Jānis Daiders: "Savi skatītāji dod papildu stimulu censties"

Sveiks, Jāni! Kādas sajūtas pirms Ķeguma posma?

Daudzmaz līdzīgas kā pirms katra posma, pieejam lietai profesionāli.

Atbildības slogs nespiež?

Jā, atbildība ir lielāka nekā parasti, savi skatītāji, bet tas tikai dod papildu stimulu censties.

Pētot jūsu statistiku, atklājas, ka Daideru komandai Ķeguma posms allaž bijis kā melniem kaķiem nosēts. 2008. gada pirmajā braucienā tikāt pie 20 punktiem, otrajā – ieguvāt tikai astoņus. 2009. gada pirmajā braucienā atkal 20 punkti, otrajā – apaļa nullīte. Bet pirms gada uz starta pat iziets netika... Kādi komentāri par pagātnē notikušo?

Nezinu, nekādām mistikām neticu, bet... Piemēram, 2009. gadā vainojama bija tehnika, pirms gada Laurim [Daiderim, ekipāžas kantētājam – aut.] bija problēmas ar veselību. Tagad iziesim uz starta veseli, tehniski viss ir kārtībā, lai gan vienmēr viss noticis tā, kam tā nevajadzētu būt.

Šosezon aizvadīti 8 posmi, trešā vieta, iekrāti 286 punkti, par 80 atpaliekat no līdera Vilemsena. Kā vērtē pēdējos mēnešos iespēto?

Šis gads bijis diezgan stabils, ja iepriekš rezultāti svārstījās, tad tagad droši esam labāko pieciniekā. Varbūt nav tik daudz to pirmo vietu, taču varam būt apmierināti.

Par čempioniem šogad vēl cerat kļūt?

Gandrīz neiespējami, nav diez ko reāli...

Pagaidām Vilemsena ekipāža ir tālu priekšā gan brāļiem Daideriem, gan citiem braucējiem. Atliek cerēt, ka Ķegumā uz goda pjedestāla būs savādāks vietu izkārtojums.
Foto: www.teamdaiders.lv

Nav noslēpums, ka tehnika jūs pievīlusi neskaitāmas reizes. Kā domā, cik uzvaras jums šosezon un visas karjeras laikā gājušas secen dzinēja ķibeļu dēļ?

Grūti spriest, agrāk ar to visu bija lielas problēmas. Finansiālu apsvērumu dēļ senāk tādu mehāniķu mums vienkārši nebija, moci visbiežāk skrūvējām vien ar saviem spēkiem. Šosezon nav par ko sūdzēties, bija viens tukšais brauciens Ukrainā, bet tā pagaidām blaķene kalpo labi.

Sešos posmos no astoņiem šogad uz augstākā pjedestāla pakāpiena kāpis Vilemsens. Tavuprāt, ar ko izskaidrojami viņa fenomenālie panākumi?

Vilemsenam iekšā ir ļoti liels talants, lieliska fiziskā sagatavotība, darbs ieguldīts ir milzīgs, ir labs finansiālais un tehniskais atbalsts, rezultāti ir acīmredzami un pamatoti.

Kāda ir tava attieksme pret leģendāro holandieti? Citi latvieši izteikumos nav bijuši diez ko pozitīvi...

Man, personīgi, nekādu iebildumu pret viņu nav. Jā, Kristeram [Serģim – aut.] ar Vilemsenu nav pilnīgi nekādu kontaktu, piekrītu, viņš ir agresīvs, bet līdz šim viss ir bijis normas robežās.

Jūsu kulbai virsū Vilemsens nav braucis?

Nē, nav sanācis. (smejas.)

Bet, kā ar psiholoģisko aspektu? Nav tā, ka no Viļa visi baidās?

It kā jau bailes nav, bet tā respektē viņu visi.

Iepriekš izskanējusi neapmierinātība ar to, ka tiesneši Vilemsena pārkāpumiem pieverot acis. Kāda ir tava attieksme pret arbitru darbu?

Gada sākumā bija tā, ka protestējām pret vienu viņa pārkāpumu, bet nekas netika ņemts vērā. Bija jau skrobe, bet ko tur vairs... Iemesls tam ir Nīderlandes federācijas aktivitāte, kamēr latvieši vienmēr bijuši kūtri.

Iedomājies, ka tev būtu pieejami tādi paši resursi kā Vilemsenam, tikpat laba tehnika, finansējums. Tādā gadījumā tu kļūtu par pasaules čempionu?

Domāju, ka nē. Tehnika viņam ir tikai drusku labāka nekā pārējiem, blakusvāģos nav tā, kā F-1, kur starp formulām ir milzīgas atšķirības. Vienkārši, ir jāiegulda ļoti liels darbs, un rezultāti neizpaliks.

Kopvērtējumā vismaz pagaidām starp jums un Nīderlandes favorītu atrodas no spēles izslēgtie Joriss Hendrikss un Kaspars Liepiņš. Izpētot statistiku, atklājas, ka jūs ar Lauri pasaules apritē faktiski esat kopš 2004. gada, kamēr Joriss ar Kasparu kopā nobraukuši krietni mazāk. Tomēr rezultāti... Tie čaļi pirms diviem gadiem diezgan strauji aizkūlās līdz augstākajiem lauriem. Kāda, tavuprāt, bijusi viņu panākumu atslēga un kādēļ brāļi Daideri vēl nav kronēti kā pasaules labākā ekipāža?

Panākumu atslēga... Grūti pateikt. Katrā ziņā Joriss ir ļoti talantīgs braucējs, daudz savādāks nekā mēs, latvieši. Līkumus izbrauc ātrāk par mums, tāpat arī viņi labi sarīmējušies, ir stabilas finanses. Mums, piemēram, pirms gada ar naudām bija kā bija. Ir brīži, kad tās ir pietiekami, tad atkal nav nekā... Jācīnās un viss!

Jebkurā gadījumā Liepiņš tagad būs tikai atbalstītāju rindās, gribot negribot būsiet vietējo līdzjutēju lielākā cerība. Galvā tāda apziņa ir?

Nebiju par to piedomājis. Katrā ziņā gribas nobraukt labi, jāiet un jādara tā lieta.

Pirms pāris nedēļām izskanēja viedoklis, ka ar Lauri esat iegrimuši morālā bedrē. Kaut kam tādam vari piekrist?

Nu, ja esam iegrimuši bedrē, tad jāmēģina no tās tikt ārā. (smejas.) Nekādu psiholoģisku problēmu nav, katru braucienu cenšamies nobraukt maksimāli labi.

Ar brāli nav apnicis braukt kopā? Nav tā, ka gribētos iet katram savu ceļu?

Nē, viss apmierina. Protams, ir tā, ka dažreiz Laurim pasaku kādu skarbāku vārdu, bet uz sacenēm savācamies. Kantētājs tomēr ir labi jāpazīst. Nav liela izvēle, ja gribētu mainīt, būtu jāskatās ārzemju virzienā, vajadzētu arī laiku, lai sastrādātos.

Elvijam Muceniekam neesi zvanījis?

Laura traumas laikā ar Elviju nobraucām dažas sacīkstes, bet piedzīvojām kritienus, un drīz sapratu, ka ar Lauri ir labāk.

Kā izdodas darbs ar Serģi?

Viss ir normāli, Kristers dalās ar knifiem, organizē tehnisko palīdzību, kā arī viņa kontaktu loks mums vienmēr noderējis.

Savulaik Serģis brauca zilganā formastērpā, tagad arī Daideru ekipāža pārgājusi uz zili baltajiem toņiem. Sevi uzskatāt par leģendārās latviešu ekipāžas mantiniekiem?

Zilās formās braucam jau sen, tikai tagad arī blaķeni pārkrāsojām, jo Kristeram līdzšinējā dzeltenā krāsa nebija likusies diez ko laba. (smejas.) Savā ziņā var teikt – esam Serģa tradīciju turpinātāji.

Vēsture atklāj, ka Serģis pirmo čempiona titulu izcīnīja 23 gadu vecumā. Tagad tev ir 25. Nav tādas sajūtas, ka kaut kas būtu nokavēts?

Nē, nekas nav nokavēts. Finansējums bijis diezgan nestabils, vienu gadu ir, otru gadu nav, tas arī traucējis sasniegt ko augstāku. Domāju, ka tuvākajos pāris gados vēl būs iespējams uzvarēt.

"Esam Serģa tradīciju turpinātāji," tā par savu tandēmu saka Jānis Daiders.
Foto: www.teamdaiders.lv

Iedomājies, pagājuši pieci gadi, esi kļuvis par trīsdesmitgadnieku. Cik titulus būsi izcīnījis?

Grūti pateikt, gribētos to čempiona titulu. Daudz kas atkarīgs no tā, kādā formā būs Vilemsens, viņš arī būs kļuvis vecāks. Jebkurā gadījumā jācīnās un noteikti jācer uz labu finansiālo atbalstu.

Izstāsti, ko nozīmē būt blakusvāģu braucējam? Dzīvot var?

Ja brauc pa priekšu, tad var nopelnīt. Nav arī tā, ka būtu liela peļņa, bet dzīvošanai pietiek.

Ja runa nav par naudu, kas notur motokrosā?

Būtībā adrenalīns; arī sportiskais azarts, ar katru reizi gribas nobraukt aizvien labāk un labāk.

Entuziasms nezūd?

Ir tā, ka dažbrīd gribas mest visu pie malas, bet tad gribēšana atkal rodas no jauna. Ar to viss kārtībā!

Kā iet dzimtajā Madonas apkaimes Liezērē? Motosports tur joprojām dzīvs?

Kaut kas jau notiek, bet visa jaunatne izbraukusi projām, palikuši vien vecie. Nekas īpaši cerīgs Liezērē nav...

Varbūt kopā ar Lauri jāsarīko vietējiem par prieku kāds motopasākums? Ir kas padomā?

Varētu, bet pagaidām tam nav laika. Paralēli pasaules čempionātam braucam Vācijas posmos. Ja pirms gada Marko Hapihu no troņa gāza Peters Stegmans, tad šogad to pašu atkārtot gribam mēs. Vācijas sacīkstes nav tik prioritāras kā pasaules čempionāts, tomēr uzvaras prieks vienmēr ir patīkams.

Ko vēlies pateikt līdzjutējiem?

Nāciet un atbalstiet, būs forši!

Liepiņš uzvaras gadījumā solīja apskriet apkārt Zelta zirga trasei. Ko darīsi tu?

Pff... Ja godīgi, nekas nenāk prātā. Ar solījumiem labāk nebārstīšos.

Jānis Daiders

Dzimis: 1986. gada 14. martā
Dzīvesvieta: Madonas novads, Liezēres pagasts
Lielākie sasniegumi: 3. vieta 2009. gada pasaules čempionātā
Specialitāte: Braukšana un mototehnika