Sporta Avīze: Pļaviņš – pirmais ārzemnieks Turcijā

- Neierasti tev zvanīt par pludmales volejbola spēlēšanu februāra sākumā...
- Tāpat kā Latvijā „Brazīlijā” arī mums spēles hallē notiek, tāpēc par laika apstākļiem nav jāuztraucas.

- Un ārpus halles spēlēt vēl nevar?
- Šodien ārā bija kādi desmit grādi. Šodien bija labs laiks.

- Kā nokļuvi Ankarā?
- Jau iepriekšējā sezonā, kad vēl spēlēju „Lāsē”, ar aģenta palīdzību sāku meklēt variantus spēlēšanai ārzemēs. Toreiz tas neizdevās, un uz šo sezonu paliku „Poliurs/Ozolnieki” komandā. Tad vienu dienu uzreiz pēc Latvijas kausa izcīņas fināla decembra vidū aģents zvana un saka, ka viņam bijis zvans no Turcijas – viņiem vajagot pludmales volejbola spēlētāju. Aģents nodarbojas ar zāles volejbolu, un vienīgie pludmales volejbolisti, ko viņš zināja, bijām mēs ar Jāni Šmēdiņu. Jānis šosezon spēlē zāles volejbolu Vācijā, tāpēc aģents piedāvāja man. Pāris nedēļās viss nokārtojās.

- Kā izdevās vienoties ar Ozolnieku vienību?
- Mums nekādas vienošanās nebija. Tas bija brīvprātīgi, jo tur spēlēja tie, kas gribēja spēlēt. Nekādu savādāku saistību nebija, tikai tik, cik mutiski sarunāts. Protams, neaizbraucu, nevienam neko neteicis. Parunājos ar komandas vadību, mani saprata un komandas boss (Rolands Baranovskis. – D.Ā.) mani palaida uz diviem mēnešiem. Atbraucu uz šejieni, un izrādījās, ka tie būs nevis divi, bet divi ar pusi mēneši. Bija plānots, ka atpakaļ būšu februāra beigās (uz „Schenker” līgas izslēgšanas spēlēm. – D.Ā.), bet tagad turki mani turēs pie sevis līdz 20. martam. Sanāca tā ne visai, jo Ozolnieku komandai kvalitatīvu rezerves spēlētāju nav un viņi bija rēķinājušies ar manu palīdzību. Redzēs, kā viņiem ies „Schenker” līgā, bet uz Latvijas čempionāta spēlēm būšu atpakaļ un mēģināšu palīdzēt.

- Kādi ir līguma nosacījumi, ja tevi izdevās izkustināt no Latvijas?
- Iepriekšējo reizi man piedāvāja spēlēt Vācijā un Somijā, bet zāles volejbolu. Nosacījumi nebija tik labi, lai es brauktu, bet Turcijas pluss bija tas, ka man piedāvāja spēlēt pludmales volejbolu un ka pludmales volejbols šeit strauji attīstās. Nolēmu, ka tā ir lieliska iespēja trenēties bīčā, kaut ko arī nopelnot. Redzēs, varbūt pēc pāris gadiem šeit būs ļoti spēcīga pludmales volejbola līga. Pagaidām esmu pirmais ārzemnieks Turcijas vīriešu čempionātā. Nākamgad spēles kvalitāte jau būs daudz augstāka, jo vairākas komandas interesējas par ārzemju spēlētājiem un arī haļļu ziņā būs progress. Tagad viņiem Ankarā ir tāda samērā primitīva halle, kaut gan smiltis tur ir un izskats spēlēt netraucē (smejas). Vasarā ir doma šo halli pārbūvēt, jo mačus rāda arī televīzija. Katru ne, bet, kopš esmu Turcijā, mums arī viens tāds ir bijis.

- Kādas halles ir, salīdzinot ar Latviju?
- Salīdzināt jau tikai ar „Brazīliju” vien var (smejas). „Brazīlija” ir uztaisīta moderna, Ankarā halle ir primitīva, bet šeit ir plašums, ļoti augsti griesti, un abu laukumu izmēri ir gandrīz kā standarta Pasaules kausa posmos. Treniņiem un spēlēm ļoti labi. Ir pat, kur televīzijas kameras nolikt. Otra halle ir Stambulā. Tur ir viens laukums, kas plašuma ziņā ir identisks „Brazīlijas” centrālajam laukumam. Vienīgais, vairāk par kādiem piecdesmit skatītājiem tur vietas nav, kaut gan televīzijai vieta atrodas. Tomēr Turcijas hallēs ir viss, kas vajadzīgs. Pleiofi savukārt notiks jau arī āra laukumos Izmirā, Alānijā, Stambulā. Sezona sākas uz āra laukumiem, kad kļūst auksts, viņi iet spēlēt hallēs, un uz pleiofiem – atkal ārā. Viņi pēc iespējas vairāk mēģina spēlēt ārā, bet kad ārā ir plus pieci grādi, vai desmit, salien hallēs (smejas). Pie plus piecpadsmit viņi ir gatavi iet ārā.

- Kā esi iejuties Turcijā?
- Sadzīvē ir vēl jautājumi, kas jārisina, jo viņi šajā ziņā ir ļoti lēni. Bija man problēmas ar dzīvokli. Pateicu, ka sieva ar meitiņu brauks pie manis ciemos, tad viņi ļoti ātri sāka kārtot šo jautājumu.

- Vai ģimene jau ir atbraukusi?
- Nē (Mārtiņš novelk), 20. februārī atbrauks. Pagaidām viesojas pie manas mammas Kuveitā, kura tur pasniedz angļu valodu.

- Kādi ir līguma nosacījumi?
- Kāds līgums man te var būt, ja esmu tikai uz pāris mēnešiem? Sezonā spēles šeit notiek sešus – septiņus mēnešus, bet es te būšu tikai divus. Nekāds lielais līgums man nav (smejas), tomēr situācija vienalga labāka nekā tad, ja spēlēju Latvijā. Ar tādu domu arī spēlēju, lai sevi šosezon parādītu no labākās puses un nākamgad šeit varētu spēlēt veselu sezonu. Tad tas priekš manis jau būtu diezgan izdevīgi.

- Tevis nosauktais sezonas garums ir, ieskaitot sagatavošanās posmu jeb tikai spēles?
- Tikai spēles. Ja septembrī beidzas pasaules kausa posmi un oktobrī šeit sākas Turcijas čempionāts, nekāda lielā gatavošanās nav vajadzīga. Nedēļu atpūties, un atkal ir jāspēlē. Cits aspekts – ja es šeit spēlēju, tad marta beigās, aprīlī es būtu labākā sportiskajā formā kā Latvijā un varētu ne tikai braukt uz pirmajiem Pasaules kausa posmiem Brazīlijā, bet šiem posmiem būtu arī daudz labāk sagatavojies, tur būtu arī konkurētspējīgs. Un pludmales volejbola sezona būtu pilnvērtīgāka.

- Taču ar ko spēlēt tev vienalga nebūs...
- Jā (smejas). Pagaidām tā ir, bet, tā kā nākamgad šeit vairāk meklēs ārzemniekus, parunāsim ar Jāni Šmēdiņu. Varbūt viņš būs ar mieru pirmsolimpisko gadu atbraukt uz Turciju paspēlēt bīču? Tad pavasarī būtu iespējams doties uz Brazīliju labā formā. Ja nē, būs jādomā. Ja man būs iespēja izvēlēties, uz zāles volejbolu ziemā neraušos, vairāk mēģināšu tikai pludmali spēlēt.

- Nebaidies, ka, cauru gadu spēlējot tikai smiltīs, bīčs pa ziemu var apnikt?
- Nu, nezinu. Man liekas, ka spēlēt bīču neapnīk nekad. Varbūt trenēties šad un tad varētu apnikt, ja ilgstoši trenējas, bet pludmales volejbolā man trenēties nekad nav apnicis. Zālē varbūt. Tur, ja sezona ir bijusi garāka, tad ir bijuši brīži, kad neko negribas darīt. Bīčā, it īpaši, ja ārā ir labs laiks, vasarā ar trenēšanos nav problēmu. Ziemā... Pagaidām tas mēnesis, kas man ir bijis, man patīk. Pagaidām nezinu vēl, kā būs, kad veselu sezonu vajadzēs trenēties.

- Domājot par Jāņa potenciālo spēlēšanu nākamgad Turcijas čempionātā, kādi ir nosacījumi, lai tas varētu notikt? Cik komandā drīkst būt ārzemnieku un cik spēlētāju vispār?
- Komandā laukumā noteikti jābūt vienam Turcijas spēlētājam, otrs var būt Turcijas spēlētājs vai ārzemnieks, bet nākamgad tieši mūsu klubs „Halkbank” čempionātā grib startēt ar divām komandām. Tad Jānis varētu spēlēt vienā, es – otrā komandā, bet trenētos mēs tāpat kopā, un tad mēs piedevām ziemā varētu braukt arī uz Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) rīkotajiem „Challenger” turnīriem, jo turki uz tiem brauc, un tad pārējiem ir brīvs – spēles pludmales volejbola līgā nenotiek. Sezonas gaitā tad ir pārtraukums. Tāpēc varētu kopā trenēties un vēl braukt piedalīties „Challenger” posmos starptautiskajos mačos, lai nezaudētu savstarpējo saikni uz laukuma.

- Neesi dzirdējis, cik regulāri plānots rīkot šos CEV ziemas turnīrus?
- Šogad ir pirmais gads, kad tādi notiek, un šoziem paredzēti divi turnīri. Domāju, ka nākamgad būs vairāk un, ja turki šeit uzcels halli, viens no čelendžeriem varētu notikt arī šeit. Tagad daudzās valstīs ziemā ir iespēja trenēties. Tas nozīmē, ka tie, kuri trenējas, ziemā gribēs arī turnīrus, lai nebūtu tikai trenēšanās. Tad ceru, ka kādi pieci līdz desmit turnīri ziemā varētu notikt. Ja šogad ir divi, nākamgad varētu būt četri – pieci ar tendenci to skaitam augt, lai visu gadu pludmales volejbolu varētu spēlēt ne tikai ASV un Brazīlijā.

- Kā esi iejuties Turcijas vidē? Lasīju, ka cūkas gaļu nedrīkst ēst...
- Viņi nevis nedrīkst, viņi neēd cūkgaļu. Tomēr ar Gunču (Gundaru Celitānu. – D.Ā.) atradām vienu vietu, kur cūkas ribiņas gatavo. Traucē tas, ka lielākā daļa turku ar angļu valodu ne visai draudzējas. Viesnīcās un dažās citās vietās vēl runā, bet, pajautājot kādam uz ielas kaut ko angliski, atbildi saprotamā valodā sagaidīt gandrīz nav reāli (smejas). No plusiem noteikti jāmin tas, kas šeit ir Gunča ar sievu. Abi latvieši, tāpēc man ir daudz vieglāk. Nav garlaicīgi, un ir ar ko kopā kādu vakaru pavadīt.

- Celitāns taisni ir no Ankaras kluba „Ziraat Bankasi”.
- Jā, un mans klubs „Halkbank” arī ir no Ankaras. Turklāt man līdz Gundaram tikai kādas divdesmit minūtes ar metro jābrauc.

- Kā Gunčam iet?
- Trauma atkal vecajā vietā – ikros. Pret itāļiem sarāva kāju, tad ilgi neko nedarīja, bet ceturtdien viņiem savās mājās tieši ir atbildes spēle CEV kausā pret Sofiju (Sofijas CSKA, kurā spēlē arī Valters Ramma. – D.Ā.), un „Ziraat Bankasi” treneris velk dziesmu par to, ka Gunča esot vajadzīgs. Gunča tikko lēnām ir sācis kaut ko darīt. Redzēs, kā viņš ceturtdien jutīsies, bet liekas, ka klubam svarīgāk par Gunčas veselību ir tikt CEV kausa labāko četriniekā. Ārsts ir teicis, ka simtprocentīgi tur sadzijis nav. Cerēsim, ka, ja viņš spēlēs, viss ar veselību būs kārtībā. Riskanti tas ir, jo Gunčam šodien (8. februārī. – D.Ā.) laikam tikai pirmais treniņš bija, kurā viņš pilnvērtīgi trenējās, bet, saudzējot kāju, ar pusspēku. Rīt vēl viens treniņš, bet ceturtdien jau jāspēlē. Tad redzēs, kā viņš jutīsies.

- Pastāsti, kādi jaunajā komandā ir komandas biedri, treneri, apkalpojošais personāls?
- Spēlēju kopā ar turku Muratu Giginoglu. Tajā čelendžerā, kur citi turki Selčuks Sekerci un Volkans Gegtepe dabūja trešo vietu, viņš pārī ar Hakanu Gegtepi ierindojās septītajā vietā. Jauns (23 gadi), centīgs bloķētājs. Tagad turkiem ir visas iespējas daudz trenēties un izsisties uz augšu arī Pasaules kausa posmos. Vajag tikai labu pārinieku atrast. Treniņi mums notiek gan svaru zālē, gan bīča hallē. Trenera kā tāda komandai vispār nav. Pat īsti nezinu, kā viņi trenējās, pirms es atbraucu, jo man pašam sanāca veidot treniņu plānus un vadīt daudzus treniņus. Teicu gan komandas bosiem, ka īsti nopietni tas nav, jo man līdz trenerim vēl tālu (smejas). Kad runājām par nākamās sezonas plāniem, ieteicu padomāt par trenera piesaistīšanu. Viena no sieviešu komandām ir paņēmusi brazīliešu treneri, tāpēc viņām treniņi ir, teiksim tā, pārdomātāki. Svaru zālē es zinu, kas ir jādara man, lai gatavotos vasaras sezonai. Strādāju pēc savas programmas, bet bīča treniņos ir redzams, pie kā vairāk jāstrādā turkam. Tam arī nodarbībās pievēršam vairāk uzmanības, lai novērstu kļūdas un sasniegtu pēc iespējas labāku rezultātu. Apkalpojošais personāls (ārsti, medicīna) mums savukārt ir kopīgi ar zāles volejbola komandu. „Halkbank” Turcijas čempionātā atrodas ceturtajā vietā, viņiem ir ārsti un fizioterapeiti. Ja mums kaut kas no tā ir vajadzīgs, izmantojam viņu pakalpojumus. Mūsu darbības uzrauga un koordinē kluba pludmales volejbola menedžeris. Vienīgais, viņš angliski nerunā. Pārsvarā es nosaku, cik daudz mēs trenējamies, kad svaru zālē, kad smiltīs, bet, kad, piemēram, kāda draudzības spēle nepieciešama, to izkārto menedžeris.

- Cik bieži un intensīvi trenējaties?
- Pašlaik ar spēcīgajām komandām esam izspēlējuši, un pēdējās spēles vairs neko neizšķir, jo vietu izslēgšanas spēlēs esam nodrošinājuši. Tās sākas pēc trijām nedēļām. Tāpēc pašreiz reizes trīs, pat četras nedēļā ejam uz svaru zāli. Piecreiz nedēļā ir treniņi smiltīs, bet nedēļas nogalē – spēles. Šonedēļ sanāks trīs treniņi svaru zālē, ceturtdien braucam uz Stambulu. Piektdien tur divi treniņi un sestdien, svētdien – spēles. Ja spēlētu mājās, ietu uz svaru zāli četras reizes nedēļā. Kad pleiofi sāksies, tad atkal trenēsimies mierīgāk.

- Varbūt nākamgad ierunājies par treneri Aigaru Birzuli?
- (Smejas) ja man būtu kāda teikšana, protams, ieteiktu Aigaru, jo man tas ir izdevīgi. Viņš mani kontrolētu un palīdzētu sagatavoties olimpiskajai sezonai. Aigars kā treneris pludmalei ir ļoti labs.
- Kā tagad sazināties?
- Nedaudz skaipā sazināmies, bet pagaidām man šeit nekādu problēmu nav (smejas). Pēc šīs nedēļas trim spēlēm man divas nedēļas būs brīvas, un tad gan es ar viņu konsultēšos, ko lai šajā laikā dara, lai labāk sagatavotos pleiofiem. Lūgšu viņam palīdzēt sastādīt treniņu plānu ar izpildāmiem mērķiem treniņos, lai būtu gatavs pēc iespējas labāk.

- Kāda ir čempionāta izspēles kārtībā?
- Desmit komandas izspēlē savā starpā trīs riņķus. Tad četras labākās iekļūst tā sauktajos pleiofos, kur vēl aizvada trīs riņķus savā starpā, noskaidrojot čempionu.

- Kāds ir jūsu komandai izvirzītais uzdevums?
- Pagājušogad viņi vinnēja čempionātu, šogad spēles līmenis ir cēlies, viņiem vairs nesanāca vinnēt. Arī komandu sastāvi ir pamainījušies. Mani viņi paņēma tāpēc, ka saprata, ka viņiem būs problēmas uzvarēt čempionātu arī šogad. Tas, vai uzvarēsim turnīrā, ietekmēs arī finanses. Bonusu sistēma mums paredz, ka gadījumā, ja vinnējam Turcijas čempionātu, man šie divi mēneši būs ar lielu plusa zīmi. Citādāk lielos plusos nebūšu, bet arī mīnusos nepalikšu.

- Toties varēsi teikt, ka tev būs bijusi iespēja par velti divus ar pusi mēnešus trenēties pludmales volejbolā.
- Ne jau gluži par velti (smejas), tāpat jau algu maksā, bet, ja vinnējam čempi, tad plusa zīmes vietā būs ļoti liela plusa zīme. Turklāt domāju, ka tas būtu labs pamats tam, lai es arī nākamgad šeit spēlētu. Es esmu ļoti ieinteresēts vinnēt šo čempionātu.

- Kuro gadu turkiem jau ir šī ziemas līga?
- Šī ir otrā sezona.

- Kāpēc viņi to izveidojuši?
- Mērķis viņiem ir olimpiskās spēles. Ja līdz olimpiādei būtu nevis divi gadi kā tagad, bet trīs, tad es teiktu, ka turkiem ir iespējas tikt uz Londonu, jo labākie turki trenējas divreiz dienā. Tagad ir tikai divi, un viņiem nepietiks laika, lai sakrātu reitinga punktus. Tāpēc domāju, ka viņi netiks uz tuvāko olimpiādi, savukārt viņu treneri ir iedomājušies, ka tas ir iespējams. Līgu tāpēc arī uztaisīja, bet līga viņiem ir ļoti prestiža lieta, jo, piemēram, kad savā starpā spēlē mūsu bankas – „Halkbank” un Gunčas „Ziraat Bank”, pat ja spēle neko neizšķir, skatītāju ir pilnas tribīnes.

- Cik skatītāju apmeklē spēles?
- Bīčā kādi simts, divi simti, bet zālīte maza, un, kad mums bija televīzijas mačs, skatītāji stāvēja kājās pie laukuma, lai to spēli redzētu, jo tas ir derbijs. Kaut vai viena no komandām ir pirmajā, otra – desmitajā vietā, savā starpā vienmēr ir sīva cīņa. Tāpat ir gan pludmalē, gan zāles volejbolā.

- Cik spēcīgi ir pretinieki?
- Šogad pirmais četrinieks ir izteikti pārāks, un no tā četrinieka, pēc manām domām, arī ir skaidrs, kas būs pirmajās trijās vietās, bet laikam neviens nešaubās, ka pirmās vietas liktenis tiks noskaidrots „Halkbank” un „Ziraat Bank” sāncensībā. Tomēr trešās un ceturtās vietas komandas ir spējīgas pabojāt favorītiem nervus un kādu no viņiem uzvarēt. Salīdzinot ar Latvijas līmeni, mēs ar Jāni, Sašu un Ruslanu viennozīmīgi esam augstāk, bet viņu pirmā komanda varētu pacīnīties ar, piemēram, Tomu Šmēdiņu un Arti Caicu. Tādā formā, kādā turki ir tagad, izredzes būtu piecdesmit pret piecdesmit. Tikko notikušajā čelendžerā bija diezgan labas komandas, bet viņi ieņēma augsto trešo vietu. Augu gadu spēlē, un progress turkiem ir acīmredzams.

- Vai visās komandās ir pa diviem spēlētājiem? Maiņas nav atļautas?
- Mūsu komandā ir trīs spēlētāji. Viņiem jau bija divi spēlētāji, un es atbraucu kā trešais. Tagad viens no viņiem nepiedalās spēlēs, tikai treniņprocesā. Uz spēli piesaka divus spēlētājus. Ja kāds no viņiem gūst savainojumu, spēle ir zaudēta. Uz nākamo spēli, liekas, var pieteikt jau nākamos divus. Mēs esam vienīgā komanda, kurā ir trīs spēlētāji, bet domāju, ka mūsu šefs neko nemainīs, jo trešais spēlētājs Memets ir aizsargs tāpat kā es, un viņš mani nevar izkonkurēt.

- Kādas ir turku pludmales volejbola īpatnības?
- Turkiem patīk palielīties, celt sevi debesīs. Viņi vairāk paskatās, kā citi spēlē Pasaules kausa posmos, un mēģina no citiem to stilu pārņemt, jo pagaidām viņi nav tik labi, lai viņiem izveidotos savs spēles stils. Turki izvēlas komandas, kas viņiem patīk, un mēģina saprast, ko un kā tās dara. Spēles stils kā tāds viņiem vēl tikai veidojas.

- Saprotu, ka darba devējus apmierina tavs sniegums, ja tevi nemaina ar trešo komandas spēlētāju.
- Nav īsti bijis iemesla, jo pagaidām visas spēles, man piedaloties, esam vinnējuši.

- Cik cīņu esi aizvadījis Turcijā?
- Sešas spēles.

- Cik gatavs biji pludmales volejbolam, kad aizbrauci? Biji trenējies pludmales volejbolam ziemā pirms braukšanas uz Turciju un kā izdevās ielēkt no klasiskā volejbola smiltīs?
- Izdevās diezgan viegli, jo man vajag tikai divas nedēļas smiltīs, lai būtu jau daudz maz pieņemamā sportiskajā formā. Šejienei ar to pilnīgi pietika, kad sākumā atbraucu. Pasaules kausa posmiem ar to nepietiktu – vajadzētu apmēram mēnesi. Kad atbraucu, man bija desmit dienu laiks. Tās notrenējos, pirmās divas spēles bija pašvakas kā jau sezonas sākumā – daudz kļūdu. Nākamajā nedēļā spēlējām pret „Ziraat Bankasi”, un tā jau bija laba spēle. Vinnējām trijos setos ar 2:1 (18:21, 28:26, 15:10). Bija pagājušas 17 dienas.

- Kad beidzas čempionāts?
- 20. martā. Tajā nedēļas nogalē (19.-20. martā) ir trīs spēles, martā kopā jāizspēlē 9 spēles. 21. martā varbūt nē, bet, kā mani palaiž, pēc iespējas ātrāk atgriežos mājās. Ceru, ka Ozolnieku komanda tik zemu nenokritīs, ka būs jāspēlē ceturtdaļfināls Latvijas čempionātā, un varēšu palīdzēt komandai, sākot ar pusfinālu. Tam būs vairākas nedēļas laika sagatavoties, un, ja vēderu nebūšu uzaudzējis, visam jābūt normāli (smejas).

- Kādu vietu pludmales volejbols ieņem Turcijas sporta veidu sarakstā?
- Pirmie divi sporta veidi noteikti ir futbols un basketbols, kādā secībā, īsti nevaru pateikt. Pēc tam nāk volejbols, kas Turcijā ir populārs. Par pārējiem sporta veidiem nemaz neesmu dzirdējis, lai varētu spriest, kuri tie varētu būt. Par to, cik populārs ir pludmales volejbols, varēs spriest, kad sāksies izslēgšanas spēles svaigā gaisā, ārpus telpām.

- Algu tev maksā laicīgi?
- Pagaidām viss ir normāli. Cik esmu runājis ar pārējiem, mani nemaz tā nevarētu piešmaukt, jo to maksā banka, kas ir komandas vienīgais sponsors. Man liekas, ka tur apgrozās pārāk lielas naudas summas, lai viņi ar pludmales volejbolu gribētu iekulties kādās problēmās. Cik esmu runājis, neesmu dzirdējis, ka kādam kaut kas nav samaksāts.

- Pretinieki Turcijā vairāk servē uz tevi vai tavu pārinieku?
- Pārsvarā uz mani, jo esmu daudz tehniskāks par komandas biedru un varu viņam kvalitatīvāk uzcelt bumbu uzbrukuma sitienam, kaut gan parasti jau viņam arī labas piespēles izdodas. Kad spēlējām pret „Ziraat Bankasi”, viņi servēja pusi uz mani, pusi uz pārinieku. Ja es uzbrūku, lielāka ir arī iespēja, ka es palikšu blokā, nevis ieņemšu savu vietu aizsardzībā.

- Cik Turcijā palīdz tas, ka šosezon „Ozolnieki/Poliurs” vienības rindās spēlēji kā otrā tempa uzbrucējs?
- Kaut kādas izmaiņas jau ir. Man pludmalē nepatika uzbrukt no ceturtās zonas. Šogad zālē ceturtajā zonā esmu nospēlējis diezgan daudz. Tagad man pretī ir viena cilvēka bloks, tāpēc uzbrukums no ceturtās zonas būs labāks kā iepriekšējās sezonās. Piemēram, arī Turcijā tagad man jāspēlē ceturtajā zonā, jo komandas biedrs spēlē tikai no otrās zonas. Tāpēc ceru, ka tas viss kopā vasarā pastiprinās manu spēli.

Īpašs paldies intervijas autoram Dainim Āzenam un "Sporta Avīzei"

Seko mums: twitter.com (twitter.com/PlavinsSmedins)