Ozoliņa-Kovala: "Olimpiskais drudzis sāk parādīties..."
Latvijas vieglatlētikas komanda Londonā izcelsies ar to, ka šķēpmešanā būs uzreiz seši mūsu pārstāvji. Sinta Ozoliņa-Kovala būs viena no trijām latvietēm, kas centīsies iepriecināt dāmu konkurencē. Kvalifikācijas sacensības paredzētas otrdien.
- Vai esi iejutusies olimpiskajā atmosfērā?
- Atmosfēra tiešām ir jūtama - dzīvo ciematā, apkārt visi tie cilvēki. Manuprāt, tas ir vajadzīgs. Ja atbrauc tikai uz startu, esi vienkārši iemests kaut kādā vidē, bet tagad - ir pieredze, zini, kas kur atrodas. Esmu iejuties, un man patīk šī sajūta.
- Ir tāda kā svētku sajūta?
- Jā. Var izbaudīt atmosfēru, kaut ko apskatīt.
- Aizej apskatīties arī citus sporta veidus?
- Es to īpaši necenšos darīt. Tā tomēr ir enerģijas atdošana - tu par kādu slimo, dzīvo līdzi, lai viss izdodas. Ja skaties TV, tad ir distance, tad emocijas tā neuzņem.
- Kad savs starts būs aiz muguras, tad varēs!
- Tieši tā. Kad savs darbiņš būs izdarīts, tad varēs apskatīt, kas vēl būt atlicis. Protams, ka savējiem dzīvoju līdzi. Žēl, ir zaudējumi, bet ir arī pozitīvais. Piemēram, tas, ka pludmales volejbolisti tiek tālāk.
- Kā ir ar dzīvošanu ciematā? Viens otrs saka, ka esot pārāk šauri!
- Prasās lielākas istabiņas. Man ir, ar ko salīdzināt - Pekinā bija divreiz lielākas. Tagad mēs dzīvojam divatā. Prasās distanci.
- Ar ko dzīvo vienā istabiņā?
- Ar Līnu (Mūzi - aut.). Nav jau nekas pret cilvēku. Citreiz pat ir foršāk, ka ir ar ko parunāties, bet, ja tevi pusotrs metrs šķir no otras gultas, liekas, it kā būtu blakus (gultā - aut.). Bet tāds laikam viņiem bija mērķis - uztaisīt kompaktāk, lai attālumi ir īsāki, bet vai tas ir labākais variants? Redzēju, ka austrālieši pat bija izņēmuši skapi un uzlikuši uz balkona. Acīmredzot viņiem arī ir par šauru.
- Ēdina labi?
- Neesmu kaprīzs cilvēks - ko dod, to ēdu (smaida). Ir labi! Esmu pamēģinājusi gandrīz katru virtuvi - nevaru sūdzēties, ir ko izvēlēties. Nav tā, ka nebūsi paēdis.
- Un transports?
- Arī ir, ko izvēlēties. Var braukt uz šo stadionu, kas ir tuvāk (Sintu sastapu trešdien treniņstadionā, kas atrodas blakus olimpiskajam stadionam - aut.). Var braukt tālāk, un tur būs mazāk cilvēku.
- Tātad treniņu iespējas apmierina?
- Viss ir atkarīgs no tevis paša. Nē, nu skaidrs, ka sektoram jābūt labam, gludam, lai kājas neizmežģītu, bet tas, kur zālītē iedurties šķēpam, tas jau tā.
- Olimpiskais starta drudzis vēl nav parādījies?
- Vakar (otrdien - aut.) sāka parādīties. Jau sāku ilgoties pēc sacensībām. Tas ir labi - jānotur tās sajūtas, ka gribas, nevis tās, ka ir jau apnicis, ka jau pa ilgu mēs te sēžam.
- Emocijas, kas bija, ielecot pēdējā vilcienā, jau ir pagātne, vai tās arī vēl ir jūtamas?
- Ir sajūta, ka kaut kāds gandarījuma darbiņš ir padarīts, bet nu jau ir tiekšanās uz nākamo mērķi. Līdz ar to tās emocijas vajag mazliet apslāpēt.
- Kāds ir nākamais mērķis?
- Fināls!
- Tas ir tavs minimālais uzdevums šajā olimpiādē?
- Jā, tas ir pirmais. Pēc tam jau tu skaties pēc sajūtām, kāda ir atmosfēra un viss pārējais. Protams, ja tiec finālā, tad tēmē augstāk - cīnies par astoņnieku, gribi vēl trīs metienus. Tad jau skaties, vai ir iespēja pakāpties vēl augstāk. Es nepadošos, cīnīšos par simts procentiem!
+4 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]