Par izlases spēli Stokholmā

Pasaules čempionāts šogad risināsies Kanādā uz mazajiem hokeja laukumiem. „Globen Arena” bija sagatavots tieši šāda izmēra ledus placis, dodot lielisku iespēju mūsējiem iejusties Ziemeļamerikas vidē. Skatītāju gan uz maču nebija pārāk daudz – halle ar aptuveni 16 000 ietilpību nebija aizpildīta vairāk kā par trešdaļu.

Spēles vājais sākums gan vairāk izskatījās kā nenoskaņošanās nevis neierasto laukumu sekas. Daudzās neprecīzās Latvijas hokejistu piespēles pirmajās desmit minutēs vairākkārt tiesnešiem lika nosvilpt pārmetienu mūsējo zonā – uz mazajiem laukumiem šādas epizodes ir biežāk un tas jāņem vērā izlases treneriem. Mačam gatavs neizskatījās vārtsargs Edgars Masaļskis, pirmajā periodā pārlieku bieži atvairot ripu savu vārtu priekšā. Pavisam nenoskaņojies spēlei izskatījās arī Guntis Galviņš, uz kura sirdsapziņas otro un trešo vārtu zaudējums, turklāt perioda beigu daļā Latvijas izlases septītais numurs izcēlās vēlreiz, savu vārtu priekšā saskrienoties ar komandas biedru. Galviņa kļūdas turpinājās visu mača gaitu un līdz ar Krišjāni Rēdlihu Ungārijā sezonu aizvadījušais hokejists atstāja visnepārliecinošāko iespaidu.

Spēles ievadā Latvijas izlases sastāvā vispieņemamāk izskatījās Armanda Bērziņa (Lauris Dārziņš, Miķelis Rēdlihs) virknējums un likumsakarīgi šie puiši arī guva pirmos vārtus Latvijas izlases labā. Mača sākumā Bērziņa maiņai visbiežāk tika uzticēta vairākumu izspēle, bet kā otrie „lieko” parasti lūkoja izmantot Aleksejs Širokovs – Jānis Sprukts – Mārtiņš Cipulis. Spēles gaitā gan izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks prioritātes mainīja, Bērziņa trijnieka vietā vairākumā biežāk sūtot Aleksandru Ņiživiju – Herbertu Vasiļjevu – Aleksandru Macijevski. Mazākumā visbiežāk no uzbrucējiem spēlēja Sprukts ar Cipuli, kurus mainīja Vasiļjevs ar Ņiživiju.

Ja uzskatījām aizsardzībā vājākos, tad jāpiemin arī drošākie. Patīkamu iespaidu atstāja kapteinis Rodrigo Laviņš, kurš cita starpā pirmajā periodā atbildīgā brīdī atzīmējās ar savu „kroņa” spēka paņēmienu. Stabili spēlēja arī Aleksandrs Jerofejevs, Georgijs Pujacs, pietiekami droši bija arī Jēkabs Rēdlihs, Jānis Andersons un Agris Saviels, kurš gan līdzvainojams otro vārtu zaudējumā.

Tikmēr uzbrukumā savi veiksmes brīži bija vai visiem mūsējiem. Ceturtā maiņa (Bļinovs – Štāls – Džeriņš) izskatījās mazāk pārliecinoši, tomēr savu golu, izmantojot izgājienu pret vienu aizsargu, iemeta. Bērziņa maiņa spēles laikā kļuva bālāka, bet Sprukta trijnieks, ritot laikam, spēlēja arvien spilgtāk. Stabilu maču aizvadīja Vasiļjeva posms, kurā gan mazāk manāms bija Macijevskis, tomēr droši var teikt, ka pirmās trīs maiņas mums izskatās diezgan labi. Īpaši tas izpaudās mača pēdējās piecās minūtēs, kad Latvijas izlase lūkoja atspēlēties no 3:4. Spiediens uz Zviedrijas vārtiem bija pamatīgs un pēdējā minūtē, spēlējot sešiem pret četriem, Vasiļjeva vīri bija tuvu panākumam. Prieks, ka trešajā periodā Latvijas hokejisti vairs neapmierinājās ar sāncenšu sagaidīšanu vidus zonā, bet gan presingoja pretiniekus jau viņu vārtu tuvumā, turklāt darīja to gana sekmīgi.

No uzbrucējiem vieglāk klājās veiklajiem Cipulim, Širokovam, M.Rēdliham, arī Ņiživijam, kuri labi izspēlēja savus trumpjus pret augumā raženajiem zviedru hokejistiem. Saprotams, spēka divcīņās Latvijas izlasei tradicionāli klājās grūtāk.

Kopumā Latvijas izlases spēle vērtējama pozitīvi – pēc pirmajām desmit minūtēm mūsējie pamodās un ar lielā septītnieka komandu spēkojās kā līdzīgs ar līdzīgu. Pat Edgars Masaļskis, kurš pirmā perioda vidū daudziem par brīnumu netika nomainīts, spēja saņemties un cīņas turpinājumā jau izskatījās kā potenciālais Latvijas izlases pirmais vārtsargs.

Materiāls sagatavots ar laipnu Latvijas vēstniecības Zviedrijā atbalstu.