādiniet kadru pie norādītajām sekundēm, kas atskaita ekrāna augšējā malā spēles laiku. Tātad – otrās trešdaļas vidus. Rezultāts ir 0:0 – tas un vēl Telkvista fantastiskā spēle ir vienīgais mierinājums, kāpēc ir vērts tajā brīdī vēl palikt pie ekrāna vai laukuma malā. Nav nekādu pazīmju, ka mums kaut kas sāk izdoties – pretuzbrukumus noliekam malā. Vidējā zona un aizsardzība – raudu mūris Izraēlā...
- 10:00 līdz 10:09 – pretinieks paņem ripu aiz saviem vārtiem un ved to pāri zonām. Mēs atkāpjamies – nesagaidām. Faktiski – Maskavas aizsargs varēja mierīgi ieslidot pa tālo malu arī mūsu pusē, jo Rīgas spēki visi sagrupējās uz centru, taču pretinieku vada pārliecība – ripu nav iespējams šajā spēlē pazaudēt. Viņš to raida gar apmali zonā, lai tā, apskrienot visu malas līkumu, nonāktu pretējā pusē. Tur mūsu uzbrucējs Meija it kā ir pirmais pie mērķa, taču uzsveru vārdus – it kā... Viņš grib ar savu nūju ripu no neērtās pavadīt, lai tā nonāktu viduszonā, taču Maskava tam ir gatava. Vispirms mūsējam blakus ir pretinieku uzbrucējs, kas ar plecu agresīvu uzsit pa mūsu hokejista stāvu...Zonu jau ir paspējis noslēgt maskaviešu centrs un viņu piesedz vēl aizsargs, kas palicis ārpus kadra. Faktiski – mums šajā laukuma pusē nav nekādu variantu iegūt iniciatīvu, jo krievu ir vairāk. Viņi ripai neļauj atstāt svarīgo laukuma pusi.
- 10:09 – 10:12 – Maskavas uzbrucējs grūž ripu uz priekšu, taču tā noraujas un nonāk pie mūsu aizsarga, kam blakus ir arī uzbrucējs. Apturiet kadru pie rādītāja – 10:12 – jūs redzat ripu, ko tagad kontrolē Rīga. Pieci mūsu hokejisti – visa maiņa! – var sākt pretuzbrukumu. Divi krievi paliek aiz muguras. Vai atceraties, ko minēju par Maskavas spēku pārgrupēšanos? Četri no pieciem bija šajā malā jeb zonas kreisajā pusē, ja raugāmies no Gārneta puses. Mums jāsāk ātrs uzbrukums – ripai jāskrien ātrāk par hokejistu! Taču aizsargs pamet nevis uz brīvāko tālo malu, bet gan tepat pusotru metru sev priekšā – abi faktiski ar vienu starta ātrumu, nekādu priekšrocību pār maskaviešiem, kas mūsu zonā savu slidojumu nav beiguši.
- 10:13 – apstādinot kadru šajā brīdī, redzam, ka nepilnas sekundes laikā viss uz laukuma ir mainījies jeb vēl precīzāk – Maskavas Dinamo neko šajā epizodē nav zaudējuši. Ripa tiek viegli pārtverta.
- 10:14 – 10:16 – mūsu zonā tuvāk zilajai līnijai uz mirkli saskrienas trīs pret trīs, kur ātrākas rokas ir mūsējiem. Tagad beidzot mēs liekam ripai skriet pa priekšu kājām un izmetam to uz to laukuma daļu, kur uzbrucējs jau ir uzņēmis ātrumu, bet pretinieks atkāpies. Mēs sākam uzbrukt.
- 10:17 – 10:20 – zonā esam iekšā ar vienu piespēli, bet pavej - kas mūs tur sagaida? Izrādās – visi Maskavas Dinamo hokejisti jau ir paspējuši atgriezties aizsardzībā! Mūsu trīs uzbrucēji pret visu laukuma saimnieku maiņu!
- 10:21-10:23 – no neērtās Meija uzmet uz vārtiem, Gārnets ripu piespiež. Turpat blakus ir Bukarts, kurš cer uz atlecošo ripu. Naivi tā domāt, jo Gārnetam tā jau cimdā, taču mūsu uzbrucējs ar ķermeņa valodu liek saprast, ka ir gatavs izmantot jebkuru izdevību. Viņš uzreiz ir pie vārtsarga laukuma un sākas grūstīšanās – Džeriņš, Meija, Bukarts... Ceturtie parāda zobus...
- No 10:24 – maiņa savu darbu noslēdz ar iniciatīvu pie Maskavas vārtiem. Saprotams, krievi ir nemierā ar šādu nekaunību un izvēršas mazi asumi, taču – viss ir kā pie cilvēkiem. Mājiens nodots. Turklāt, kas būtiski – Gārnets ripu apturēja un pēc tam iemetiens sekoja maskaviešu aizsardzības zonā. Laukumā var nākt svaigi spēki. Lai gan šis mirklis reizē bija arī skaudrs mājinieku spēka rentgens, sekojošās minūtes jau bija mūsējās...
Pēc šīs epizodes mēs uz vairākām minūtēm ieguvām pārsvaru – kas beidzot spēkus uz laukuma izlīdzināja. No vienas puses maskavieši sajutās tik rotaļīgi un atbrīvoti mūsu zonā, kā virtuvē griežot ar nazi sviestu. Taču pretuzbrukumā, kas faktiski bija tikai mēģinājums dabūt ripu krievu pusē, mēs spēli pārnesam pie pretinieku vārtiem. Vēl vairāk – tā ir ceturtā maiņa, kas to paveica. Tie ir viņi, kas sāk grūstīties pie Gārneta vārtiem, liekot saprast – arī mums vajag, arī mēs gribam. Pēc pusminūtes Maskavas Dinamo pārkāpj noteikumus, bet vēl pēc minūtes Troters realizē skaitlisko vairākumu – 1:0. Ceturtie spēlei iedeva enerģiju. Diemžēl, šis piemērs tajā vakarā nebija lipīgs...
Znaroks un viņa komanda uzvarēja pelnīti.
+15 [+] [-]
+1 [+] [-]
+6 [+] [-]
+5 [+] [-]
[+] [-]
+11 [+] [-]
+5 [+] [-]
Nepamet sajūta, ka visas šīs spēles ir bijušas uz to - kā sanāks tā aizies! Pēc 3. spēles vienkāŗsi visiem uznāca "Antiznarokmānija" un sākās - "Šupleru par izlases treneri!" un tamlīdzīgi brīnumi...
+1 [+] [-]
[+] [-]
Bija pirmā maiņa, bija trešā un bija divas ceturtās.
Tāpēc jau arī visa spēle bija tāda. Sprukta maiņa ir labi cīnītāji, bet, ja viņiem ir jāiet spēlēt vairākumā, ne vienmēr tas labi izdodas...
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
un vienīgā cerība, ka tādi viņi arī paliks līdz sērijas beigām. Veiksmi!
[+] [-]
-4 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Sanāk, ka Sprukta un Trotera maiņas spēlēja gan vairākumā, gan mazākumā, gan tām bija jālauž spēles gaita. Tātad - jau pirms spēles bija ieprogrammēts zaudējums. Negribu teikt, ka kāds tīšām gāja uz laukuma zaudēt, taču iespējas uzvarēt tik skrienošu komandu kā Maskavas Dinamo TIKAI atsitoties savā zonā un ar divām reālām maiņām, bija ne vairāk kā 10%.
[+] [-]
+6 [+] [-]
Kā tā var, plus vēl tā čīkstēšana no Anatolija puses
-1 [+] [-]
Man , personīgi, nepatika epizode pret Troteru, kad pēc vārtiem viņam iebrauca sejā, kur mūsu komanda nodemonstrēja totālo mīkstumu. Nezinu, varbūt tādas treneru nostādnes, nejaukties, un neatbildēt ar rupjību pret rupjību, bet šis bija tas gadījumus, kad vajadzēja tieši tādā pašā veidā iznest, man škiet , ka tas bija babenko, un domāju no tiesnešu puses sankcijas nesekotu, tā teikt play off un dots pret dotu.
Novēlētu vairāk vīrišķības un nekaunības, un tad viss būs labi.
[+] [-]