Smukulis: "Biju par sevi pārliecināts!"

"Tagad jau vairāk gandarījuma," jautāts par to, kā vairāk - noguruma vai gandarījuma par sasniegto, dažas minūtes pēc finiša 245 kilometrus garajā grupas braucienā atzina Smukulis. "Gandarījums par to, ka pabeidzu, un nemaz nenobraucu tik slikti - ņemot vērā to, ka šīs bija pirmās sacensības, kurās startēju kopā ar eliti. Beigās bija smagi, taču kopumā esmu apmierināts. Uzskatu, ka darīju pareizi, sākumā aizbraucot atrāvienā - ja būtu palicis visu laiku grupā, uzskatu, ka varbūt pat būtu ātrāk atpalicis. Braucu pēc Raivja ieteikuma, tagad esmu viņam pateicību parādā. Sākumā varbūt arī sanāca vairāk pastrādāt, toties pēc tam braucām vienmērīgi, un tāpēc sanāca labāk sataupīt spēkus."

Atrāvienā, kādu šajās sacensībās netrūka, latvietis atzīmējās visai pasaulei, taču cerības uz līdzīgu finišu īpaši nebija lolojis. "To, ka varētu aizbraukt šādi līdz finišam, nemaz necerēju, taču ilgāk varējām noturēties - ja būtu strādājuši visi kopā, vēl vienu apli būtu nobraukuši, un tas varētu dot augstāku vietu. Norvēģiem, spāņiem, vāciešiem - nevienam šajā grupā nebija līderu. Šajā sportā tā tomēr nenotiek - ka aizbrauc un nepagaida līderus. Te jau pirms starta tiek pateikts, kam jāvinnē, un kam jāzaudē."

Smukulis apliecina iepriekš teikto - Pekinā galvenais bija neizstāties. "Pirms sacensības par vietu nedomāju. Apzinājos, kas te brauks un kas te notiek... Man galvenais - es atbraucu finišēt. Neizstāties un tomēr dabūt rezultātu - tikt tajā fināla lapā, zināt, ka tev ir tā sava vieta olimpiādē, un ka esi to paveicis. Īstenībā, šī sezona pagaidām ir piepildījusi visus manus sapņus - olimpiāde, jaunais līgums. Pats biju sev nostādījis, ka tā arī jācenšas - šogad uzstādīt sev jaunu latiņu. Uzskatu, ka veiksmīgi izdevās sadalīt spēkus, un nobraucu tā, kā šobrīd spēju. Nebija arī tā, ka beigās būtu bijis pavisam izpumpējies. Taču varēja just, ka spēka pagaidām vēl ir par maz, lai varētu noturēt savu ātrumu."

Sportists atzina, ka sākumā, pirmajos 30 kilometros, juties diezgan slikti, tomēr pēc aizbraukšanas atrāvienā iestrādājies, un pamazām noķēris savu ritmu. Savukārt otrs lūzuma brīdis nāca divus apļus pirms finiša. "Tad arī sākās īstā cīņa. Aizgāja pavisam citi ātrumi. Ja sākumā braucām ar priekšējo mazo zobratu, tad pēdējos apļos pirmie gāja augšā jau ar lielo..."

Pekinas priekšvakarā bija daudz diskusiju, vai Gatim maz pienākas ceļazīme uz spēlēm - ieinteresētas mēles melsa, ka tas esot nokārtots aizmuguriski, un patiesībā jābrauc būtu bijis Aleksejam Saramotinam. Vai notikušais papildu motivēja parādīt, ka starts Pekinā nav nejaušība? "Nē. Es biju par sevi pārliecināts. Zināju, ka varu nobraukt šīs sacensības un nepievilt nevienu. Pieredze un pašsajūta teica, ka varu cīnīties," droši atzīst Smukulis. "Man bija nepatīkami un neērti pret treneriem, kad rakstīja, ka es it kā jau esmu zinājis iepriekš, ka braukšu - ka esot kaut kādas dienas iepriekš runājis ar Saramotinu, un viņam to pateicis. Patiesībā es pēdējoreiz ar viņu biju runājis, kad bijām Francijā pēc Parīze-Rubē velobrauciena. Tas bija pats jūnija sākums. Nākamā reize, kad runājām, bija pēc Latvijas čempionāta. Lūk, šī sajaukšanās, lai tikai uztaisītu intrigu, man bija visnepatīkamākā tajā visā. Bet pārējais - es pat ļoti neietekmējos. Un man pilnīgi nekas nebūtu pretīm arī tad, ja būtu aizbraucis Aleksejs. Šogad viņš ir spēcīgs."