Pirms 60 gadiem atvērās Latvijas "ātrais ceļš"

Negrasos šajā jubilejas reizē izklāstīt slavenākās 60 gadu lappuses, par Latvijas spīdveja 50 gadism savulaik jau bija publikācija, bet par 60 gadiem (bez šīs sezonas beigām, kas vainagojās ar Andžeja Ļebedeva 5. vietu Eiropas čempionātā un iekļūšanu starp nākamā gada "Grans Prix" seriāla pamatdalībniekiem, kā arī ceturto Zviedrijas čempiona titulu - šogad "Dackarna Maililla" komandas sastāvā). Šoreiz - tikai par pašiem spīdveja pirmsākumiem Latvijā.
Vēl pagājušā gadsimta 30. gados toreizējā Rīgas hipdromā tika rīkotas dirt track (tā toreiz nereti sauca spīdveju), tās pat tika aprakstītas presē, tika publicētas fotogrāfijas un mototreka rasējumi ar braukšanas trajektorijām, taču turpinājuma pirmsākumam nebija.
Pašās pirmajās spīdveja sacensībās bijušajā PSRS – 1958. gada 10. jūlijā Lužņiku stadionā Maskavā – piedalījās rīdzinieki Egils Jansons un Elmārs Krūze. Motokrosa meistars Krūze pat ieņēma 3. vietu, bet Jansons vēlāk tika iekļauts pirmajā PSRS izlasē, kas devās uz sacensībām bijušajā Čehoslovakijā. Vēlāk viņiem pievienojās Viktors Tjaguņenko, taču tikai Jansons vēlāk startēja Daugavpils komandā tās pirmajās sezonās PSRS augstākās līgas čempionātā un bija viens no tās līderiem. Rīgā netrāpījās neviens “trakais”, kurš gribētu jauno sporta veidu attīstīt. Tāds “trakais” pēc dažiem gadiem uzradās Daugavpilī un viņu pamatoti dēvē par Latvijas spīdveja tēvu – toreizējais Lokomotīvju remotra rūpnīcas mašīnists Dmitrijs Dribincevs.
Dmitrijs Dribincevs nebija pazīstams ne ar Jansonu, ne ar Krūzi, ne ar Tjaguņenko. Viņš vispār nekad nebija redzējis spīdveju līdz tai dienai, kad nogādāja kravu Ļvivā un tur pirmo reizi nejauši ieraudzīja motobraucēju sacensības stadiona aplī. Dzima ideja... Daugavpilī uz viņu skatījās kā uz trako, taču Dmitrijs prata pārliecināt, lai viņam vismaz atļauj sākt rīkoties. Pie 2. vidusskolas – tieši tur, kur tagad ir modernais “Lokomotīves” mototreks – jau bija stadions, bet skolai vienai pašai bija grūti to uzturēt un Dribincevs pieteicās “palīgā”. Tika rīkotas talkas, ar 7. autokombināta vadību tika sarunāts, ka tā šoferi dienas beigās pēdējo grants kravu no karjera vedīs uz topošo spīdveja treku, brīvās dienās nākamajā sacīkšu dienā rosījās visi tie, kuri vēlāk kļuva par pirmās spīdveja komandas braucējiem. Dribincevam radās arī domubiedri sporta biedrībā “Lokomotīve”, kā arī dzelceļa nodaļā un Lokomotīvju remonta rūpnīcā, arī pilsētas vadība redzēja, ka top kaut kas interesants – mazsvarīgi nebija arī tas, ka Dribincevs taču neko neprasīja, viņš tikai lūdza ļaut darboties. Kas zina, varbūt, ka tieši tā laika talkās, kurās piedalījās gandrīz visi pirmie spīdveja līdzjutēji, arī tika ielikti pamati šā sporta veida tradīcijai Daugavpilī un spīdveja vienreizējai popularitātei (aizvadītajā sezonā, piemēram, “Lokomotīves” mačus Polijas 2. līgā apmeklēja caurmērā 5200 skatītāju). Tieši tas veidojās spīdveja saknes, kas vairs nav izravējamas. Paši stādīja un sēja, paši veidoja, paši cēla nevis saņēma jau gatavu.
Lai cik liels entuziasts būtu Dmitrijs Dribincevs, bet viens pats viņš savu spīdveja sapni Daugavpilī īstenot nevarēja. Viņam un Latvijas spīdvejam par laimi atradās arī dzirdīgas ausis, atradās cilvēki, kuriem iepatikās Dribinceva iecere. Viens no viņiem bija tā laika viens no labākajiem Daugavpils motokrosa braucējiem Jānis Meinerts, bijušais bokseris, republikas kategorijas tiesnesis un AK-14 šoferis Česlavs Ilgačs, sporta biedrības “Lokomotīve” rajona padomes priekšsēdētājs Alfons Pavlovičš, stadiona darbinieki Aleksandrs Runiks un Jānis Muižnieks, kā arī vairāki citi. Talkā nāca Lokomotīvju remonta rūpnīca, AK-7 šoferi (darba dienas beigās viņi vienu grants kravu veda uz topošo stadionu), Baltijas dzelzceļa Daugavpils nodaļas vadītājs Broņislavs Meinerts, kurš ieteica izstāstīt par Dribinceva ieceri visiem dzelzceļniekiem… Interese iesaisīties bija tik liela, ka visus palīgus patiesībā nemaz nav iespējams nosaukt - tik daudz bija brīvprātīgo palīgu. Par to, kā tapa “Lokomotīves” spīdveja stadions, varētu uzņemt atsevišķu filmu, ja vien kāds to visu būtu nofilmējis. Filmēšanai nebija laika. Vajadzēja rīkoties.
Bet Dmitrijs Dribincevs atkal devās uz Ļvivu. Mašīnistiem reizi gadā bija tiesības par velti aizbraukt uz jebkuru Padomju Savienības vietu. Gribi – brauc uz Melnās jūras kūrortiem, gribi – brauc kaut kur tuvāk kalniem. Brauc, kurp vien vēlies. Dribincevs atkal brauca uz Ļvivu, kur viņš pirmo reizi bija ieraudzījis spīdveju. Viņš brauca mācīties. Ļvivā jau bija komanda, tur jau bija tam laikam pieredzējuši spīdvejisti – cik nu liela tajā laikā vispār varēja būt spīdvejistu pieredze bijušajā PSRS. Dribincevs mācījās, kā būvēt spīdveja celiņu, viņš piedalījās komandas treniņos, lai redzētu, kā mācās spīdveju. Trenera taču topošajai Daugavpils komandai nebija un Dmitrijam pašam nācās par tādu kļūt. Pašmācības ceļā.
Entuziastu grupa nodibināja sabiedrisko auto-moto klubu, kurā varēja iestāties jebkurš. Par kluba vadītāju kļuva Dribincevs. Mototreks bija gatavs. Vajadzēja motociklus. Trīs spīdveja motociklus ESO – ar tādiem toreiz brauca – nopirka vietējā dzelzceļa nodaļa un lokomotīvju depo, vienu nopirka republikas DOSAAF. Kas brauks? Pieteicās daži motokrosa braucēji, viņiem bija interesanti uzzināt, kas tas spīdvejs tāds ir. Pamēģināt gribēja daudzi. 1963. gadā jau bija pienācis novembris, spīdveja sezona jau beigusies, taču tik ļoti gribējās jau tajā gadā sarīkot pirmās sacensības – lai arī skatītāji pirmo reizi ierauga spīdveju klātienē… 1963. gada rudens, par laimi, bija silts un 17. novembrī notika pirmās spīdveja sacensības Latvijā – jaunajā Daugavpils “Lokomotīves” mototrekā startēja viens no pirmajiem Latvijas spīdvejistiem rīdzinieks Egils Jansons, ieradās toreizējās Ļeņingradas spīdvejisti un Anatolijs Petrovskis, kuram vēl nebija 18 gadu un kurš drīkstēja piedalīties sacensībās tikai ar vecāku atļauju – toreiz spīdveja sacensībās PSRS drīkstēja piedalīties no 18 gadu vecuma. Par pirmo uzvarētāju kļuva Anatolijs Belkins no Ļeņingradas. Petrovskis? Viņš uzvarēja vienā braucienā un diezin vai kāds toreiz varēja paredzēt, ka viņš būs pirmā Latvijas spīdveja zvaigzne.
Pirmais Daugavpils spīdveja komandas nosaukums bija “Iskra” ("Lokomotīve" ir kopš 1966. gada). Ideja bija pavisam vienkārša – no dzirksteles iedegas liesma. Iedegās. Un kā vēl iedegās!
1964. gadā Daugavpils komanda debitēja PSRS čempionātā. Kas brauks? Pirmās komandas sastāvā bija Petrovskis, Meinerts, Andrejs Vingra un Pjotrs Petkovs. Daugavpilī ieradās 1963. gada PSRS čempione Ļvivas komanda SKA. Lieki teikt, kas daugavpilieši bija skolnieku lomā, taču tādas sacensības ļoti noderēja pirms debijas PSRS čempionātā. Petrovskis ieņēma 7. vietu, bet Meinerts bija astotais. Vēl bija Ļeņingradas mototreka atklāšanas sacensības, bet tad – debija PSRS čempionātā, kas Daugavpils komandai notika Černovcos. Tad bija posmi Ļvivā un Oktjabrskā. Ar katru nākamo posmu Daugavpils spīdvejisti sakrāja vairāk punktu, viņi bija cītīgi un talantīgi skolnieki. Ceturtā posma sacensības notika Daugavpilī 1964. gada 15. un 16. augustā. “Iskras” sastāvu bija papildinājis Jansons, bet vēlāk arī Vasilijs Divakovs un igaunis Meijers, kā arī Aleksandrs Beinarovičs, kuri iekļāvās komandā tās otrajā sezonā. Otrajā sezonā komandā ienāca Vasilijs Zinovjevs un Mihails Kurakins. Vieni komandā noturējās tikai pāris sacensības, citi palika ilgāk, bet vairāki – uz vairākām sezonām un kļuva par pirmajiem vietējo spīdveja līdzjutēju elkiem.
Savā pirmajā PSRS čempionātā Daugavpils komanda ieņēma 12. vietu starp 17 komandām. Iesācējiem – nav slikti, taču galvenais bija kas cits. Daugavpilī spīdvejs ienāca uz palikšanu. Tolaik nelielajā stadionā ar tikai dažām skatītāju solu rindās katrā pusē brīvu vietu nebija.
Daugavpils komandas pirmajā sastāvā debijas sezonā PSRS čempionātā Jansons, Petrovskis, Jānis Meinerts, Pjotrs Petkovs, Andrejs Vingra un Vasilijs Divakovs. Debitanti ieņēma 12. vietu 16 komandu konkurencē. Pamati tika ielikti. Turpinājumu mēs zinām - Latvijas labākos spīdvejistus un Latvijas izlasi zina un respektē visā šā sporta veida pasaulē.