Sporta Avīze: Jānis Šmēdiņš soli no medaļām

Latvijas pludmales volejbola vēsturē līdz jūnija vidum augstākais sasniegums pasaules čempionātos bija Aleksandra Samoilova un Ruslana Sorokina 9. vieta pirms diviem gadiem Stavangerā. Tikko Romā līdz ceturtajai vietai pakāpušies Mārtiņš Pļaviņš ar Jāni Šmēdiņu. Pirms otrdien paredzētās olimpiskās komitejas kalendāra fotosesijas un nozīmīgas vecāku jubilejas, kā arī ar joni virsū nākošiem Jāņiem laiku sarunai ar „Sporta Avīzi” izbrīvēja Jānis Šmēdiņš.

- Kādas ir izjūtas pēc cīņas par trešo vietu Romā?
Ja paskatās, kādi pāri iekļuva labāko četriniekā, mēs bijām pastarīši. Mums pretī stājās 2009. gada pasaules čempioni vācieši Brinks un Rekermans, brazīlietis Hikardo ir pilna olimpisko spēļu medaļu komplekta īpašnieks, viņa pārinieks Marsio – 2008. gada vicečempions. Ja mēs neparādām labāko spēli, uzvarēt tādas komandas ir ļoti grūti. Cīnījāmies, bet vēl daudz jāstrādā, lai varētu vinnēt arī šādus pārus.

- Vai to varēja paveikt jau šoreiz?
- Noteikti. Pirms nedēļas Pekinā jau apspēlējām brazīliešus. Tagad gan spēlei bija cita cena. Ja mēs vinnētu, būtu finālā. Tas uzlika papildu slogu, ka nevarējām uzspēlēt brīvi. Spēlējām, kā varējām, un tāpat esam apmierināti ar ceturto vietu. Sapelnījām pietiekami daudz punktu olimpisko spēļu kvalifikācijas vērtējumā, un arī guvām spēļu praksi pret lieliskiem spēlētājiem. Ja biežāk ar viņiem varētu tikties, tas atspoguļotos rezultātos.

- Pirms pusfināla likās, ka esi uztraucies... Kā tas iespaidoja?
- Tu izej uz spēli, gribot izdarīt visu pēc iespējas labāk. Tomēr spēlēts ir daudz, kaut arī ne pasaules čempionātā. Liela uztraukuma nebija, varbūt zemapziņā. Noteikti ietekmēja tas, ka nedēļā tomēr aizvadījām astoņas spēles. Bija sakrājies nogurums. Mēs esam viens no augumā īsākajiem pāriem. Mums abiem ar Mārtiņu ir pa 1,90 metriem, bet, ja pretī nāk bloķētājs ap diviem metriem, lai kompensētu augumu starpību, man katrā epizodē jālec par visiem simts procentiem. Turpretī pretinieki reizēm var atļauties nospēlēt ar mazāku spēka patēriņu. Nevienā mačā netaupījāmies, un varbūt mūsu beigās fiziski nedaudz pietrūka. Ja mēs būtu svaigi, varbūt būtu savādāk, bet piektdien un sestdien mums bija pa divām spēlēm. Piektdien pārliecinoši vinnējām brazīliešus Tjago un Harleju, bet pēcpusdienā – pašlaik otro vācu pāri Erdmans/Matisiks. Visi spēki bija palikuši laukumā. Vakarā aizgājām uz viesnīcu, apgūlāmies, un aizmigt bija grūti, jo bijām tā noguruši, ka acis nevarēja aiztaisīt.

- Likās, ka dienas otrajās spēlēs jums gāja grūtāk.
- Viennozīmīgi, tomēr tie paši Hikardo un Marsio ir vecāki un ātrāk gurst kā mēs. Mums tas šoreiz par labu nenāca. Ceturtdaļfinālā viņiem bija salīdzinoši viegla spēle, un viņi dabūja pietiekami daudz atpūsties. Tajā spēlē viņi bija meistarīgāki, kamēr mēs izšķirīgajos brīžos pieļāvām maziņas kļūdiņas tur, kur bez tām varēja iztikt. Tur jau ir tā meistarība. Mēs grupā visus vinnējām divos setos, kamēr brazīlieši mocījās ar trim, tomēr svarīgajās spēlēs viņi spēja koncentrēties un pieļaut mazāk kļūdu. Mums līdz tam vēl jātiek, kaut gan mēs ar Mārtiņu esam kopā tikai mēnesi un mūsu sportiskā forma vēl uzlabosies. Tā ir laba, bet ne ideāla, un mums vēl ir jāstrādā pie tehniskajiem elementiem. Arī pagājušosezon labāko sportisko formu sasniedzām jūlija vidū, kad pārējiem noturēt formu jau kļuva grūti.

- Izšķirošajās spēlēs jums bija vairāk kļūdu kā pretiniekiem servēs.
- Ņemot turnīru kopumā, servējām mēs labi, jo neviens neredzēja grupas un pirmās izslēgšanas spēles. Labi uzservējām un pretiniekiem apgrūtinājām uzbrukumu veidošanu. Izšķirošā bija pēdējā spēle grupā pret amerikāņiem Gibsu un Rozentālu. Viņiem zaudējām trijos setos Pekinā, bet zinājām, kā viņi spēlē, kāds ir viņu spēles stils, aprunājāmies ar treneri, kaut ko pamainījām. Tā, liekas, bija mūsu kvalitatīvākā spēle Romā ar vismazāk kļūdām, serve bija laba. Radās pārliecība par saviem spēkiem, jo viņi ir otrais labākais ASV pāris. Pēc tam domājām, ja varējām paņemt šitos, varbūt vēl kādu paņemsim. Tur tā pārliecība par saviem spēkiem arī radās. Tāpēc pirmās piecas spēles tik stabili vinnējām. Pēc tam visas spēles notika centrālajā kortā, kur varbūt tik labi nejutām stadionu. Tas mums ar Mārtiņu neiepatikās. Ir nedaudz tāds „kastes efekts”. Arī nogurums un treniņu trūkums sezonas sākumā darīja savu.

- Par izlozi laikam bija grūti žēloties?
- Ja. Jau Pasaules kausa (PK) posmā Čehijā, kad dabūjām piekto vietu, mums pretī nāca mūsu klases komandas, daudzas no kurām arī „aplasījām”, vairākas – grūtās triju setu spēlēs. Tādas iespējas ir jāizmanto. Pirms sacensībām kopā ar Mārtiņu aizvadījām tikai četrus treniņus. Ja būtu vairāk, varētu tikt pusfinālā jau tur, jo abas spēles zaudējām sīvā cīņā trijos setos.

- Cik daudz pētāt pretiniekus pirms cīņas?
- Ja ar viņiem esam spēlējuši, jau zinām, kā viņi spēlē un kādu taktiku izvēlas. Uzsvaru liekam uz savu taktiku, kā spēlēsim blokā, aizsardzībā, uz kuru no spēlētājiem servēsim. Treneris visu nofilmē, parāda galvenos uzbrukuma virzienus. Kur sit, kur liek grūtās bumbas un citas nianses. Vienīgais, spēlē tas viss ir jāatceras. Liekas, ka Romā mums tas labi izdevās. Labi, pusfinālā un finālā spēlējām pret spices večiem, kur pietiek ar divām kļūdiņām, lai zaudētu spēli. Pierādījām, ka spēlēt ar viņiem varam, vienīgi uzvarēt un atbraukt ar kausu vai medaļām šoreiz neizdevās.

- Kas bija jūsu pāra trumpji turnīrā? Un kādi tie ir tieši tev?
- Kā pārim mūsu stiprā puse ir laba un stabila kopējā spēle, ar ko varam pārspēt mūsu klases un reizēm arī spēcīgākas komandas. Varam spēlēt daudzpusīgi. Noteikti trumpis ir spēle aizsardzībā, jo Mārtiņš ļoti labi spēlē aizsardzībā un ceļ augšā bumbu. Man tikai ir jāaizskrien un jāuzmet tā tuvāk tīklam, lai viņam būtu to vieglāk iesist atpakaļ. Viss atkarīgs no servju uzņemšanas un bumbas iesišanas atpakaļ, uz ko visvairāk jāstrādā. Ja vēl uzliec kādu bloku un kaut ko pacel aizsardzībā, tie ir tie četri – pieci punktiņi setā. Ja pretinieks izvelk kādu bumbu, nekas, bet nedrīkst daudz kļūdīties. Tad ar bloku un aizsardzību dabūsim tos punktus atpakaļ, taču, ja gadās tīrās kļūdas, kad sitam autā vai tīklā...

- Un kā tu vari konkurēt ar divmetrīgajiem bloķētājiem?
- Augstu jālec (smejas). Blokā visu laiku jālec ar maksimālu piepūli. Savādāk sitīs pāri. Tā ir bijis, kad pretinieki uz svaiguma rēķina ne ar pilnu spēku, bet sit pāri. Tad neko nevar izdarīt. Par mūsu duetu runājot, pluss mums ir pusdziļās, dziļās smiltis (arī Romā tādas bija), kas ir grūtāk citiem, jo viņi ir garāki, smagāki un nevar tik labi izlekt. Tad mēs jau cīnāmies gandrīz vienā līmenī (10 centimetru neko neizšķir). Taču, ja uzejam uz cietā seguma smiltīm, pārsvars ir jūtams, un ir grūti kaut ko izdarīt. Tad uzsvars jāliek uz servi, lai apgrūtinātu pretinieku darbību.

- Beidzamajās spēlēs pretinieki mēģināja servēt uz tevi. Vai viņu cerības, ka „plīsīsi”, attaisnojās?
- Šis mums bija trešais turnīrs, neskaitot Kontinentālo kausu Kazaņā. Parasti, cik spēlējām, visi servēja uz Mārtiņu. Tam arī treniņos gatavojāmies. Tāpēc vēl neesmu sajuties komfortabli servju uzņemšanā. Cik uz mani paservēja, tas nebija pastāvīgi. Mārtiņš jau sajutis servju uzņemšanu un uzbrukumu, bet man no tām servēm, kas man trāpīja, bija pēc iespējas labāk jāuzņem un jāatsit. Tagad, kad tieši uz mani sāka servēt... Strādāsim pie tā treniņos un mēģināsim izdarīt tā, lai pretinieki servē uz Mārtiņu. Tad man ir vieglāk aizskriet, uzservēt. Ja spēlē uz mani un vēl jāskrien blokā, un jāuzservē, tad kāds no elementiem nedaudz pazūd. Tieši pēdējās spēlēs spēcīgie pāri servēja pa mani, jo viņi zina, ka Mārtiņam izdodas māņu sitieni. Tie pāri, kuriem ir augsts bloks, ja negrib skriet pakaļ Mārtiņa sitieniem, mēģina mani. Pret vāciešiem pirmajā setā varbūt servju uzņemšanā iekritu. Otrajā jau bija labi, kad sajutu servju uzņemšanu, bet pirmo setu galotnē zaudējām.

- Vai šo turnīru spēles ziņā var nosaukt par tavu labāko karjerā?
- Pirmajās piecās cīņās spēlējām kvalitatīvi, un pretinieks nebija pats spēcīgākais. Pēdējās pretiniekiem bija ļoti augsts bloks. Kopumā daudz labu emociju, parādījās pieredze, pārliecība, ka ar viņiem varam spēlēt. Tagad tos, ko vinnējām, gribēsim uzvarēt vienmēr.

- Drusciņ gribas atgriezties Kazaņā, kur kopā ar Samoilovu un Sorokinu vinnējāt Kontinentālā kausa (KK) zonas turnīru. Vai tiešām bijāt spēcīgākie?
- Bija jābūt vienotai komandai ar Sašu un Ruslanu, jo, lai gūtu uzvaru, vajadzīgi trīs panākumi atsevišķās spēlēs. Pirmajā mačā Ruslans ar Sašu pret brāļiem Sesiem vinnēja jau gandrīz zaudētu spēli – pēdējā setā bija laikam 12:14. Pret šveiciešiem abas spēles uzvarēja Samoilovs ar Sorokinu, bet finālā pret Krieviju viņi pirmo maču zaudēja. Vinnējām otro spēli, pirmo setu trešajā, un tad sākās lietus. Bumba kļuva smagāka, un tie nav mūsu laika apstākļi, jo esam mazāki un vieglāki par pārējiem. Modē tad ir tīrais spēka volejbols. Galotnē trešajā setā zaudējām. Saša ar Ruslanu vinnēja ceturto maču. Bija vējš, lietus, zibeņoja. Teicām, lai abi spēlē arī „zelta setu”, jo ir iesildījušies. Pārliecība bija, un tikko vinnētos pretiniekus izšķirošajā setā atstāja uz septiņiem punktiem (15:7). Bijām labākie, jo mums ir divi spēcīgi pāri. Pat laika apstākļi nespēja traucēt – pirmajā dienā bija vējš, otrajā – karstums, trešajā pērkona negaiss.

- Un kādas ir Latvijas izredzes vinnēt KK finālā?
- Domāju, ka labas. Ja atskatāmies uz pagājušā gada Eiropas čempionātu, mēs bijām trešie, bet Saša ar Ruslanu – piektie. Mēs esam viena no vadošajām Eiropas komandām. Protams, arī citas labas komandas gribēs uzvarēt, bet mēs noteikti cīnīsimies par uzvaru. Ja ne vinnēsim, būsim tam tuvu.

- Ja būsiet jau nodrošinājuši vietu olimpiādē pēc pasaules ranga, kā būs ar motivāciju?
- Motivācija ir vienmēr, tomēr pagaidām nav skaidrs kas cits. Spriežot pēc informācijas, ko esmu dzirdējis es, ja esi šo 16 labāko pasaules pāru vidū, tad nevari spēlēt KK finālā, un uz turieni būs jābrauc kādam citam Latvijas pārim. Tas liekas ačgārni, jo tad nespēlēs visi spēcīgākie pāri.

- Es pie rakstāmgalda pieļāvu tik ķecerīgu domu, ka nebija jēgas pirms pasaules čempionāta braukt uz Pekinu divkāršās aklimatizācijas dēļ...
- Nē, domāju, ka tas nebū pareizi, jo spēļu praksi un pārliecību par saviem spēkiem iegūst spēlējot. Arī Pekinā mums bija pietiekami labs turnīrs. Nospēlējām trīs spēles grupā plus vēl vienu pret amerikāņiem zaudējām trijos setos. Četras spēles ir liels pluss. Latvijā nav, ar ko spēlēt. Vari patrenēties, aklimatizēties, bet tas nebūs tas.

- Tagad esat nodrošinājuši arī dalību Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) A sastāvā nākamajai sezonai.
- Šogad pirmo reizi esmu A sastāvā. Esmu bijis B sastāvā pēc Eiropas čempiona junioros. Tas ir nozīmīgs atbalsts. Jūt stipendiju (smejas). Ja vajag, LOV varu apmeklēt gan dakteri, gan nepieciešamo fizioterapiju. Tas ir pluss.

- Tev Vācijā bija muguras trauma. Cik tas bija nopietni?
- Bija nopietni, un arī tagad man ar to ir jāsadzīvo. Nedaudz ir nobīdījies viens no muguras skriemeļiem. Bīdās disks un spiež uz nerva. Pusotru mēnesi no vietas gāju uz individuāliem treniņiem muguras iekšējo muskuļu nostiprināšanai. No griestiem karājās striķis, un divreiz dienā pa pusotrai stundai bija jāvingro. Tas tiešām ir visgrūtākais, ko esmu darījis. Man tas ir jādara visu laiku, citādi problēmas ar muguru, iespējams, atgriezīsies.

- Kas tu īsti esi – volejbolists jeb bīčvolejbolists?
- Pludmales volejbolists (smejas). Tomēr finanšu nepietiek. Ar naudu, ko dod olimpiskā vienība, varētu izdzīvot, bet es to negribu, jo tad būtu jādzīvo no stipendijas līdz nākamajai. Zālē eju tikai tāpēc, lai ziemā nodrošinātu iztiku. Ja sameklētu sponsorus, būtu ar mieru palikt Latvijā un trenētos, brauktu uz treniņnometnēm. Uz to jāskatās kā uz jebkuru darba piedāvājumu – ja tas ir labāks, pieņemsi to, nevis sēdēsi mājās par daudzkārt mazāku naudu. Sportista karjera ir tikai kādi desmit, divdesmit, nevis četrdesmit gadu. Jāizmanto katrs gads, jo nezini, kas notiks pēc tam.

- Šogad Latvijas izlases sastāvā varbūt piedalīsies arī Londonas olimpiādes kvalifikācijas sacensībās zāles volejbolā. Varbūt Londonā vajadzēs startēt divās disciplīnās?
- Izlases menedžeris Ainārs Dakša jau zvanīja, lai par to uzzinātu manas domas. Teicu, ka uz pirmās kārtas spēli pret Ungāriju vasarā gan netikšu, bet, ja izlase tiks tālāk un būšu tai vajadzīgs, protams, palīdzēšu, jo tas nesakritīs ar pludmales volejbolu, kuram vienmēr došu priekšroku. Otrās kārtas mači notiks novembrī, un, ja treneris Raimonds Vilde gribēs mani redzēt sastāvā, esmu gatavs. It kā viņš mani sen nav redzējis, kā es spēlēju zālē... Viens ir, ko saka menedžeris, bet trenera domas ir noteicošās, un neesmu pārliecināts, vai treneris gribēs, ka ielecu izlasē it kā no malas un spēlēju. Tas pats attiecas uz tiem, kuri vasarā būs izlasē strādājuši un spēlējuši pret Ungāriju, taču, ja būšu vajadzīgs, esmu devis savu piekrišanu.

- Kādi ir tavi plāni līdz Londonas olimpiādei?
- Esmu jau noslēdzis līgumu ar citu Vācijas klubu, kurš regulārajā čempionātā palika ceturtajā vietā, - „Moersers SC”. Desmit dienas pēc vasaras sezonas vēl varēšu atpūsties (pirms šīs brīvas bija tikai trīs dienas). Šonedēļ paņemsim vēl kādas trīs dienas brīvas, tomēr nogurums ziemas un vasaras sezonai summējas, un pienācīgas atpūtas trūkuma dēļ arī rodas traumas. Tomēr tādu grafiku pats esmu izvēlējies. Pagājušajā sezonā mani paturēja desmit dienas ilgāk sezonu noslēdzošā pasākuma dēļ. Ja neko vasarā nedarītu, man nebūtu nekas pretī tur palikt, bet man jāgatavojas pludmalei, vajag paspēlēt, sajust bumbu... Tagad līgumā ir nosacījums, ka, tikko beidzas sezonas spēles, pēc dienas, divām varu braukt mājās. Šogad biju mājās maijā, nākamgad būšu apmēram aprīļa vidū. Vajag tā, lai ziemas sezonā mani nenomušī, jo priekšā visa vasaras sezona. Tas nenozīmē, ka es drīkstu tur aizbraukt un dzīt muļķi. Pēc tam būs grūti atrast līgumu nākamajām sezonām.

- Kas ir tavs elks pludmales volejbolā?
- Man ļoti patika, kā spēlē brazīlietis Emanuels. Iepriekš viņu daudz nebiju redzējis. Labi spēlē gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, universāls. Labi redz laukumu, tur stipros sitienus. Bumba viņam atlec priekšā, nevis bloķētājam tai kaut kur uz sāniem jāskrien pakaļ. Turklāt tagad viņš ir labākais – pasaules čempions. Tādam gribas līdzināties. Abi ar Alisonu un ASV pāris Dalhausers/Rodžers ir galvas tiesu pārāki par citiem. Arī bez viņiem vēl ir tādi pāri, kas ir ievērojami labāki par mums (smejas).

- Pret kuriem pretiniekiem tev (ne)patīk spēlēt?
- Ja pretī ir mūsu auguma vai piecus centimetrus garāks spēlētājs, pret tiem mēs visiem varam spēlēt sekmīgi un pārsvarā vinnējam, bet, ja nāk pretī garie bloķētāji, pret tiem mums rodas problēmas. Tad ir jārāda sava labākā spēle, jābūt agresīvai servei, lai izsistu pretiniekus no servju uzņemšanas, un tad ir iespējas uzvarēt.

- Kādi tev ir mērķi bīčvolejbolista karjerā?
- Galvenais mērķis mums ir tikt uz olimpiskajām spēlēm, spēlēt pēc iespējas labāk katrā turnīrā, no katra turnīra izspiest maksimumu. Vietas es tagad nesaukšu, jo tad visi tās gaidīs, bet centīsimies izpildīt trenera uzstādījumu katram turnīram. Reizēm sanāk labāk, reizēm – sliktāk. Tomēr šogad pat 17. vieta „Grand Slam” turnīrā Ķīnā nav tas sliktākais rezultāts. Protams, gadīsies arī pa kritumiņam, tomēr jācenšas savākt divpadsmit salīdzinoši labi posmi olimpiskās kvalifikācijas ieskaitē. Šogad vēl būs astoņi PK posmi, būs arī nākamgad. Lai mēs tiktu uz Londonu pēc vietas pasaules reitingā, vidēji mums katrā no posmiem nepieciešama 9. vieta. Tas nozīmē, ka viena var būt piektā, otra – septiņpadsmitā. Devītā vieta ir tā, uz kuru ejam katrā turnīrā. Tieši „Grand Slam” turnīros jācenšas labi nostartēt, jo par tiem nāk vairāk ieskaites punktu.

- Sašam, piemēram, ir mērķis tikt uz trim olimpiskajām spēlēm ar trim dažādiem pāriniekiem.
- Es no sākuma gribu aizbraukt uz savu pirmo (smejas).

- Lai veicas!

Īpašs paldies intervijas autoram Dainim Āzenam un "Sporta Avīzei"

Seko mums: twitter.com (twitter.com/PlavinsSmedins)