• Nosūtīt vēstuli
• Ignorēt lietotāju
•  

Pretī gaisa kārtas sablīvējas:
Tvaiki, tvana, garaiņi un dūmi,
Ceļa putekļi un purvu miglas,
Sīkie spēki, ikdienības dvaša,
Visi melnie zemes elpojumi,
Kuros saule izbrien sadugusi.

Saule pagurst vienas dienas cīņā:
Kāpj no augšas lejā jūraslaukā -
Lielā liesma bezgalīgā plūsmā,
Lielā dvēsle bezgalīgā masā,
Tversmi atrast tur, kur pati cēlās.

Bet no iztālēm jau seko miglas,
Sejas slēpjot pelēcīgās segās;
Lasās debeši un palien laukā;
Tālē tumsa glūn ar melnām acīm.

Saule grimstot laižas mēļā miglā
Līdzi sarkan-satveicētai lodei,
Kurai dūmi apkārt savēlušies.
Lodei pāri gareniski stiepjas
Maiņus sarkanas un zilas švītras:
- Versmē atsprāgušās mākoņšķilas.

Jau ir saule cauri izgrimusi,
Kaist uz jūras glāzes, kura atspīd
Spilgti dzeltenpelēka pret miglu.

Bet aizvien jo biezāk migla biezē;
Līdz kā dzirnu akmens sali saspiež
Plakaniski bezveidīgā klaipā
Un ar varu iedzen dimantjūrā.

Klusi šalko jūra bālēdama;
Sīki drebuļi pār glāzi pārskrien;
Smalkas dimantskaidas vizuļojot
Tāļi apkārt izbirst tumšā klēpī.

Augšā uzliesmo uz mirkli debess;
Nosarkst sārti mākoņkalnu gali;
Gaisa kārtas dzeltē, zalgo, bālē,
Palsas, nespodras: top juma vidū, -
Izgaist rītapuses zilā dzesnā.

Skaistās ainas aizrauts, mēmi skatās
Ļaužu dzimums - krūtīs rīta zvaigzne.

Rainis - Saules krēslā