Līdz pirmajai nopietnai atskaitei mazāk par diviem mēnešiem

Daudzi noteikti brīvdienās devās ārpus mājām, lai baudītu lielisko laiku, ko vīriņš tur augšā bija mums sagādājis. Atzīšos, arī es nespēju nosēdēt telpās, un devos atklāt sportošanas sezonu brīvā dabā. Tā kā vēl neesmu savedis kārtībā savu divriteni, devos nedaudz paskriet, vēloties pārbaudīt, vai ir bijusi jēga katru nedēļu trīs reizes mērot ceļu līdz sporta zālei. Un te arī sekoja mana pirmā vilšanās. Pēc nedaudz vairāk kā kilometra skriešanas sapratu, cik patiesībā esmu švaks. Bet tiklīdz ieskrēju netālajā priežu mežā, bija sajūta, ka esmu sasniedzis otro elpu. Laikam svaigais gaiss bija radījis pirmo lielo šoku manam organismam, jo tālāk noskrietie pieci kilometri likās pietiekoši viegli. Nelielas sāpes kājās gan nākamajā dienā bija jūtamas, jo skriet pa priežu mežu un nelīdzenu gultni ir pavisam cits, kas uzkāpt uz dzelzs rumaka pieelpotā telpā. Man radās vēl viens jau zināms secinājums, skriet man noteikti nepatīk, nogurstu no tā, ka paliek neinteresanti.

Pieļauju, ka nebiju vienīgais, kurš brīvdienās jau sāka sapņot par pavasari, nomest kādu smagāku apģērba gabalu un ienirt kādā ūdens tilpnē. Arī es jau nedaudz prātā ieskicēju pirmo MTB gonku , bet pēc īsā skrējiena sapratu, ka vēl tāls ceļš ejams. Līdz pirmajām sacensībām ir atlicis nedaudz mazāk, kā divi mēneši.

Lai arī kāds šobrīd nebūtu laiks ārā aiz loga, tomēr pienāks tas brīdis, kad pavisam droši liela daļa cilvēku sāks pārvietoties ar divriteņiem. Kā zināms vislabākos rezultātus var sasniegt ja tiek darīts grupā, jo vienmēr vēlme sacensties un būt labākajam ir ikvienā no mums. Tāpēc mans piedāvājums būtu, varbūt apvienojam spēkus un varētu organizēt kopīgus treniņus tiklīdz laiks paliks labāks un siltāks. Pats trenējos pārsvarā Baložu pusē, izmantojot Titurgas, Valdlauču un Dienvidu tilta ceļus un neceļus. Savus ierosinājumus un domas droši publicējiet komentāru sadaļā.