Boba Hārtlija "vietējais dēls" – emulators Aldis

Iespējams, pat daži kvēlākie valstsvienības līdzjutēji par viņu iepriekš nebūs dzirdējuši. Un tas nav tikai tāpēc, ka viņš tūkstošiem skatītāju priekšā nemet vārtos ripas vai preses konferencēs neatskaitās mediju pārstāvjiem. Kad gribējām ar Aldi sarunāt interviju, viens no kolēģiem bija gatavs likt galvu ķīlā, ka sekos atteikums. Tomēr mēģinājām. Aldis atrunājas, ka dienā darba esot pilnas rokas, bet vakari jāveltī ģimenei. Un vispār – neesot arī nekā interesanta ko pastāstīt. Ak, šī tik bieži dzirdētā atruna, kas ikviena žurnālista lūpu kaktiņiem liek savilkties smaidā, gluži kā reaģējot uz maza bērna taisnošanos.

Lai nu būtu kā būdams, bet, arī nesatiekot stāsta galveno varoni, var pat sarakstīt grāmatu. Atliek vien aprunāties ar tiem, kam ir par viņu kas sakāms. Piemēram, ar vienaudzi Lauri Dārziņu, ar kuru Aldis savulaik kopā spēlējis gan Baldera Hokeja skolā, gan Latvijas U18 izlasē. Divos pasaules čempionāta 1. divīzijas turnīros Lauris guva trīs vārtus un atdeva divas rezultatīvas piespēles, kamēr Aldis iemeta vienus vārtus un izdarīja divas rezultatīvas piespēles.

"Spēlējām kopā jau Baldera Hokeja skolā, Jānis Matulis neļaus man samelot," Dārziņš uzsmaida manam blakus stāvošajam un trīskārt pieredzējušākajam kolēģim. "Cik nu varēja paspēt, starp treniņiem un spēlēm skatījāmies iepriekšējās nakts NHL spēļu rezultātus. Tolaik visi cītīgi sekojām līdzi."

Karjeras laikā Āboliņš uzspēlēja HK "Rīga 2000", "Liepājas Metalurgā", "Zemgalē" un "Mogo", kā arī Vācijas pēc spēka trešās līgas komandā Hamburgā un Kazahstānas klubā Atirau "Beibarys", bet karjeru viņš noslēdza pirms trim gadiem, kopā ar "Liepāju" sesto reizi izcīnot Latvijas čempionāta zelta medaļas. Starp citu, 2006. gada aprīlī Aldis piedalījās arī trīs pārbaudes spēlēs Latvijas izlases rindās, kas tobrīd uzsāka gatavošanos pasaules čempionātam Rīgā.

"Bet gadu gaitā attiecības esam uzturējuši. Nav tā, ka nebūtu viņu saticis desmit gadus un tagad pēkšņi ieraudzīju izlasē," saka Lauris.

Bijušais HK "Rīga" galvenais treneris Ronalds Ozoliņš atceras, ka Āboliņš pēc karjeras beigām piedāvājis savus pakalpojumus viņa vadītajai komandai. "Aldis pats, kā nu tobrīd mācēja, bija sagriezis dažādus fragmentus no NHL spēlēm. Bija interesanti paskatīties, taču tolaik mums jau bija cilvēks, kas darbojās ar video materiālu."

Pēc LHF vadības maiņas un Boba Hārtlija apstiprināšanas valstsvienības galvenā trenera amatā Aldis pats sameklēja finanšu līdzekļus, lai dotos līdzi U20 izlasei uz pasaules čempionātu Kanādā. "Viesturs Koziols teica, lai paskatos, vai viņš mums varētu būt noderīgs," atminas U20 izlases galvenais treneris Ēriks Miļuns. Aldis pats bija ieguldījis laiku un darbu, sagriezis dažādus video fragmentus. Ja līdz tam ar video materiāla sagatavošanu U20 izlasē no treneriem nodarbojās tikai Kārlis Zirnis, tad turpmāk viņam bija palīgs.

"Uz pasaules U20 čempionātu bija atbraucis arī Hārtlijs, un tad viņi pirmoreiz iepazinās. Vēlāk Koziols piedāvāja viņu arī Bobam. Hārtlijs bija pamanījis viņa fanātismu, abu raksturi un tā brīža vajadzības sakrita, tādējādi Aldis savā ziņā kļuva par tādu kā Boba vietējo dēlu," abu attiecības raksturo Miļuns.

Zinātāji stāsta, ka Hārtlijs uz Omskas "Avangard" līdzi gribējis ņemt Latvijas izlases un Rīgas "Dinamo" video analītiķi Pēteri Gromu, kurš Jūliusa Šuplera ievazāto slovāku programmu izkodis tiktāl, ka kļuvis par īstenu virtuozu. Labākais video analītiķis, kādu jebkad esmu sastapis, kādudien esot izteicies Hārtlijs. Taču ģimenes pieauguma dēļ Pēteris nav vēlējies doties uz Krieviju, tādēļ Bobs vērsies pie Alda.

Taču svarīgi saprast, ka Alda pienākumi neaprobežojas tikai ar video materiāla graizīšanu. Treneru istabā viņš pavada divpadsmit stundas dienā. Ledus treniņos viņš uz tāfeles nekad neko neshēmo, bet tas nenozīmē, ka Aldis neorientējas taktiskajos rēbusos. Kamēr pārējie treneri norobežojas no spēlētājiem treneru istabā, viņš ir gatavs parādīt un izskaidrot katru niansi.

Uz ledus Aldis izbērs ripas, sašķūrēs sniegu, bet pēc treniņa pamētās ripas iemetiena aplī, lai centra uzbrucēji varētu patrenēt savas iemaņas. Tā ir melnā darba redzamā puse. Hokejam tuvu stāvošie novērojuši, ka ārpus treniņu laika Aldis vienmēr staigā apkārt ar mapēm rokās. Kas šajās mapēs glabājas? To mirstīgajiem nav lemts uzzināt. Bet tukšām rokām viņu gandrīz nekad nav izdevies sastapt.

Pirms pāris gadiem viņš arī palīdzējis Hārtlijam spert pirmos soļus uz Latvijas zemes – asistējis viesnīcas izvēlē un Vecrīgas dzīvokļa labiekārtošanā, palīdzējis orientēties galvaspilsētas restorānos. Ja vajadzējis, arī izsaucis taksi vai uzpildījis degvielas bāku Boba automašīnai. Nav šaubu, ka Hārtlijam šāds asistents bija ļoti noderīgs arī iepazīstot krievu nacionālās īpatnības savā pirmajā KHL sezonā.

Lūkosim, cik tālu ar savu mērķtiecību Aldim nākotnē izdosies tikt.