Tatjana Vasiļjeva: "Snūkerā visu nosaka psiholoģija"

Tatjana Vasiļjeva (26) aprīļa sākumā pirmo reizi startēja WLBSA rīkotajā pasaules snūkera čempionātā dāmām. Ar pirmo piegājienu Vasiļjeva tika pie trīs tituliem, uzvarot pāru sacensībās, jaukto pāru sacensībās (spēlēja kopā ar pazīstamo Džo Periju), kā arī ieguva "World Plate" individuālajā turnīrā. Turnīra gaitā Tatjana samēroja savus spēkus ar vienu no labākajām pasaules snūkeristēm Keitiju Henriku un uzvarēja vienā no freimiem.

Daugavpiliete, kura pēdējos dzīves gadus kopā ar vīru un meitu pavada Rīgā, uz neilgu laiku bija iegriezusies savā dzimtajā pilsētā, kur piekrita nelielai intervijai. Simpātiskā un smaidīgā snūkeriste labprāt pastāstīja par iespaidiem pasaules čempionātā, par savām gaitām pie slavenā trenera Terija Grifitsa, par to, kā sāka savu spēlētājas karjeru, kā arī par daudz ko citu. Lasām!

Kāds bija līmenis pasaules čempionātā?
Manuprāt, līmenis bija ļoti labs, tas bija krietni augstāks nekā Eiropas un pasaules federāciju rīkotajos turnīros. Sieviešu snūkerā pastāv trīs federācijas – Eiropas (EBSA), starptautiskā (IBSF) un pasaules profesionālā (WLBSA). Es startēju profesionālajā pasaules čempionātā. Šeit piedalījās virkne ļoti spēcīgu Lielbritānijas snūkeristu, kuras ļoti reti dodas uz citiem turnīriem, sakarā ar to, ka sievietes vairāk ir piesaistītas ģimenēm. Tieši ar šo augsto līmeni man šis turnīrs patika krietni vien vairāk par Eiropas vai starptautisko federāciju organizētajiem.

Astotdaļfinālā Jums sanāca tikties ar Keitiju Henriku. Vai bija iespējas uzvarēt, vai tomēr viņa ir krietni augstāka līmeņa?
Bija visas iespējas. Es nekad dzīvē nebiju spēlējusi tik labi, bet laikam nobijos no tā, cik labi spēlēju. Divas nedēļas pirms turnīra devos uz Lielbritāniju, kur dzīvo mans treneris (slavenais Terijs Grifitss). Viņš ar mani strādāja tieši psiholoģiskajā ziņā, kas man ļoti noderēja. Pirmajā freimā pret Keitiju man bija liels pārsvars, taču tad es pieļāvu nelielu kļūdu, un viņa to izmantoja, iesitot visu, ko vien varēja. Otro freimu es uzvarēju ļoti viegli, un tas mani arī izbiedēja, jo nezināju, ka varēšu tik labi nospēlēt. Man tikai sākās pacēlums, ko Keitija noslāpēja ar breiku. Sieviešu snūkerā lieli breiki nav tik bieža parādība, taču viņai tas izdevās. Ceturtajā freimā man nekādu izredžu vairs nebija. Ļoti žēl, ka spēlējām tikai līdz trīs uzvarām, jo izbaudīju katru mirkli no šīs spēles. Nākamgad atkal braukšu spēlēt.

Cik liela ir Jūsu atšķirība meistarībā no labākajām?
Pirmkārt, viņas visas spēlē no bērnības. Viņiem (britiem) snūkers ir tradīcija. To var salīdzināt ar hokeju Latvijā, kur katrs puika māk slidot. Meitenes tur darbojas pie treneriem jau no bērnības, bet pie mums snūkers kļuva pazīstams vien gadus 12 atpakaļ, kad parādījās pirmie normālie galdi. Par tādu lietu kā treneri mēs pat nebijām dzirdējuši. Es, personīgi, pirmo reizi devos pie trenera 3-4 gadus atpakaļ.

Pastāstiet par Jūsu treneri Teriju Grifitsu, kurš ir labi pazīstams snūkera aprindās.
Uzskatu, ka viņš ir ģeniāls treneris, labākais visā pasaulē. Snūkerā uzvaras pamatā ir tieši psiholoģiskā sagatavotība. Iemācīties sist bumbas var katrs, toties tikt galā ar uztraukumu, mandrāžu, nē. Katrs pretinieks ir citādāks - kāds spēlē labāk, kāds sliktāk, katram ir savs temps. Jāmāk noskaņoties mačam, nevar vienkārši atnākt papļāpāt, padzert kafiju… Terijs māca, kā un par ko domāt. Viņš katram sportistam meklē savu pieeju. Šajā ziņā viņš ir izcils. Domāju, viņš var palīdzēt katram. Pie Grifitsa es dodos divas reizes gadā.

Kā Jums radās iespēja spēlēt vienā pārī ar Džo Periju?
Situācija bija tāda. Terijam Grifitsam ir kontrakts ar sporta menedžmenta kompāniju "110Sport". Šai kompānijai ir savi spēlētāji no profesionāļu saimes. Terijs ir oficiālais šo sportistu treneris, tādējādi viņš ir arī Džo Perija treneris. Šajā turnīrā vēlējos spēlēt pēc iespējas vairāk, jo pēc uzvaras turnīrā ("World Plate”) man radās sajūta, ka varu uzvarēt visus!

Tā arī sanāca?
Jā (smejas). Man bija nepieciešams partneris, tādēļ man ieteica piezvanīt Grifitsam, lai viņš man to sagādā. Šajā brīdī klāt pienāca Rienna Evansa un teica: „Es varu piezvanīt Džo [Perijam].” Viņš dzīvoja kaut kur netālu. Sākumā Džo nevēlējās spēlēt, jo piecus gadus pēc kārtas viņš nekādi nespēja uzvarēt šajā turnīrā, pie tam vienu reizi viņš spēlēja kopā ar Riennu un vienalga neuzvarēja (smejas). Viņš atteicās piedalīties, jo nevēlējās zaudēt, taču Rienna viņu pierunāja, sakot, ka es ļoti labi spēlēju. Pirmais viņa jautājums man bija šāds: „Tu katrā freimā vari iesist 100?” Es, savukārt, atbildēju: "Protams!" (smejas). Būsim atklāti, jaukto pāru turnīrā mēs uzvarējām tikai pateicoties viņam. Martins Goulds kopā ar savu pārinieci atradās vadībā ar 2:0. Trešajā freimā Goulds savāca 67 punktus, un viņam atlika iesist mačbumbu, bet viņš to neizdarīja. Pēc tam Perijs iesita 68 punktu breiku. Es nevarēju noticēt tam, ko darīja Perijs. Tas bija lieliski. Ceturtajā freimā bija mežonīga cīņa, ar tik augstas klases spēlētājiem spēlēt ir ļoti grūti. Ļoti nervozēju, jo baidījos pievilt cilvēku. Kad pati spēlēju, noteikti nenervozēju tā, kā spēlējot kopā ar viņu (smejas).

Agrāk Jūs ar viņu nebijāt pazīstama?
Nē. Tā bija pirmā tikšanās reize.

Kādas ir Jūsu attiecības ar citām snūkeristēm? Vai esat draudzīgas?
Jā, viņas visas ir tik brīnišķīgas. Kāpēc gan lai viņas tādas nebūtu? Viņas ir ļoti laimīgas, viņām acīs ir daudz prieka. Protams, nevar salīdzināt ar to, kas ir pie mums. Atbraucot no Lielbritānijas, atšķirība ir jūtama. Nu bet par ko šeit priecāties? Viņas nodarbojas ar to, kas viņām patīk, saņem par to normālu naudu un dzīvo. Es arī gribētu tā dzīvot (smejas). Pirmo reizi, kad tiku pie Terija Grifitsa, pie leģendārā Grifitsa, pie kura ciemojās daudzi slavenie spēlētāji, man bija tāda mandrāža. Man pat kādu laiku radās iespēja spēlēt ar Metjū Stīvensu. Divu nedēļu laikā es gandrīz katru dienu spēlēju pret viņu. Protams, neko labu man tas nedeva, jo tas bija pavisam cits līmenis. Viņš ir izcils spēlētājs, taču dažādu problēmu dēļ viņam ne vienmēr izdodas parādīt labākos rezultātus – psiholoģiskās problēmas. Kā jau teicu, visu izšķir tieši psiholoģija.

Snūkers ir dārgs sporta veids. Vai Jums ir kādi ienākumi no turnīriem?
Kādi ienākumi? Man izdevumu ir vairāk. Tas ir kā hobijs.

Vai Jums ir kāds sponsors?
Jā, protams. Man ir cilvēks, saukšu viņu par menedžeri. Ja vēlies kurp doties, tam ir vajadzīga nauda. Visu ir jāapmaksā pašam. Ja sāc uztraukties par tādām lietām kā, kur ņemt naudu, tad noteikti kaut ko palaidīsi garām treniņprocesā, tādēļ vajag palīgu, kurš meklē naudu, zvana un meklē sponsorus.

Vai startēsiet Eiropas čempionātā Rumānijā?
Jā, es plānoju startēt. Jau esmu nosūtījusi pieteikumu.

Pastāstiet, kā Jūs pavadāt brīvo laiku?
Trenējos! (smejas)

Vai Jums ir kādi hobiji?
Man patīk atrasties dabā, pat ļoti patīk. Man ir maza meitiņa, kurai ir 2,5 gadi. Cenšos viņai veltīt visu savu brīvo laiku, kamēr viņa vēl nav sākusi iet bērnudārzā. Cenšos arī piestrādāt, bet nu tas tikai tā.

Interesanti uzzināt, kā Jūs vispār nolēmāt pievērsties snūkeram?
Es sāku ar pūlu, šeit vienmēr spēlēju (saruna notika „Klondaikas” biljarda zālē). Spēlēju, spēlēju un sapratu, ka man gribās kaut ko augstāku. Man ir tāds raksturs, ja es ar kaut ko sāku nodarboties, tad man ir jākļūst par labāko, savādāk mani tas vairs neinteresē, tad jau labāk vispār neko nedarīt. Es nolēmu doties uz Rīgas Biljarda skolu, lai spēlētu pūlu. Es par snūkeru tobrīd nebiju pat iedomājusies. Rīgā man uzdeva jautājumu, kāpēc tev spēlēt pūlu, ja var spēlēt snūkeru?Tad es pirmo reizi ieraudzīju snūkera galdu. Sākumā man likās, ka šajā spēlē ir ļoti sarežģīti noteikumi. Tā es sāku trenēties. Viss sākās ar to, ka es uz Rīgu devos tikai brīvdienās, bet, kad man 3. kursā Latgales Transporta koledžā sākās prakse, es to izgāju Rīgā. Satiku savu bojfrendu, tā arī paliekot dzīvot šeit. Uz Daugavpili braucu tikai sesijas laikā.

Kādi ir nākotnes plāni? Kādos turnīros plānojat startēt?
Es iestājos WLBSA. Ja viss būs labi, gribētu startēt visos reitinga turnīros. Kā jau profesionāļiem, sezona noslēdzas ar pasaules čempionātu. Nākamais turnīrs sākas septembrī, ceru tur spēlēt. Šī federācija ļoti cenšas attīstīt sporta veidu, piesaistīt arvien vairāk līdzjutēju, tieši tādēļ ir izdomātas jauktās dubultspēles. Tas, pirmkārt, ir interesanti, otrkārt, apvieno vīriešus un sievietes. Brīžos, kad nezini, ko darīt, vari palūgt padomu, kas ļoti palīdz.

Kā Jūs domājat, kad Evansa tiks gāzta no troņa?
Es biju domājusi, ka šoreiz viņu pieveiks Keitija, kurai es zaudēju astotdaļfinālā, jo viņa bija lieliskā formā, spēlēja lieliski. Pusfinālā pret Riennu viņa bija priekšā laikam ar 3:1, taču pret Riennu ir ļoti grūti spēlēt. Viņa ļoti daudz riskē un ļoti daudz trāpa. Arī Ronija O’Salivana māsīca Marija Katalano varēja viņu uzvarēt. Es redzēju visas viņas spēles līdz finālam. Ar tādu sniegumu, kādu viņa demonstrēja, viņa izskatījās labāk par Evansu. Tehniskajā ziņā viņa ir labāk sagatavota.

Vai Latvijā ir reālas konkurentes?
Protams, ka ir. Ir divas meitenes, kuras arī labi spēlē. Abām ir liela nākotne, bet tas viss ir ļoti smagi. Vienai no viņām šobrīd ir 19 gadi, bet tas ir vissmagākais periods, tas ir laiks, kad sāc aizdomāties par ģimeni, vīru. Tas ir lūzuma vecums. Es, piemēram, vienu reizi uz Eiropas čempionātu devos kopā ar meitu. Viņai bija tikai seši mēneši. Tas bija briesmīgi. Pat nezinu, kāpēc tā darīju. Kad biju stāvoklī, nolēmu, ka bērns man nebūs traucēklis, jo nepiekrītu šādam stereotipam. Manuprāt, tas ir pat papildus stimuls un piedod svaigas emocijas. Kopā ar viņu staigāju uz treniņiem. Eiropas čempionātā bija smagi, jo spēles mēdza ieilgt, bet bērns bija jābaro pēc noteikta laika, tādēļ es ļoti nervozēju, skatījos pulkstenī. Pārtraukumos, kad citas spēlētājas atpūtās, runājās, dzēra kafiju, ievilka dūmu, man bija jāskrien uz mašīnu barot bērnu. Biiju kopā ar vīru, kurš viņu pieskatīja, kamēr es spēlēju. Tas bija ļoti smagi.