Neikšāns: ''PWRC sešiniekā esam vienīgie zaļie gurķīši''

Esat aizvadījuši pirmos trīs PWRC čempionāta posmus. Kā vērtē jūsu rezultātus?
Uzskatu, ka kopumā komandas rezultāts ir ļoti labs. Mēs esam iepazinuši ļoti daudz vērtīgas lietas. Esam izauguši un esam ieguvuši daudz vērtīgu lietu tieši braukšanas ziņā. Runājot par rezultātiem – domāju, ka neviens negaidīja, ka mēs pēc pirmajiem diviem posmiem kopvērtējumā atradīsimies dalītā trešajā vietā. Arī paši ne par ko tādu nebijām domājuši. Diemžēl Portugālē bija tehnisks defekts un mums nācās izstāties. Tagad kopvērtējumā esam sestie, kas arī nav slikti, tāpēc jāturpina cīnīties.

Kurš no šiem rallijiem braukšanas ziņā bija grūtākais? Kāpēc?
Noteikti Kipra. Cik atceros, tad tur bija tikai kādas trīs taisnes pa 100 metriem, bet pārējie visi bija līkumi. Pārsvarā attālums starp līkumiem nebija garāks par 30 metriem. Sanāk braukt 20 metrus un tad seko līkums, kuru jāveic ar pirmo vai otro pārnesumu. Cita veida nav – pirmais un otrais pārnesums. Ja tiec līdz trešajam pārnesumam, tad uzreiz jāsāk bremzēt, seko otrais, pirmais pārnesums un rokas bremze...smagi, smagi tur gāja. Vidējais ātrums ap 50 km/h tur bija.

Portugāles rallija laikā teici, ka braucat ātrāk nekā Kiprā, taču, paskatoties uz laikiem pirmajos dopos, jūsu ekipāža no vadošajiem PWRC klases braucējiem katrā posmā atpalika gandrīz par pusminūti. Ar ko tas izskaidrojams – konkurenti brauca vēl ātrāk, vai arī jūs tomēr nebraucāt tik ātri?
Ja rēķina sekundes uz kilometru, tad mums atstarpe līdz konkurentiem bija apmēram divas reizes mazāka nekā iepriekš. Līdz šim mēs labākajiem zaudējām pusotru sekundi uz kilometru, tad tagad ap vienu. Par cik Portugālē bija milzīga konkurence, domāju, ka arī vadošie to izjuta un brauca vēl ātrāk. Viņi ļoti ātri brauca. Taču ar visu to mēs viņiem bijām tuvāk nekā parasti un, ņemot vērā visus konkurentus un vietējos sportistus, mēs pēc pirmās dienas bijām sestajā vietā.
Ja paskatāmies nedaudz dziļāk, tad visā šajā PWRC čempionātā par mums ir atsevišķs stāsts. Viņi visi tur ir vienādi – viens braucis četrus gadus pasaules čempionātā, viens startējis IRC rallijā, rallija uzvarētājs A.Araujo startējis ar WRC automašīnu, Sandels ir zviedru čempionu čempions un JWRC čempions, kurš brauc jau astoņus gadus lielajos rallijos. Mēs esam vienīgie tādi zaļie gurķīši, kas tur startē un vēl iebrauc pirmajā sešiniekā. Mēs cīnāmies, cik labi vien varam un mēģinām pēc iespējas vairāk samazināt atstarpi līdz vadošajām ekipāžām.

Ar ko izskaidrojums lielo avāriju skaits? Tie ceļi tiešām bija tik sarežģīti?
Domāju divas lietas – Ceļi bija sarežģīti un lielā konkurence. Ceļi tik tiešām bija ātri, viltīgi un sarežģīti. Arī segums bija mainīgs, kas varēja ietekmēt lielo avāriju skaitu, bet pamatā domāju, ka tās manis nosauktās divas lietas.

Vai pēc avārijas izdevās redzēt Jari Mati Latvalas automašīnu?
Nē, es to neredzēju. Tikai pa televizoru izdevās redzēt. Diezgan muļķīgi tas viss sanāca, jo avārijas sākums nebija nekas īpašs. Viņš neveiksmīgi nokrita, ar salīdzinoši nelielu ātrumu, taču, ripojot lejā pa kalnu, ripošanas ātrums pat pieauga...

Kā gatavosities Itālijas rallijam? Būs kādi treniņi?
Par to vēl īsti nav skaidrība. Par cik motors ir salūzis, mums jāgatavo tehnika, tāpēc ir plānota testu sesija Somijā. Nezinu, vai tas ir 100 %, bet tāds ir plāns. Iespējams, ka aizvadīsim vēl kādus treniņus jau ar sporta mašīnu.

Kā sokas ar jauno dzinēju? Jau esat to iegādājušies, vai vēl nē?
Tieši šajās dienās izskatam variantus (intervija notika 16. aprīlī – G.L.). Ir vairāki varianti – pirkt jaunu, kas dod drošību, jo ir jauns. Ir jau pabraukti dzinēji, kas ir labi, jo ir piebraukti, pieslīpēti. Piemēram, ir viens motors Somijā, kurš jau ir pilnībā sagatavots. Tā kā ir vairāki varianti, no kuriem skatāmies visizdevīgāko.

Kas no šiem rallijiem tā spilgtāk ir palicis atmiņā?
Norvēģijā nenormāli daudz sniega, Kipra palikusi atmiņā ar savu specifiku, bet Portugāle...lai arī no tehniskā un sportiskā viedokļa mums bija neveiksme, Portugāle pati par sevi ir pozitīva valsts. Tur bija jauki.

Vai bez pieredzes vēl ir kas tāds, ko esat iemācījušies, ieguvuši šajos trijos posmos?
Pieredze, tas ir ļoti plašs jēdziens. Pie pieredzes es vēl lieku mūsu komandu tehniskajā ziņā, servisa zonas izkārtojumu, mehāniķu darbības un visas citas lietas. Mēs to visu mācamies un apgūstam. Ir svarīgi kā komanda izskatās kopumā, arī vizuāli. Visu laiku kaut ko mācāmies...Piemēram, pieredze nozīmē arī to, lai visiem mehāniķiem būtu vienādi apavi, lai pie katra riteņa, remontējot mašīnu, būtu divas kastītes – viena, kurā ir atslēgas, otra, kurā liekam skrūves un uzgriežņus. Tie ir sīkumi, bet tos es lieku zem pieredzes.

Cik redzēts bildēs, jūsu komandas apmešanās vieta servisa parkā kļuvusi lielāka. Izstāsti, kas īsti zem jūsu bāzes vietas jumta atrodas vēl bez automašīnas?
Protams, lielākā daļa no šīs teritorijas aizņem tehniskā zona. Viena trešdaļa ir atdalīta, un tā ir kā atpūtas, dzīvošanas zona. Tur ir galdiņi, krēsliņi. Uz šiem dienvidu posmiem izdomājām tā, ka, par cik mēs servisa parkā dienas laikā uzturamies tikai nepilnas divas stundas, tad mehāniķiem ir ļoti daudz brīvā laika. Mums ir neliela virtuvīte, kurā ir gāzes plīts, izlietne. Kamēr braucam, mehāniķi vai kāds cits komandas loceklis visai komandai uztaisa pusdienas, jo pauzē sēsties mašīnās, braukt kaut kur paēst – tas nav izdevīgi. Kad mūsu mehāniķiem ir brīvs laiks, tad viņi skatās un analizē kā strādā citi, pēta rezultātus, vai, ja vajag, tad gatavo mums jau kādu detaļu, par kuru jau pēc attiecīgā posma esam noziņojuši.

Paskaitīju, ka pagājušajā gadā tikai Latvijas rallijā (piecos posmos) jūs nobraucāt 603 kilometrus, bet šobrīd, pēc diviem pilniem PWRC rallijiem un vēl vienas dienas Portugālē, jūsu kontā jau nobraukti 828 kilometri. Vai tagad, kad nobraukta gandrīz pusotra Latvijas rallija sezona, jūtat, ka Latvijā varētu pabraukt ātrāk un uzrādīt daudz labākus rezultātus?
Grūti teikt par Latvijas samēriem, jo Latvijā konkurence ir ļoti spēcīga. Braucēji ir ļoti ātri. Tagad Latvijas rallija veidu es sauktu par sprintu. Šeit ir ļoti jāiespringst uz šiem īsajiem gabaliem, ātrumposmiem. Pasaulē rallijs tomēr jāuztver kā maratons. Temps varbūt ātrāks un lēnāks, bet kopumā tas ir maratons. Nedomāju, ka tagad Latvijā visiem tā viegli aizbrauktu pa priekšu. Iespējams, bet par to tagad grūti spriest.
Vispār esi interesanti saskaitījis, jo, ja saskaitītu pavadīto laiku ātrumposmos, tad Latvijā ir ļoti ātri ceļi – viens rallijs ap stundu. Bet viens pats Kipras rallijs mums bija ap piecām stundām – tikpat, cik viena Latvijas rallija sezona (Kiprā vienā dopā Neikšāns/Dzirkals pavadīja 44 minūtes – G.L.).

Pēc trīs PWRC posmiem kopvērtējumā esat sestajā vietā. Vai, liekot roku uz sirds, pirms sākāt braukt PWRC rallijā, cerējāt, ka pēc trīs posmiem būsiet pirmajā sešiniekā, lai arī vēl vienā posmā palikāt bez punktiem?
Par kopvērtējumu īpaši nedomāju, jo zināju, ka viņš var mainīties visādi. Bet kopumā es pieļāvu domu par sešinieku. Par trijnieku pašam bija liels pārsteigums, bet par sešinieku bija doma, ka varētu iebraukt. Žēl par Portugāli, jo tur varēja izcīnīt labus punktus. Ja braukt savā tempā, tad, iespējams, būtu trešie, bet tas ir no sērijas, kas būtu, ja būtu...

Kurš rallijs, varbūt ne tieši braukšanas ziņā, bet vispār kopumā paticis labāk – Kipras vai Portugāles?
Noteikti Portugāles. Kiprā nedaudz man asociējās ar tādu dienvidniecisku pieskaņu. Cilvēki bija nedaudz haotiskāki, organizētības ziņā bija lielākā nesakārtotība, bet Portugālē viss ļoti smuki, strikti. Piemēram, mums saplīsa motors uz šosejas. Pēc piecām minūtēm jau piebrauca policija. Viņi uzreiz prasa, kas notiek. Viņi redz, ka mums tek eļļa ārā. Viņi uzreiz paši zvanās, sauc atbildīgos, kas uzkopj lielceļus. Apmēram 40 minūtes viņi gaidīja, kamēr atbrauca atbildīgie dienesti, lai uzkoptu ceļu un, lai aiztransportētu mūs atpakaļ. Tas ir tikai viens moments, bet tiešām tur viss bija baigi labi.

Vai preses un fanu interese par jums ir kļuvusi lielāka, vai tāpat jūs vēl uzskata, kā vienreiz teici, par čaļiem, kuri no laukiem atbraukuši?
Portugālē jau bija jūtams, tieši no braucējiem, ka visi pa lielam jau viens otru zina. Agrāk bija tā, ka redz, ka esi kombinezonā, tad pieklājības pēc pasveicina, bet tagad jau atpazīst un nāk runāties. Arī vadošie piloti – Flodins, Araujo, Sandels. Atmosfēra tur ir laba.

Vai jums ir kāds kontakts ar „lielajiem braucējiem” (WRC), vai arī viņiem ir cita, bet jums cita pasaule?
Kaut kādus pāris vārdus par interesējošām lietām esam pārrunājuši. Piemēram, Portugālē pieraksti bija kopā ar WRC automašīnām. Lēbs un Hirvonens viņi gan ļoti koncentrējās uz braukšanu. Pārbraucienos, kad viņi apstājās, tad viņi ir kopā ar savējiem. Var redzēt, ka viņi ļoti koncentrējas. Bet ir tādi brīvāki braucēji, piemēram, Peters Solbergs. Visi kopā pastāvam, papļāpājam. Ja kāds ir tuvumā, tad jau pārmijam kādus vārdus. Protams, sajūtas ir ļoti interesantas, kad tev blakus stāv 2003.gada pasaules rallija čempions Peters Solbergs. Ja kaut kas interesē, tad viņš ļoti labsirdīgi arī atbild.

Ar ko izskaidrojams tas, ka igauņu sportists Ots Tanaks, kuram tas bija tikai pirmais nopietnais izbrauciens ārpus Igaunijas, spēja braukt ātrāk par tevi?
Tad, kad mēs vēl braucām, viņš mums bija priekšā. Viņš tiešām ir ļoti ātrs un labs braucējs. Negribu teikt, kurš no mums sliktāks, vai labāks, jo, iespējams, viņš tiešām brauc nedaudz ātrāk par mums, bet analizējot viņa sacensību gaitu var spriest, ka tā nebija pareiza, jo pieļāva braukšanas kļūdu. Viņš pārāk ātri skrēja. Iespējams, ja vajadzētu, mēs varētu braukt tikpat ātri un, kas zina, varbūt mēs viņu pat apsteigtu, bet tāds nebija mūsu uzdevums. Jāmāk saplānot kā un, cik ātri var braukt, lai sacensību beigās būtu labs rezultāts, nevis pēc pirmajiem pāris dopiem. (Pēdējā pirmās dienas posmā viņš izslīdēja no trases un līderim zaudēja 12. minūtes.).