Izlases trešais numurs - bez dīvainībām, bet ar Aļaskas rūdījumu

Saki godīgi, vai pagājušajā naktī (naktī uz otrdienu – J.F.) tu saldi gulēji vai tomēr miegā mazliet raustījies?
Gulēju labi. (Smejas) Kolumbusas "Blue Jackets" spēli neskatījos. Rezultātu apskatījos tikai no rīta, kad braucu uz "Volvo" halli.

Bet, kad vakarā devies gulēt - vai tu vēlēji Kolumbusai uzvaru vai zaudējumu?
Vakar par to pat neiedomājos. Par to biju aizdomājies vakar. Sajūtas bija divējādas. No vienas puses gribējās, lai vinnē, bet vienlaikus arī gribējās, lai zaudē. Dziļi iekšā sevī nevarēju apspiest vēlmi uz pasaules čempionātu aizbraukt kā otrajam vārtsargam, bet gan jau pienāks arī mans laiks sevi apliecināt.

Klau, bet, kā ir - vai aizbraukt kā trešajam vārtsargam, tā arī ir kaut kāda pieredze, vai tomēr sēdēšana tribīnēs nav tas un labāk būtu sēdēt mājās?
Grūti spriest. Man šāda situācija ir bijusi tikai vienreiz - kad pie gadu vecākiem puišiem braucu uz savu pirmo pasaules U18 čempionātu. Toreiz nomināli biju trešais vārtsargs, bet mūs rotēja un uzspēlēt dabūjām visi trīs. Tagad būs citādāk. Esmu par to domājis un uzskatu, ka šobrīd man svarīgākais ir vienkārši aizbraukt, piepildīt mazo sapnīti. Redzēt, kā tas izskatās dzīvē, lai būtu gatavs kaut kad nākotnē.

Bet, ja kādā mačā nolems pietaupīt pirmo vārtsargu, tad, ļoti iespējams, ka tu dabūsi arī pasēdēt uz soliņa.
Nezinu, kā būs šoreiz, bet parasti jau tā ir - ja spēlē otrais vārtsargs, tad kā rezervists tiek saģērbts trešais. Taču tas jau būs atkarīgs no treneriem. Klubā tam nav tik lielas nozīmes - sēdi uz soliņa vai tribīnēs. Bet pasaules čempionātā tikt pieteikumā uz spēli vien jau ir forši. Esmu pārliecināts, ka Slovākijā būs daudz Latvijas līdzjutēju, tādēļ šādā spēlē sēdēt uz soliņa būtu patīkamāk nekā tribīnēs. To piedzīvoju jau spēļu laikā "Arēnā Rīga". Kad līdzjutēji skandēja: "Latvija! Latvija!", ķermenim pārskrēja skudriņas.

Ko vārtsargi dara pēdējās dienās pirms pasaules čempionāta?
Svarīgākais ir neko nemainīt. Pēdējos treniņos vairs neko neizlabosi. Vārtsargiem viss ir galvā. Tāpēc ir svarīgi vienkārši atkārtot tās lietas, kas varbūt ir piemirsušās, jo pāris dienu laikā neko jaunu tāpat neapgūsi. Piemēram, iešana pie vārtu staba - kā to pareizāk izdarīt, lai neizveidotos spraugas. Vairāk nostrādāt ar kājām, nevis mēģināt atvairīt ripas kā futbolā. Treniņos pie tā jācenšas vairāk piedomāt, lai spēles laikā tas notiktu automātiski.

Vai Edgars Masaļskis tev ir iemācījis kādu knifiņu?
Šajā treniņā tieši runājām par to, kā es izskatījos pirms trim nedēļām un kā es izskatos tagad. Viņš teica, ka progress ir diezgan liels, tāpēc tagad svarīgākais ir to noturēt. Arī viņš pats saka, ka pāris nedēļu laikā jau neko jaunu iemācīt nevar, tomēr ir iespējams pieslīpēt dažādas detaļas. Pirms mačiem viņš atgādināja, lai mierīgi spēlēju savu spēli. Ja vajag, lai spēlēju ar ripu.

Vai Žaks Klutjē kā bijušais vārtsargs vispār neiejaucas jūsu sarunās?
Tagad vairs nē. Bet atminos, ka pirms diviem gadiem, kad Bobam [Hārtlijam] un Žakam tas bija pirmais gads, viņš pastāstīja par dažādām niansēm. Tagad viss uzticēts Edgaram.

Elvis Merzļikins pirms spēlēm bučo kājsargus, bet mača laikā sarunājas ar vārtu stabiem. Ko dara Gustavs Grigals?
Pirms spēlēm vienmēr paskatos uz komandas logo vai Latvijas ģerboni un karogu. Uz ķiveres man ir Latvijas karogu, kuru pirms spēlēm parasti nobučoju.

Tu gribi teikt, ka esi vārtsargs bez dīvainībām?
Gan jau savas dīvainības man ir, taču es pats tās par dīvainībām vairs neuzskatu. (Smejas)

Pēc spēles pret Šveici izteicies, ka šoreiz juties krietni pārliecinošāk nekā savā debijā valstsvienībā 2016. gada rudenī.
Jā, tas bija pirmais turnīrs pie jaunās LHF vadības. Bijām pirmā komanda, kas sēdēja tikko izveidotajā izlases ģērbtuvē, bet treneri bija Ēriks Miļuns un Kārlis Zirnis. Toreiz pats spēlēju HK "Rīga", tādēļ uztraukums bija krietni lielāks. Tuvojoties pasaules U20 čempionātam, lielajai izlasei bijām piesaistīti septiņi astoņi jaunie. Pirmo maču pret Slovēniju spēlēja [Māris] Jučers, otro spēli pret Baltkrieviju uzticēja man, bet pret Franciju spēles laiku dalījām uz pusēm. Amerikā esmu iemācījies, ka jākļūst mentāli stiprākam. Jo īpaši, vārtsargam. Visam jāpieiet ar vēsu prātu.

To jau ir ļoti viegli pateikt, bet...
Pagājušajā sezonā [Šrevportas "Mudbugs"] vārtsargu treneris pastāstīja dažus psiholoģiskos knifus. Šosezon daudz par to runājām ar Aļaskas komandas otru vārtsargu - zviedru Antonu Martinsonu. Esam labi draugi, arī visa komanda kopumā ir draudzīga. Ar viņu daudz runājam par to, cik svarīgi vārtsargam ir būt mentāli noturīgam. Ka nedrīksti pārdzīvot un uzņemties pārāk lielu atbildības nastu.

Bet jūs taču esat arī konkurenti.
Jā, tā ir. Bet tā ir veselīga konkurence. Agrāk domāju, kā gan tas iespējams - būt draugiem, bet uz ledus sakauties. Ar viņu es uz ledus nemitīgi sacenšos, bet ārpus laukuma mēs varam kopīgi pasmieties. Mēs konkurējam, bet mums nav bail dalīties vienam ar otru. Gribam redzēt otra panākumus. Parasti ir bijis tā - ja sēdi malā kā otrais vārtsargs, tad gaidi, kad viņš salaidīs ripas, lai tiktu pie savas iespējas. Taču tagad zinu, ka, man spēlējot, viņš fano par mani, bet, kad vārtos ir viņš, es fanoju par viņu. Šosezon esmu iemācījies, ko nozīmē veselīga konkurence.

Pasaules čempionātos nereti jaunie iemesti vārtos tieši spēlēs pret hokeja lielvalstīm. Vai tu būtu gatavs, ja tevi ieliktu vārtos pret Krievijas izlasi?
Jā, esmu gatavs. Manuprāt, tas parāda, cik mentāli stiprs tu esi. Ja mani ieliktu vārtos pret tādu komandu, tad būtu ļoti grūti, bet šādās spēlēs ir ļoti svarīgi cīnīties par katru ripu, neskatoties uz rezultātu. Kā man ir stāstījuši, tad skautiem rezultāts ir vienaldzīgs, viņiem galvenais ir tas, lai vārtsargs nesalūztu un turpinātu cīnīties.

To jau varēji paspēt ielāgot junioru un jauniešu čempionātos. Pasaules U20 čempionātā elites divīzijā trīs spēlēs vidēji mačā tev bija 8,54 ielaistas ripas, pirms tam U18 čempionātā piecās spēlēs 4,52 ripas. Pamatīgs psiholoģiskais tests vārtsargam.
No tā visa esmu mācījies. Tagad atskatoties atpakaļ, ir rūgtums par to, ka varēju nospēlēt labāk. Nebiju tik slikts, lai būtu tāda statistika. Bet jāatzīst, ka arī komandai kopumā tas nebija izdevies turnīrs. Bija ļoti grūti spēlēt.

Galvā nešaudījās domas – kaut nu mani ātrāk nomainītu.
Atceros spēli pret Kanādu (2:10). Viens spēlētājs [Teilors Redišs] bija iemetis jau četrus golus. Tobrīd sāku domāt – kāpēc es vēl šeit esmu? Bet vienlaikus sapratu, ka nedrīkstu padoties bez cīņas. Tādēļ nebija situāciju, kurās vēlētos, lai mani nomaina.

Mēs tagad sēžam uz soliņa pie "Volvo" halles un vējā it nemaz nav pavasarīgi silts, bet tu jau laikam pie aukstuma esi pieradis? Pastāsti, ko nozīmē dzīvot Aļaskā?
Redzi, Aļaskā ir auksts, bet nav vēja. Un tas ir labi. Termometra stabiņš viendien rādīja -40 grādus, bet laukā nebija nemaz tik auksts kā varētu iedomāties. Piemēram, Mičiganā pie Lielajiem ezeriem bija nenormāli auksts, jo pūta stiprs vējš. Nemaz nevarēji iziet laukā. Aļaskā vienkārši uzvelc biezāku apģērbu un vari pat iztikt bez sejas aizsargiem. Automašīnas cilvēki iedarbina ar pulti, pašiem vēl esot mājās. Varbūt šā iemesla dēļ vienīgi mazliet agrāk jāmostas. Esmu apsvēris domu par sildītāju iegādi zābakiem. Tas arī viss. Citādi lielais aukstums cilvēku ikdienu īpaši neietekmē.

Bet, kā jūs izbraukājat uz spēlēm?
Spēlējam divīzijā, kurā ir arī vairākas Mičiganas štata skolas un viena vai divas skolas no Minesotas štata. Parasti prom lidojam naktī uz otrdienu vai trešdienu. Pa ceļam ir vismaz viena pārsēšanās, bet pēc tam vēl braucam ar autobusu. Piemēram, pie Mareka Mitena, kurš spēlē Leiksteitas Universitātē, no Detroitas ar autobusu bija jābrauc vēl piecas stundas. Bet uz otru Aļaskas skolu lidojam apmēram 40 minūtes.

Vai pie šādas ceļošanas sākumā nebija jāpierod?
Īsti nē. Aizlidojam laicīgi, dienu vai divas pirms spēles. Vairāk tas ietekmē mācības. Sanāk daudz ko izlaist un iekavēt. Atlidojam parasti naktī uz pirmdienu un pēc dažām stundām jau jābūt skolā.

Un tad tu lekcijās guli?
Ne gluži guļu, bet cīnos ar miegu.(Smejas)

Ko tu studē un kādas ir tavas sekmes?
Studēju biznesa un sporta menedžmenta novirzienā. Sekmes vienmēr var būt labākas. Esmu vidēja līmeņa students. Bet pie spēlēm allaž esmu ticis pielaists. Ar to nav bijis problēmu. Tā ir laba motivācija mācīties cītīgāk. Ja vidējā atzīme ir zema, tad jādodas pie privātskolotājiem.

Kādēļ vispār izvēlējies Aļaskas-Fērbenksas Universitāti?
Viņi uz mani skatījās jau tad, kad vēl nebiju nospēlējis nevienu regulārās sezonas maču Ziemeļamerikas Hokeja līgā (NAHL). Parunājos ar vienu citu skolu, bet Aļaska-Fērbenksa izrādīja vislielāko interesi. Viņi izteica labu piedāvājumu, es pat dabūju pilnu stipendiju, lai gan sākotnēji viņi teica, ka tādu nevarēs piešķirt. Redzēju, ka es tur varētu spēlēt jau pirmajā sezonā – tas man bija svarīgi. Ja izvēlētos kādu no lielajām skolām, tad spēlēt tiktu vien pēc pāris gadiem.

Kāpēc tev vajadzēja sezonu aizvadīt NAHL čempionātā?
Viņi gribēja redzēt mani darbībā Amerikā. Turklāt es vēl biju ļoti jauns. Arī tagad universitātē aizgāju gadu agrāk nekā parasti to dara citi.

Tad jau sanāk, ka tavai nonākšanai Aļaskas-Fērbenksas universitātē nav nekāda sakara ar to, ka par asistentu komandā strādā Kārlis Zirnis.
Jā. Es ar universitāti biju parakstījis līgumu jau novembrī, bet Zirnis to izdarīja tikai pēc sezonas, kad izcīnījām NAHL čempionu titulu.

Bet, kādēļ vispār izvēlējies Ameriku? Varēji taču palikt Rīgā un klauvēt pie "Dinamo" durvīm. Tobrīd situācija ar vārtsargiem komandā nebūt nebija spīdoša.
Piedāvājumu doties uz Ameriku saņēmu vēl otrajā sezonā HK "Rīga" komandā. Tas notika īsi pirms manas debija Latvijas valstsvienībā. Man jautāja, vai es negribētu atbraukt uz NAHL izslēgšanas spēlēm? Runājot par "Dinamo", es pats sapratu, ka 19 gadu vecumā ielēkt lielajā hokejā būs ļoti grūti. Manā un manu vecāku uztverē labākais ceļš bija doties uz Ameriku studēt. Redzēju, ka kaut kur izsisties, spēlējot Latvijā, būs teju neiespējami.