L. Lizbovskis: "Skriešana disciplinē"

Ar Lauri Lizbovski tiekos lietainā piektdienā, neilgi pēc viņa kārtējā treniņa. Mūs saista ne tikai kopīga profesija, bet arī hobijs – skriešana. Šajā sarunā ar smaidu par to, kāpēc skriet, kā uz to skatās kolēģi un radi, un kā Lauris kļuva par Nordea Rīgas maratona vēstnieku.

Kā nonāci līdz skriešanai?
Viss sākās tieši ar Nordea Rīgas maratonu. Pirms tam vairāk bumbojos – uzspēlēju futbolu vai basketbolu. Man agrāk nemaz īsti nepatika garo distanču skriešana, vairāk pie sirds gāja tāllēkšana, augstlēkšana vai šķēpmešana. Jauns puisis būdams trenējos pie Māra Grīvas, Jura Petroviča, kādu laiku sanāca arī pie tagadējā deputāta Ģirta Valda Kristovska patrenēties, kad viņš aizvietoja citu treneri (savulaik Kristovskis bija šķēpmetējs, divkārtējs PSRS čempions jauniešiem – aut.). Studiju gados startēju tīri simboliski.

Un tad...
Brālim patika un joprojām patīk skriet, tāpēc kopā ar kolēģiem sarunājām, ka jāskrien visam kolektīvam. Pirmajā treniņā, gatavojoties Rīgai, noskrēju kādus divus kilometrus (smejas). Protams, tad nebija man ne īstu skriešanas apavu, ne ekipējuma. Bija grūti un tad domāju, ka pusmaratonu jau nu gan neskriešu, bet piecu kilometru distanci, šķiet, pat nebija vēl programmā. Sieva teica: "Aizmirsti! Ar savu slinkumu tu nemūžam nenoskriesi pusmaratonu". Tad jau radās motivācija pierādīt, ka varu to paveikt ne tikai sev un kolēģiem, bet arī sievai. Ar laiku treniņos skriet palika arvien vieglāk un vieglāk.

Pirmo pusmaratonu pievarēji, pēc tam noskrēji vēl vienu. Kā radās doma skriet maratonu?
Pērn ar [kolēģi] Kristapu Tālbergu pirms pusmaratona bijām baigie naži, teicām – nākamgad noteikti skriesim maratonu. Kad noskrējām pusmaratonu, tad, protams, mūsu domas mainījās – nē, nekad, priekš kam tas ir vajadzīgs, priekš kam sevi jāmoka (smejas). Taču šogad ātrāk sāku trenēties un sapratu, ka tas [21km] ir par maz. Kad treniņā noskrēju divdesmitnieku, atkal sāka uzmākties šaubas. Mūsu konsultants Viktors Lācis teica, ka tas nav vajadzīgs, nav ko mocīt organismu, labāk Rīgā noskriet pusmaratonu, uzlabot personisko rekordu un pēc tam trenēties Valmieras maratonam. Tomēr domāju, ka skriešu.

Pirmajā maratonā jau galvenais izturēt līdz beigām. Ja noskriešu 4:15-4:30, būšu laimīgs. Esmu runājis ar dažiem, kas savu pirmo maratonu skrēja pērn. Tas, protams, nav labi, bet pusgadu iepriekš viņi noteikti netrenējās, taču noskrēja apmēram manis nosauktajās robežās. Sieva atkal saka, ka nenoskriešu (smejas).

Tava sieva pati arī startēs?
Jā. Gribēja pusmaratonu, bet beigās skries tomēr piecīti. Tur jau, lai finišētu bezmaz vai rindā jāstāv (smaida).

Kur parasti skrien treniņos?
Bieži skrienu pa šoseju vai veloceliņu līdz Imantai, bet, ja izvēlos mīksto segumu, tad parasti skrienu Anniņmuižā vai Kleistu mežā. Reizēm arī pa sliedēm Bolderājas virzienā, vilcieni tur reti brauc. Šobrīd ir doma uz izturību paskriet gar jūrmalu.

Kāda ir bijusi līdz šim treniņos pievarētā garākā distance?
Tie paši 20 kilometri vien būs. Izturība jau tiek trenēta skrienot starp aerobo un anaerobo zonu, riktīgā tempā. Bieži skrienu mainot tempu, ar kāpinājumiem – kādu laiciņu ātri, pēc tam atkal lēnāk un tā vairākkārt. Otrs variants ir ar zemu pulsu skriet daudz. Tas jau visiem patīk labāk (smejas). Soļotājs [Igors] Kazakevičs reiz teicis, ka, ja treniņos nevari noskriet cik gribi, tad atlikušo jāmēģina vismaz nostaigāt.

Kaut kādi kontrolmači pirms maratona ir paredzēti?
Zinu, ka kaut kādi skrējieni ir katru nedēļu, taču es jau mūžīgi netieku. Gribēju skriet Latvijas čempionātā krosā, bet nesanāca.

Pieminēji Viktoru Lāci. Daudz tev padomdevēju?
Tā sanāk. No katra jau var kaut ko paņemt, turklāt ir daudz pazīstamu vieglatlētu. Starp padomdevējiem ir arī Jeļena Prokopčuka, kas saka, ka pēc treniņiem galvenais ir izgulēties pāris stundas. Ķermenis vislabāk atjaunojas miegā. Tagad lietoju arī "ProfilSport" sporta pārtiku. Šodien tikai sāku, jāsāk gaidīt rezultātus (smejas). Būtisks skriešanas pluss ir tas, ka tā tevi disciplinē – ir iemesls atteikties no festiņiem. Izdzeru vienu, divus alus un pietiek.

Esi viens no maratona vēstniekiem. Kā sadzīvo ar šo godu?
(smejas) Paldies Edgaram Barbakam. Patiesībā man jau nemaz nepiedāvāja vai gribu vai nē, ielika to video un tad pateica, ka esmu vēstnieks. Protams, tas nav nekas slikts. Arī tas disciplinē, jo man sekos līdzi. Tiem, kas gribēs sagaidīt, kad es finišēšu, gan būs jābūt ļoti pacietīgiem (smejas).

Pirms maratona nedēļu atvaļinājuma pavadīšu Spānijā. Viktors Lācis teica, lai paskrienu augstkalnē – tur būs grūti, bet pēc tam tas nāks par labu. Nedēļa gan nekas nav, tur būtu mēnesi jātrenējas.

Kur pēc Rīgas domā vēl šogad skriet?
Gribētos pamēģināt Ventspilī (22. jūnijā, "Piedzīvojumu parka" pusmaratons), tāpat varētu startēt arī Kuldīgā un Valmierā. Skrējienu jau ir daudz, bet jāskatās kā ir ar laikiem un iespējām.

Visi kolēģi tik azartiski skrējēji kā tu?
Galvenais organizators jau ir brālis Sandris. Šogad no LNT būsim piecdesmit skrējēji. Pērn bija ap simts, bet tad skrēja arī radi un draugi. Otro gadu skries arī [LNT vadītājs Andrejs] Ēķis, kurš piedalīsies maratona stafetē. Ja nemaldos, tad pagājušajā viņš pirmoreiz tik daudz skrēja. Viņam tā lieta patīk. Daudzi skries – [Ģirts] Timrots, [Kristīne] Garklāva. Mūsu operators Raits Valters, Ēvalda Valtera dēls, kam ir jau ap 50, ir n-tos maratonus noskrējis un šogad skries pusmaratonu.

Tu būsi vienīgais maratonists starp darba kolēģiem?
Jā! Bračka gribēja skriet, bet viņam bija divas operācijas pirms gada, tāpēc doma par maratonu jāatliek. Taču pusmaratonu viņš skries. Savukārt, ja es noskriešu maratonu, tad dabūšu balvu. Un brīvdienu pirmdienā (smejas). Jau pērn mums ar Edgaru Barbaku bija derības – kurš pusmaratonu veic ātrāk, tam nākamais [pirmdienas] rīts ir brīvs. Es uzvarēju, līdz ar to Edgaram bija jāiet uz darbu (smaida).

Pēc tam, kad būs veikts maratons, varbūt padomā ir kāds ultramaratons?
(smejas) Droši vien var sagatavoties tam līmenim, bet jābūt fanātiķim. Atceros vēl tos laikus, kad Georgs Jermolajevs, ja nemaldos, diennakti skrēja apkārt Daugavas sporta namam. Kā to var dabūt gatavu? Man patīk mazās triatlona sacensības. Varētu pamēģināt arī velomaratona nostartēt. Nevar nemaz visus hobijus aptvert. Skriešana ir visvienkāršākais variants – uzvelc apavus, aizej un noskrien. Labprāt noskrietu Siguldā kalnu skrējienu.

Apskaties, cik tagad cilvēku skrien! Tieši tuvojoties Nordea Rīgas maratonam, aprīlī, jau redzi, ka arvien vairāk skrējēju uz ielām parādās. Agrāk tā nebija. Kādreiz tādus skatus varēja redzēt tikai tad, kad aizbrauca uz ārzemēm – Somiju, Zviedriju vai Angliju – tagad cilvēki kļūst sportiski aktīvāki arī pie mums.