Martins Dukurs: Stāvēju startā un domāju - varbūt atdot medaļu brālim?

- Par šo sudrabu esi priecīgāks nekā par Vistleras?
- Patiesībā – jā. Toreiz viss bija manās rokās, es izlaidu un bija lielāks sarūgtinājums. Uz šejieni braucu ar citām domām, es nedzīvoju ilūzijās, ka atbaukšu un visus te sakaušu. Mans uzdevums bija nobraukt četrus stabilus braucienus un tad skatīties. Jo ir tāds faktors kā konkurenti un es nevaru paredzēt, kādā līmenī viņi startēs. Protams, varbūt negaidīju, ka Tretjakovs aizskries tik tālu startā, un līdz ar to būs neķerams, kaut kur bija cerība, ka šodien vēl spēšu iekosties, kad redzēju, ka pēc šodienas pirmā brauciena atsitu ar tiešām labu braucienu tikai divas simtdaļas, man kļuva skaidrs – ja vien nenotiks kas tāds kā ar amerikāni [Deiliju], tas neizdosies.

- Slidu šodien mainīji?
- Nemainīju. Uzskatu, ka šī bija labākā no mana arsenāla. Bet Tomass nomainīja un viņam uzreiz aizgāja labāk.

- Kurš bija tavs labākais brauciens?
- Trešais. Ļoti labs brauciens, man pašam ļoti patika. Vispār visi braucieni bija ļoti labā līmenī, es pats esmu apmierināts. Varbūt gaidīju no sevis mazliet labāku startu, pēc pirmā brauciena šķita, ka varbūt kaut kas nesanāca, taču tā nebija – visos bija apmēram līdzīgi, vienalga, mainot tehniku vai nemainot. Cik šodien bija iekšā, tik bija.

- Var teikt, ka šeit izdarīji vismaz 80-90% to pašu, ko visus Pasaules kausa posmos? Nobrauci tajā pašā līmenī?
- Jā! Es godīgi varu pateikt, bez liekuļošanas – jā, es izdarīju. Kaut vai ņemot vērā to, kāda ir atstarpe ar trešo vietu – aptuveni tas pats. Es uzskatu, ka visu šeit izdarīju ļoti augstā līmenī. Nebija rupju kļūdu, visi četri braucieni bija līmenī, startam var piekasīties, taču arī tas nebija tas sliktākais, arī tehnika slīdēja – par 80-90% visu izdarīju noteikti. Taču viņš vienkārši bija labāks.

- Tagad atskatoties atpakaļ – iepriekšējā vasarā, sezonā. Vai bija kas tāds, ko varbūt būtu vajadzējis darīt citādi, lai šodien iznākums varbūt tomēr sanāktu cits?
- Kaut ko baigi krasi – šobrīd tā nevaru pateikt. Fiziski trenējos es tiešām ļoti cītīgi, varbūt pārējie vairāk pielikuši, Tretjakovs atradis sevī kādas rezerves. Kas attiecas uz tehniku – uztaisījām divas jaunas kamanas. Notestējāmies tā, ka pat pazaudēju braukšanas sajūtu. Atgriezos pie labākās kamanas. Katrs uztaisījām 30 pārus slidu – testējām, testējām, testējām. Treniņnedēļā notestējām šeit vismaz slidas desmit. Darīju visu ko varēju un tāpat visa komanda – nevienu brīdi nejutu, ka kāds buksētu vai kaut ko nedarītu. Jebko, ko prasīju – visu izdarīja, nāca pretī. Arī visi cilvēki, kas palīdzēja un atbalstīja – ne reizi nebija situācija, ka “ai, mēs nevaram”. Vajag? Būs! Izdarīsim un sakārtosim. Milzīgs paldies viņiem par to. Bet nu – mēģināsim kaut ko vēl atrast. Man ir šādas tādas idejas, ar tēvu jau runāju. Mums parasti ir tā, ka kaut kādas idejas ģenerējam, un tad viņš tās vai nu akceptē, vai ne. Un šoreiz viņš teica, ka viņam tā ideja patīk. Mēģināsim uzbūvēt kaut ko traku.

- Starta konstrukcijas īpatnības šoreiz bija par labu Tretjakova stilam?
- Šeit ir slīps, sprinteru starts, taču plakana augša. Ja augša būtu ātrāka, iespējas izlīdzinātos. Taču te ir ļoti daudz plaknes, pret kalnu, un startam ir baigā nozīme. Iegūsti priekšrocības, kas aug līdz pat desmitajai virāžai. Man vislabāk iet plakanajos startos – Altenbergā, Siguldā, Laplaņā.

- Tomasam noteikti nepatīkamākas sajūtas nekā Vankūverā...
- Patiesībā, stāvēju uz starta, redzēju, ka viņš ceturtais un vienubrīd padomāju – varbūt man atdot viņam? Lai tiek. Jo pelnījis viņš ne mazāk, tāpat kopā strādājam, kopā sviedrus lejam. Baigi sāpīgi bija... Neskatoties uz to, ka man it kā būtu jākoncentrējas uz saviem braucieniem, stāvēju, skatījos un... Sāpīgi. Vēl pēc trešā brauciena piegāju tēvam un vaicāju: ja ir tāda situācija – varbūt atdot? Labi, lai mani pēc tam nomētā ar akmeņiem un tomātiem, bet – gan jau saprastu.

- Pasaules kausā bija pārliecība, ka beidzot viņam kamana sākusi iet – jums pašiem bija optimisms, pēdējos posmos viņš bija otrais. Kas notika šeit?
- Es tiešām nezinu. Domāju, ka pievīla slidu izvēle pirmajā dienā. Jo tagad nomainīja un bija manāmi labāk. Protams, pievīla arī vakardienas otrais brauciens.

- Turpināsi izbaudīt skeletonu vēl četrus gadus?
- Domāju, ka jā. Dzīve nesastāv no vienas olimpiādes. Man katrs Pasaules kauss joprojām ir jauns izaicinājums un jaunas sajūtas. Tas nekas, ka vinnē 30. reizi, gribas arī 31. Šis nav pasaules gals – mēģināsim un strādāsim, lai būtu labāk. Lai pilnveidotos. Varbūt nākamreiz. Ja būs lemts, tad būs.

- Vismaz nebūs jācīnās ar mājinieku...
- Nevar zināt. Korejietis sevi parādīja diezgan labi. Varbūt atkal būs jauni treneri, varbūt no Vācijas. Skatos, ka angļi un Bromlijs uz to pusi skatās. Nevar zināt, kā viņu sagatavos. Jebkurā gadījumā, jā, laikam var teikt, ka šajā ziņā man nepaveicās – jo mājinieki bija ļoti labi sagatavojušies gan Vankūverā, gan tagad šeit.

- Pēc iepriekšējās olimpiādes teicāt, ka nekavējoties sākas darbs nākamajiem četriem gadiem. Tagad arī tā būs?
- Tagad es gribu mazliet atpūsties. Četrus gadus esmu maucis bez apstājas un savā ziņā sevi no iekšas izdedzinājis. Man vajag nedaudz restartēties, atpūsties. Varbūt nākamo sezonu paņemšu tādu vieglāku, lai pēc tam atkal sāktu kāpināt tempu. Jo es tiešām katru Pasaules kausu, katru Eiropas čempionātu godprātīgi mēģināju cīnīties par katru centimetru. Vai esmu priekšā pussekundi, vai divas simtdaļas – man pašam tas nemainīja lietas būtību. Uz katru startu gāju ar maksimumu. Tāpat arī šeit – necentos ceturtajā braucienā noturēt otro vietu, bet gāju uz pilnu banku: kas būs, tas būs.

- Pēc Vankūveras arī grasījies nedaudz atpūsties, taču vinnēji Pasaules kausu...
- Jā, tā sanāca, un varbūt pat, ka tā nevajadzēja darīt. Taču es tā nemāku – kad aizbraucu uz Pasaules kausa posmu, man nepatīk, kad mani kāds apspēlē. Speciāli kaut ko slēpties. Parasti tie, kas to bedri rok, paši tajā arī ieveļas. Tad atmetu ar roku un sapratu - jāmauc... Nākamgad, domāju, vairāk testēsim, eksperimentēsim. Mēģināsim uzbrūvēt kaut ko interesantu. Virzoties pa solītim un mainot mazas lietas, izaugsmi nedabūt. Vajag kaut ko kardināli mainīt, krasi. Varu pateikt – tā kamana, ar ko es braucu šodien, bija uzbūvēta jau pirms Vistleras. Es tai vienkārši nenoticēju. Taču tā ir daudz ātrāka. Tāpēc jābūt drošam – ja tici tai idejai, tad vienkārši jāturpina ar to strādāt. Nevis pēc pirmās vilšanās jānomet malā. Ja uzņemsim kādu virzienu, kā strādāt, tad pie tā arī jāturas – manuprāt, tas ir svarīgākais.

- Trakas idejas nozīmē arī atrast kādus robus noteikumos?
- Varbūt arī, taču – vairāk nevis šmaukties, bet uztaisīt kaut ko revolucionāru.

- Trakās idejas jāprezentē olimpiskajā gadā – lai konkurenti nepaspēj noreaģēt.
- Arī tā ir viena no atziņām. Ja tiešām kaut ko atradīsim, tas jāizspēlē gudrāk. Kad pēc Vankūveras sākām rādīt lielākus atrāvienus, tas baigi parāva līdzi arī citus – arī citi sāka skatīties, pie kā vairāk jādomā, kur var kaut ko uzlabot un izrakt. Vajadzēja pieturēt pie sevis. Tajā pašā laikā, es saku – es tā nemāku! Man gribās uz pilnu klapi.

- Tretjakovam šeit ieraudzīji kaut ko revolucionāru?
- Godīgi sakot – neko baigu. Viņi tur maina tās kamanas, bet viņš jau pats nezina, ar ko brauc. Ko viņam noliek, ar to brauc. Regulē no attāluma. Viņi [Tretjakova vācu treneri] jau ļoti gudri dara – tur viņu tādā kā saitītē. Šobrīd, atlaižot šos trenerus, viņš paliktu turpat, kur bija pirms tam – pirms četriem gadiem. Līdz ar to šādi viņi garantē sev darbu vēl uz četriem gadiem. Arī kamanas jau nav Tretjakova, krievi tās nomā. Kamanas, slidas – viss pieder vāciešiem. Taču tur tagad būs interesanti. Viņi ar vienu aci skatās uz Koreju un, tā kā bija rezultāts, varbūt mēģinās noturēt, tajā pašā laikā – arī īstie vācieši, kas tagad dabūja no viņiem iekšā, tagad gribēs dabūt savējos atpakaļ. Tur vēl būs cīņa. Tagad viņi var nosaukt savu cenu...

Tomass Dukurs pēc finiša bija manāmi satriekts par šādu olimpiskā cikla iznākumu. Atzina, ka šodien pēc slieču maiņas veicies jau nedaudz labāk nekā vakar, taču otrajā braucienā bija atstāts pārāk daudz. Slikts pats, sliktāks ekipējums – lūk arī rezultāts... Vai būs turpinājums? “Pasēdēšu, padomāšu. Redzēs...”