Štrombergs: "Gadu neesmu braucis, bet neformālā gaisotnē notestēšu trasi"

6. jūlijā Valmieras jaunā BMX trase piedzīvoja savu atklāšanu, vietējiem BMX riteņbraucējiem aizvadot cīņas Latvijas čempionātā. Īstās ugunskristības trasei būs pēc nedēļas, kad Valmierā norisināsies Eiropas čempionāts ar vairāk nekā 1000 dalībniekiem. Šodien trases atklāšanā, protams, klāt bija arī trases vārda īpašnieks ar savu ģimeni. Māra dēlam Rio vēl krietni jāpaaugas, lai aptvertu tēva izdarīto Valmieras, Latvijas un kopumā BMX sporta vēsturē. Taču viesiem, kuri 2008. gada 22. augusta agrā rītā ieslēdza savus tālraižus, lai vērotu BMX sacensības, atmiņā neaizmirstami iespiedušies klasiķa Māra Rīmeņa emocijām pilnie vārdi: "Māris Štrombergs... Māris Štrombergs... Māris Štrombergs - olimpiskais čempions! Urā, Latvija gavilē!"

Saruna ar Māri Štrombergu:

Pirmo reizi šeit Valmierā ieraugot trasi ar tavu vārdu un uzvārdu uz tās, kādas sajūtas pārņēma?
Caur bildēm jau biju redzēji kāda trase izskatās vēl esot Amerikā. Taču līdz galam to visu vēl nesapratu līdz atbraucu uz Latviju. Nobraucot garām trasei un to redzot savām acīm, lika saprast, ka smagais darbs ir atmaksājies. Prieks, ka vārds nepazudīs un tiks turpinās nest uz priekšu, neļaujot pazust tam darbam, kas pēdējos desmit piecpadsmit gados izdarīts. Ceru, ka tas kalpos par labu motivāciju jaunajiem turpināt darboties. Tas ir labs piemērs, ka viss ir iespējams. Kad es sāku braukt ar BMX bijām ļoti tālu no olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātu medaļām. Taču pierādījām, ka viss ir iespējams. Domāju, ka tagad jaunajiem ir dotas visas iespējas darboties un pierādīt sevi.

Protams viens pats tās olimpiskās medaļas nebūtu varējis izcīnīt. Cik liela nozīme tajā bija taviem līdzgaitniekiem Ivo [Lakučam] un komandas biedriem?
Arī savā atklāšanas runā uzsvēru, ka spēks ir komandā. Nav svarīgi tas ir individuāls sporta veids vai komandas sporta veids, bet bez komandas atbalsta un laba kolektīva viens neesi spējīgs neko izdarīt. Ja kādreiz kaut ko spēj sasniegt viens, tad nevari noturēties tajā pašā virsotnē. Tāpēc teicu lielu paldies Ivo, kurš bija ļoti liela sastāvdaļa tajā visā. Vienmēr esmu teicis, ka viņš man ir kā otrais tēvs. Kopā augām, darbojāmies un trenējāmies - Edžus Treimanis, Rihards Veide un uz beigām arī Kristens Krīgers. Mums bija izveidojusies ļoti laba grupa. Diemžēl uz beigām tas viss pašķīda, bet kas bijis bijis. Domāju, ka atskatoties atpakaļ, varam apsēsties pie galda un uzsist viens otram uz pleca. Tie bija labi laiki.

Pašam ir izdevies uzkāpt uz ričuka un noņemt jaunajai trasei provi?
Vēl nav. Man jau cilvēki un bērni prasa, bet kopš aizgāju no profesionālā sporta ar riteni pa trasi neesmu braucis savu gadu. Uznāk dienas, kad gribās un domāju, ka sava prieka pēc vēl kādreiz uzbraukšu. Šo trasi es ietestēšu tādā neformālākā gaisotnē. Man ir mazliet jāatsvaidzina iemaņas, jo gads dara savu un vajag pāris apļus izbraukt. Šodien pārāk daudz skatītāju, lai to mēģinātu. (smejas)

Paskatoties uz trasi ar profiņa aci, kas tajā trasē ir odziņa, kas tajā ir interesants?
Trase ir interesanta tāpēc, ka viņa ir tehniska. Tā nav trase, kurā atbrauc un pēc trīs apļiem esi visu sapratis, ka elementāri un ļoti vienkārši. Šī trase uztur tonusā un nevari atslābt. Jāsaprot knifiņi un, lai būtu labs šajā trasē, jābūt noteiktam prasmju līmenim (Māris saka "skilam"). Ja tā nav, tad ir ļoti jāstrādā, lai šajā trasē būtu ātrs. Ja spēj izbraukt ātri un bez kļūdām, tad zini, ka esi labā līmenī un vari cīnīties ar elites večiem, vai attiecīgi bērniem ar sava gada gājuma labākajiem. Tas ir labs rādītājs.

Sociālajos tīklos skatoties, redzēju, ka nometnē darbojies ar Kanādas jaunajiem riteņbraucējiem. Cik lielu lomu tavā dzīvē ieņem BMX tagad pēc karjeras noslēgšanas?
Pēdējais pusotrs gads pirms karjeras beigām bija tāds samocīts. No vienas puses gribēju turpināt, no otras nē un tad sanāca sevi nevajadzīgi spiest. Tāpēc pēc karjeras beigām tas viss bija nedaudz par daudz un tādēļ nedaudz atgāju no tā sporta mazliet tālāk. Uz doto mirkli sekoju BMX notikumiem līdzi, zinu kas notiek. Tāpat kontaktējos ar braucējiem. Žoris [Dodē; francūzis - otrais pasaules rangā] man ir tikpat kā kaimiņš un, protams, parunājam. Tā kā esmu iesaistīts, bet varbūt vairāk tā aizkadrā. Kas saistās ar kanādiešiem - tas vairāk bija tāds motivējošs pasākums, lai jaunajiem nezustu interese par sportu. Aizbraucu satikt un parunāties. Fani ir visur pasaulē. Ir forši aizbraukt uz citām valstīm un satikt tos bērnus, kas ir sekojuši līdzi manai karjerai. Noteikti no BMX es nepazudīšu un tagad ir jādomā par to, kā audzināt nākamās BMX paaudzes te pat Latvijā.

Olimpiskajam čempionam tagad Valmierā ne tikai bronzas statuja un lietoti ričuki vitrīnās, bet arī paša vārdā nosaukta BMX trase. pic.twitter.com/cVd3rXmd92— Emīls Ozerinskis🇱🇻 (@Emils_Ozers) July 6, 2019