Ermanis: ''Pienāks laiks, kad Latvija Dakāras rallijreidā startēs komandā''

Kā zināms, enduro, kā motosporta veids, pēdējo gadu laikā arī Latvijā savā attīstībā daudz progresējis un gājis uz priekšu laikam līdzi. Šodien daudzi varbūt apjūk ar ko atšķiras enduro no endurokrosa vai piedzīvojumu enduro? Kā Tu komentētu šo enduro attīstības ceļu Latvijā no LaMSF skata punkta?
Šobrīd LaMSF piedāvā trīs dažāda veida disciplīnas saistībā ar enduro sportu – tas ir klasiskais enduro, endurokross un piedzīvojumu enduro. Protams, pamatdisciplīna kā vēsturiski, tā šodien šim sporta veidam ir klasiskais enduro, kas arī ir vispopulārākais, un no kā tālāk izriet atsevišķi atvasinājumi un jauninājumi. Klasiskais enduro ir visa pamatu pamats, arī Latvijā tieši no klasiskā enduro aizsācies šis sporta veids. Tomēr šobrīd, ejot laikam līdzi, arī Latvijā un visā Baltijā jau vairākus gadus tiek organizētas sacensības endurokrosā un tās kļuvušas ne mazāk populāras kā klasiskais enduro. Eiropā un Amerikā to sauc par Country Cross un tur sacensību ilgums šai disciplīnai ir trīs stundas, mums nedaudz mazāk – tikai divas. Līdz ar to esam pielāgojuši to nedaudz vairāk Latvijas apstākļiem. Šis sporta veids jau attīstījies tik tālu, ka šogad pat notiks Eiropas čempionāts. Un trešā disciplīna, kas ir pilnīgi jauna – ir Piedzīvojumu enduro. Šī disciplīna, gribētu teikt, pat radīta tikai Latvijā pie mums, kur vairāk ir komandu cīņa, orientējoties pa sarežģītu un fiziski smagu šķēršļu pārvarēšanu apvidū. Sacīkstes notiek brīvā dabā, organizatoru noteiktā apvidū, bez marķētas trases un tās parasti norisinās ilgākā laikā līdz pat 24 h garumam.

Cik populārs, Tavuprāt, šobrīd ir enduro plašākā nozīmē kā sporta veids Latvijā?
Enduro ir viens no vecākajiem sporta veidiem, tā saucamā moto olimpiāde, kur kopš seniem laikiem ir piedalījušies visu sporta veidu pārstāvji. Tās ir sešu dienu sacensības, kur tiek noskaidrots visspēcīgākais un vispusīgākais braucējs. Enduro sešdienās kā senos laikos, tā arī šodien piedalās gan motokrosisti, gan triālisti un citi motosporta veidu pārstāvji. Spilgts piemērs ir leģendārā motokrosista Stefana Everta dalība šajās enduro sešdienu sacensībās pasaulē vairākus gadus atpakaļ. Lūk, atbildot uz jautājumu cik populārs enduro ir pie mums – teikšu tā, ka neskatoties uz to, ka diemžēl arī mūsu sporta veidu ir skārusi šī brīža ekonomiskā situācija, enduro un endurokross Latvijā ap sevi pulcē diezgan daudz sportistu un interesentu. Tomēr, ja divus, trīs gadus atpakaļ vienās sacensībās spējām sapulcēt līdz pat 150 sportistiem, tad šobrīd šis skaits ir nedaudz mazinājies kā visām tehnisko sporta veidu disciplīnām. Katrā gadījumā mūsu šī gada mērķis ir saglabāt sportistus pagājušā gada līmenī. Otrs rādītājs, kurš apliecina šī sporta veida līmeni Latvijā, protams, ir mūsu sacensību organizācijas kvalitāte. Kā vēsturiski datumi Latvijas enduro un motosportā kopumā minami 2008.gada 2.un 3.augusts , kad pie mums pirmo reizi notika Eiropas čempionāts enduro, tas notika Limbažu novadā, Vidrižos. No šīs pasākuma guvām ne tikai pieredzi, bet arī lielu atsaucību un uzslavas no UEM puses. Ļoti daudz ārzemju sportisti, ierodoties uz Latvijas posmu, bija pārsteigti par augsto trases kvalitāti, organizatorisko līmeni un par Latvijas skaisto dabu.

Kad šāda līmeņa sacensības Latvijā varētu atkārtoties?
Plāni mums ir un jau šobrīd Eiropas čempionāta posmu esam pieteikuši organizēt arī 2012.gadā. Doma ir šo pasākumu īstenot Ikšķilē, kur 2.un 3.jūlijā būs liels ģenerālmēģinājums – Latvijas un Baltijas čempionāta posms enduro. Uz šo posmu speciāli plāno ierasties UEM pārstāvji, lai skatītos un vērtētu mūsu sacensību kvalitāti. Tad arī tiks pieņemts galējais lēmums par Eiropas čempionāta sacensību norisi Latvijā. Domāju, ka ar šāda līmeņa sacensībām mums izdosies aizvien vairāk pievērst sev uzmanību un radīt interesi par šo sporta veidu. Mūsu uzdevums ir piesaistīt aizvien jaunus interesentus un sportistus.

Tas nozīmē, ka Ikšķilē un citur Latvijā ir pietiekoši iespaidīgas un interesantas vietas, kur varētu organizēt šāda līmeņa sacensības?
Ikšķile un Ogre varētu būt arī interesanta ar to, ka mēs sagatavotu speciālu posmu pilsētā, tā saucamo extreme test, kur būtu daudz triāla un citi ekstrēmi elementi. Tas būtu baudāms posms ne tikai sportistiem, bet arī skatītājiem. Šādi speciālie ātruma testi ir kļuvuši par ļoti populāriem gan Eiropā, gan pasaulē un tos parasti īsteno pilsētu stadionos. Jo ne velti šobrīd aizvien populārāki kļuvuši šie Red Bull organizētie ekstrēmie enduro pasākumi, tie ir ļoti skatāmi un tie piesaista daudzu citu sporta veida pārstāvju, kā piemēru var minēt pasaules slavenu triālistu dalības šajos pasākumos – Tadeus Blazusiak, Dogie Lampkin u.c. Tā kā šāda veida ātruma testus var izveidot jebkurā vietā un valstī. Un, protams, arī mūsu paša daba. Tas, ka mums nav lieli un klinšaini kalni nebūt nenozīmē, ka mums nav savu nianšu un odziņu ar kurām varam būt atšķirīgi un izcelties uz citu valstu fona, pārsteigt citu valstu sportistus. Atceros pat tādu gadījumu, kad atbrauca pie mums Eiropas čempionāta dalībnieki uz Vidrižiem un lūdza, lai izņemam ārā speciālo testa braucienu, kuru sagatavojām pa mīkstu kūdras segumu ar saknēm, kāds sastopams tikai pie mums Latvijā, jo visiem tas šķita pārāk sarežģīts. Mūsu sportisti šādās kūdrainās vietās uzrādīja izteikti labākus rezultātus. Tā kā jā – mums jāspēj pielāgoties tam līmenim un es domāju mēs ar savām vietām arī varam būt pietiekoši interesanti un atbilstoši.

Endurokrosa sezona jau atklāta, šonedēļ jau pirmās Latvijas čempionāta sacensības piedzīvojumu enduro Ēdolē. Vai vari īsumā ieskicēt 2011.gada sezonu Latvijas un Baltijas čempionāta griezumā?
Jā, pagājušajā nedēļā jau Laumas mototrasē Liepājā atklājām endurokrosu un šonedēļ uzreiz turpinām ar piedzīvojumu enduro Ēdolē. Tā kā tiešām šīs sezona jau ir klāt un uzsākam to ar pilnu jaudu. Šogad esam palielinājuši Latvijas čempionāta skaitu endurokrosa posmiem no četrām sacensībām uz piecām, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo šogad sezonu sākam daudz agrāk. Tieši endurokrosam ir tāda specifika, ka mēs varam organizēt sacensības agri pavasarī un vēlu rudenī, jo trases garums sasniedz līdz pat 10 kilometriem vienam aplim. Līdz ar to vasarā mēs nevaram nodrošināt trases laistīšanu un vēl pie tam kalnainos apvidos. Otrādi ir ar enduro, kad agros pavasaros meži un purvi ir lielos ūdeņos un tos izbraukt ir nereāli. Tādēļ arī kopumā no visiem LaMSF motosporta veidiem tieši Enduro komisija sezonu sāk visagrāk un beidz visvēlāk. Tas savā ziņā nav slikti, jo mēs spējam piesaistīt savām sacensībām treniņnolūkos arī citu motosporta veida pārstāvjus, kuri var ar endurokrosa palīdzību pilnvērtīgāk sagatavoties savai jaunajai sezonai, kā arī ārvalstu sportistus no Skandināvijas puses, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas.

Vai šim gadam esat veikuši arī kādas būtiskas izmaiņas vai papildinājumus sacensību noteikumos?
Tā kā pagājušā gadā noteikumi tika sīki un smalki izstrādāti, tika mainītas un uzlabotas daudzas lietas, tad šogad būtisku izmaiņu nav. Esam gan pamainījuši nedaudz paša klases, atsevišķām klasēm arī braucienu ilgumus. Ar šīm visām izmaiņām, sacensību kalendāriem un citām šīs sezonas aktualitātēm ir iespējams iepazīties mūsu mājas lapā endurosports.lv , kura, starp citu, šajā sezonā ir pilnībā rekonstruēta un uzlabota.

Enduro komisijas ikdienas darbs drošvien prasa gana daudz laika. Kā vērtē savas komisijas darba komandu un tās aktivitāti kopumā?
Viennozīmīgi, ka darbs nevarētu notikt bez visiem komisijas locekļiem, kuri ir labi savas jomas speciālisti un kuri pārstāv Latvijas lielākos klubus, organizatoru un tiesnešu intereses. Mūsu komisija skaita ziņā ir viena no kuplākajām, kur darbam apvienojam ne tikai vīriešu dzimtas pārstāvjus, bet arī sievietes. Priecē, ka visi komisijas locekļi aktīvi iesaistās enduro sporta veidošanā un nāk ar saviem konkrētiem priekšlikumiem un risinājumiem. Protams, viņiem liels paldies par to!

Nupat atgriezies no Autrumeiropas valstu Baltijas Motociklistu asociācijas (BMA) kongresa Kauņā. Vai vari pastāstīt kā Tev tur gāja, par ko runājāt un kādi plāni attiecībā uz savstarpējo sadarbību starp Baltijas un citām kaimiņvalstīm?
Pasākums kā tāds bija visnotaļ labs un apsveicams. BMA kopumā un šīs konkrētās tikšanās mērķis bija apvienot vairākas kaimiņvalstis (Latvija, Lietuva, Igaunija, Baltkrievija, Krievija un Ukraina) vienā tikšanās reizē, lai tās savā starpā saskaņotu kalendārus, nolikumus un kopējo attīstības vīziju Baltijai kā vajadzētu strādāt komisijām un organizatoriem. Jāsaka gan, ka lai arī BMA kā starpvalstu struktūra iepriekšējos gados kopumā bija panīkusi, LaMSF Enduro komisija savstarpēji ar BMA dalībvalstīm ir cītīgi strādājusi arī iepriekš, organizējot Baltijas čempionāta posmus. Rezultāti redzami jau šobrīd, kad, piemēram, teju jau divus gadus pie mums uz Latviju brauc sportisti no Krievijas, Igaunijas. Tāpat arī Lietuvas sportistu īpatsvars sāk pieaugt Latvijas sacensībās, arī mūsu valsts sportisti brauc uz šīm sadarbības valstīm.

Kura valsts, Tavuprāt, attīstības ziņā ir visspēcīgākā enduro starp visām BMA Austrumeiropas valstīm?
Viennozīmīgi uzskatu, ka ne tikai enduro ziņā, bet motosportā kopumā mēs esam pusgalvu vai pat galvas tiesu pārāki par tiem pašiem igauņiem un lietuviešiem. Mums ir bijuši gan Eiropas, gan pasaules čempionāta posmi dažādās motosporta disciplīnās, mums ir ļoti spēcīgi sportisti. Tomēr pēc tikšanās ar Lietuvas Motosporta federācijas prezidentu Virginijusu Visocki BMA kongresā Kauņā, secinu un prognozēju, ka lietuviešus sagaida liela izaugsme. Lietuvieši nekautrējas jautāt un konsultēties par daudz dažādiem jautājumiem no mūsu pieredzes sacensību organizēšanā, prezidents ir ļoti ieinteresēts endurokrosa sacensību kvalitātes uzlabošanā, plānots sākt organizēt arī enduro un lieli plāni motosporta attīstībā Lietuvā kopumā. Interesanti, ka lietuviešiem motosportistu skaits krīzes laikā ir tikai palielinājies un prognozēju, ka arī turpmāk tas augs, un tas, protams, ir apsveicami. Kas attiecas uz igauņiem, motosports viņiem kopumā ir diezgan augstā līmenī, tomēr sacensību organizēšanā, kā saka paši igauņi, viņiem vēl esot ko pamācīties no mums. Tajā pašā laikā arī igauņi ir pieteikušies organizēt Eiropas čempionāta posmu pie sevis 2012.gadā. Protams, tas būtu lieliski, ja no četriem Eiropas čempionāta posmiem 2012-tajā gadā divi notiktos Baltijā. Tā kā tas viss kopā liecina par mūsu – Latvijas un Baltijas valstu – organizētības un attīstības līmeni kopumā.

Vai arī šogad mūsu sportisti plāno startēt starptautiska līmeņa sacensībās un kuri pēc Tavām domām šobrīd ir tie mūsu spēcīgākie un perspektīvākie sportisti?
Mūsu valsts vadošie sportisti jau vairākus gadus pēc kārtas piedalās Eiropas čempionāta posmos enduro. No tādiem pastāvīgākajiem braucējiem noteikti gribētu uzteikt Kristiānu Evarsonu, tāpat arī Edgars Siliņš, Kristaps Bajārs. Vislabākie starptautiskie panākumi ir mūsu veterānu klases braucējiem – Eināram Vinteram un Artūram Robežniekam, kuri pagājušā gadā Eiropas čempionātā Polijā izcīnīja attiecīgi pirmo un otro vietu. Šāda veida sacensībās nepieciešams liels finansiālais atbalsts, tādēļ, protams, varētu vēlēties vēl vairāk mūsu vadošo sportistu startus ārpus Latvijas. Gribētu arī uzvērt, ka pagājušā gadā LaMSF Enduro komisija iespēju robežās atbalstīja mūsu sportistu startus Eiropas čempionāta posmos ar minimālu finansiālu un cita veida atbalsta palīdzību. Kas attiecas uz šo gadu, ir atsevišķi sportisti, kuri plāno startēt Eiropā, tomēr galvenais uzsvars tiks likts uz Pasaules Nāciju kausu jeb tā saucamo Enduro sešdienu, kura rudenī notiks Somijā.

Kādēļ Latvija nepiedalījās šajā prestižajās sešdienās iepriekšējos gados?
Diemžēl pēdējos gados šīs sacensības notiek citos pasaules kontinentos – Argentīna, Čile, Meksika, tādēļ Latvijai grūti sasniedzamās vietās no finansiālā viedokļa. Tomēr šobrīd atkārtoti esam apņēmības pilni šim pasākumam. Pēc ilgāka laika pārtraukuma esam pieteikuši savu komandu sešu dalībnieku sastāvā šīs gada sacensībām Somijā. Arī trīs hobija klases sportistiem būs iespēja treniņu nolūkos startēt klubu vērtējumā paralēli šim Nāciju kausam. Pēdējā reize, kad Latvija pilnā sastāvā startēja šajās sacensībās, bija 2004.gads un tad mūsu komanda Polijā bija visjaunākā sportistu vecuma ziņā. Tas bija Latvijas visaugstākais sasniegums Pasaules Nāciju kausā, tad ieņēmām augsto 11.vietu.

Kuras valstis šobrīd ir spēcīgākās pasaulē?
Protams, favorīti un vadošās komandas ir Francija un Itālija, starp citu arī ļoti spēcīga komanda ir Somijai, kur enduro valstiskā līmenī skaitās kā nacionālais sporta veids. Dzirdēts, ka pēc ilgiem gadiem arī Igaunija grib saspuroties un startēt šī gada sešdienās ar kuriem mums pilnīgi noteikti būtu pa spēkam pamačoties.

Šobrīd pēc ilgāka laika pārtraukuma brāļi Vinteri nākuši klajā ar paziņojumu, ka plāno startēt Dakāras rallijreidā 2012.gadā. Kādas ir mūsu perspektīvas un plāni attiecībā uz šo rallijreidu?
Dakāras rallijreids pēc brāļu Vinteru panākumiem kļuvusi par, ja tā varētu teikt, vēl vienu Latvijas nacionālo sporta veidu par ko daudzi fano un seko līdz. Ļoti bieži man uzdod šādu jautājumu – kad atkal kāds mūsējais startēs Dakārā. Tas ir ļoti pozitīvi vērtējams, jo, kļūstot populāram Dakāra rallija brendam arī Latvijā, paaugstinās enduro sporta un motosporta atpazīstamībā kā tāda un ir daudz lielāka interese par šo sporta veidu. Šobrīd daudzi gaida gadskārtējo ralliju, seko tam līdzi un tur īkšķus par mūsējiem. Par to kāpēc Latvija nestartēja pēdējos Dakāros.. Nu šeit drošvien nospēlēja vairāku faktoru kopums – tā ir finansiālā situācija, kā arī fakts, ka tradicionālā Dakāra pēdējos gados pārcelta no Āfrikas kontinenta uz Dienviameriku. Tāpat mūsu sportistus vajājušas traumas. Tomēr, kā komentē paši sportisti, kas braukuši Āfrikā, ka neesot vairs tās īstās Dakāras sajūtas, kad daudzu mērķis bija sasniegt rozā ezeru. Protams, tajā ir arī pozitīvā puse. Vienīgais, kas no Latvijas ir piedalījies šajā Argentīnas – Čīles rallijreidā ir Einārs Vinters, kurš atzīst, ka mūsu reģiona sportistiem šis rallijreids ir pat mazliet tuvāks. Tas vairāk līdzinās tādam klasiskajam enduro, kur nav tik lieli ātrumi. Līdz ar to no sportiskā viedokļa, iespējams, Argentīnas ralljireids mums būtu izdevīgāks.

Attiecībā par nākotni – jā, jau šobrīd brāļi Vinteri ir publiski paziņojuši, ka plāno startēt 2012.gadā. Otrs - esmu pilnībā pārliecināts, ka par tuvāko vai tālāko nākotni arī citiem Latvijas enduro sportistiem ir un būs interese piedalīties šajā rallijreidā. Es ceru, ka pienāks tāda reize, kad Latvija uz Dakāru aizbrauks kā vesela komanda trīs cilvēku sastāvā un cīnīsies ne tikai individuālā, bet arī komandu vērtējumā. Tad jau laiks rādīs kā viss attīstīsies!

Kāds ir Tavs viedoklis – vai enduro varētu būt visgrūtākais no visiem motosporta vediem? Un kā latviešu enduro braucēji trenējas ziemā?
Domāju, ka tas viss atkarīgs no tā kādā līmenī sportists plāno startēt. Kā enduro, tā endurokrosā sagatavošanās process Eiropas čempionāta līmeņa sacensībām vairāk vai mazāk ir vienāds. Pareizāk būtu pēc sezonas beigām mazliet atpūsties kādu brīdi un tikai pēc tam atsākt gatavošanos jaunajai sezonai. Ja mēs runājam par vidējo vai augstāko līmeni, tad uzskatu, ka ziemā nepieciešama distanču slēpošana, kas starp citu ir ļoti populāra visiem motosportistiem, tā ir peldēšana, skriešana un trenežieru zāle kā pamats visai ziemas fizisko treniņu programmai. Nu protams, mūsu nacionālais sporta veids – skijorings, ir labs veids kā uzturēt formā braukšanas prasmi ar motociklu arī ziemā, ko daudzi arī labprāt izmanto kā papildus treniņu un sagatavošanos jaunajai enduro sezonai. Augstākā līmeņa sportisti tam visam papildus ziemas beigās dodas uz siltām zemēm, kur ir labāki laikapstākļi treniņiem ar motociklu. Galvenais, ka visam jābūt sabalansētam saprāta robežās, jo nav jau jēgas tika dzīt fizisko, ja nebrauc ar motociklu vai otrādi. Ir lietas, kuras nevar uztrenēt tikai ar fiziskiem vingrinājumiem treniņzālē.

Attiecībā par to, kāds varētu būt grūtākais motosporta veids – ja runājam par endurokrosu un motokrosu, mana pieredze rāda, ka, piemēram, šīs klasiskās divdesmit minūtes motokrosā, tomēr ir vieglāk nobraukt nekā divas stundas endurokrosā. Kā parādīja pagājušā gada sezonas beigas rudenī, daudzi endurokrosa braucēji bija līdzvērtīgi mūsu spēcīgākajiem Latvijas motokrosa liemeistariem un dažreiz pat labāki. Endurokrosā bez laba fiziskā jābūt arī lielai pieredzei kā pareizi sadalīt spēku šajās divās stundās, lai nobrauktu līdz galam – pretstatā motokrosam, kur viss maksimālais spēks intensīvā tempā jāizliek uzreiz pirmajās divdesmit minūtēs. Daudz kas atkarīgs arī no trases. Citas motosporta disciplīnas ar enduro, manuprāt, nebūtu īsti korekti salīdzināt.

Ko Tu, kā LaMSF Enduro komisijas vadītājs, gribētu novēlēt visiem klubiem, organizatoriem un sportistiem šajā jaunajā sezonā?
Kas attiecas uz pašmāju sacensībām, klubiem un sportistiem – pirmās sacensības Latvijas čempionātam endurokrosā jau veiksmīgi aizvadītas. Es gribētu aicināt visus sportistus pamēģināt piedalīties endurokrosā, lai saprastu, kas tad īsti ir šis sporta veids, ko tas sevī ietver un prasa no sportista. Šogad mums ir izdevies veiksmīgi sastādīt kalendārus, lai enduro un motokrosa vadošās sacensības vienlaicīgi nepārklātos. Tā ir fantastiska iespēja sportistiem no diviem dažādiem sporta veidiem pamēģināt ko jaunu. Novēlu vēl aktīvāk mēģināt strādāt motoklubiem, jo tie ir tie, kas veido komandas, piesaista sportistus un rada bāzi un iespējas jauniem sportistiem pamēģināt šo sporta veidu. Saglabāt vienmēr optimismu, jo negatīvisma visapkārt ikdienā mums pietiek. Gūt pozitīvas emocijas un labu atpūtu no šī sporta veida, atslēgties un relaksēties no visām ikdienas problēmām, lai nedēļas sākumā varam iet uz savu pamatdarbu ar svaigu galvu un darīt savas darbus citā līmenī.

Kas attiecas uz mūsu spēcīgākajiem Latvijas enduro sportistiem, kuri plāno piedalīties starptautiskajās sacensībās – novēlu tiem vairāk veiksmes, izturību un cīņas sparu! Ja ar mūsu veterāniem viss ir kārtībā un nešaubāmies, ka tie ir paši labākie, spēcīgākie un vieni no vadošajiem Eiropas čempionāta līmenī, tad šobrīd vairāk vēlamies, lai jaunajiem sportistiem būtu lielāka izaugsme, lai vairāk jauno progresētu Eiropas čempionāta līmenī. Mums nepieciešams, lai jaunā paaudze spētu izaugt un to arī mēs paši sev un mūsu sportistiem un klubiem vēlētos visvairāk novēlēt.

Paldies arī visām sportistu ģimenēm un galvenokārt visiem fāterīšiem, jo bieži vien enduro balstās tieši uz dēlu un tēvu savstarpējām attiecībām un entuziasmu. Lai mums viss izdodas un veiksmīgus startus šajā sezonā!

Interviju sagatavoja:
Kaspars Kuļikovs
LaMSF sabiedrisko attiecību speciālists