Ar kaujiniecisku garu hokeja tribīnēs

Ikdienā esi dedzīgs "ASK/Ogre" kluba atbalstītājs. Kā sākās tava fanošanas ēra?
Pirmsākumi laikam meklējami 2004/2005. gada Latvijas čempionāta sezonā. Pēc aizvadītas spēles amatieru futbola turnīrā kopā ar komandas biedriem nolēmām doties uz Rīgas Sporta pili, kur risinājās cīņa starp "Vilkiem" un "Ogri". Nopirkām biļetes, apsēdāmies tribīnēs, bet kā par brīnumu gadījāmies tieši pretinieku fanu sektorā. Viņi krieviski kliedz, atbalsta savu komandu. Mēs neatpaliekam – izdomājām pat saukli: "Vilki, nožki, ložki" (dakšiņas, naži, karotes). Pēc tam gan sapratām, ka labāk būtu pāriet pretējā sektorā un tālāk jau cītīgi atbalstījām savējos – man bija viena no skaļākajām balsīm. Atceros, ka [Imants] Legzda toreiz izvilka izšķirošo "bullīti" un ogrēnieši uzvarēja. Varētu teikt, ka ar to sākās manas aktīvās fana gaitas.

Hokeja līdzjutējiem noteikti interesēs kā tapa tavs ārējais veidols.
Sākumā biju bez maskas, galvā nēsāju vienīgi oranžo savas futbola komandas cepurīti. Pēc tam ar komandas biedru sapratām, ka kaut kāda "fīča" tomēr vajadzīga. Tā nu pērnā gada sākumā pirms Latvijas un Baltkrievijas čempionātu zvaigžņu spēles aizbraucām uz karnevāla veikalu, lūkodami atrast ko interesantu. Gribējās ko savdabīgu un vienlaikus arī tādu, kas iedzītu manis atbalstītās komandas pretiniekos respektu. Es pats ikdienā spēlēju futbolu tā, lai sāncenši mani cienītu un nedaudz baidītos. Tā nu iekrita acīs šī Raganas maska un to arī nopirku. Pēc tam pakāpeniski radās vēlme papildināt atribūtiku – sekoja hokeja bruņas, dakša. Paņēmu arī ķiveri, lai līdzjutējs, esot man blakus tribīnēs, izjustu, ka hokejisti ir tepat blakus. Mana izveidotā tēla mērķis ir samulsināt pretiniekus, radīt nelielas bailes.

Šķiet, ka tagad fanošana no vienkārša hobija jau pārtapusi par misiju?
No sākuma nemaz nedomāju, ka visa šī lieta aizies tik nopietni. Taču, manuprāt, daru labu darbu – tajā pašā NBA vai NHL arī komandām ir savi talismani, kuri uzmundrina un uzjautrina publiku mača brīvajos brīžos. Ir patīkami radīt skatītājiem kādu papildus prieciņu, panākt to, lai viņi visu laiku būtu hokejā, nevis "atdzistu" nelielajos starplaikos. Īpaši jauka atbalstītāju daļa ir bērni. Esmu pat dzirdējis no paziņām, ka viņu atvases, domājot vai iet uz spēli, prasa: "Vai Ragana būs?". Reiz pat apstulbu – viens puisītis tribīnēs bija paņēmis tieši tādu pašu dakšu, kāda ir man, tikai mazāku. Paskatos uz viņu, un viņš man māj. Pēc pārbaudes spēles ar dāņiem devu vairākiem viņu līdzjutējiem autogrāfus. Aizkustina tas, ka esmu cilvēkiem vajadzīgs. Pat televīzijas komentētāji mani ir pamanījuši.

Mariss Andersons kādā no televīzijas tiešraidēm tevi nokristīja par Jurčiku?
Nu ja. Ja jau esmu tā nosaukts, tad jau tur neko vairs nevar mainīt (smejas). Vēl mani sauc arī par Raganu.

Vai tava fanošanas ekipējuma dēļ nav bijuši starpgadījumi ar apsardzes darbiniekiem vai policiju?
Ārā metis neviens nav, tāpat arī nekādas problēmas līdz šim nav radušās. Uz Latvijas izlases pārbaudes spēli ar dāņiem viena no drošībniecēm, mani pārmeklējot, iebilda pret dakšu, kura pārsniedz atļauto 70 centimetru robežu. Bet Ragana taču bez dakšas un maskas nav Ragana! Tad nu viens no apsardzes darbinieces kolēģiem iesaucās: "Ei, tas taču Jurčiks! Laid viņu iekšā!". Tā es tiku iekšā. Apsargi gandrīz vienmēr ir noskaņoti pozitīvi un ļoti atsaucīgi. Nopērku biļeti, un mani laiž visos sektoros, neskatoties uz atšķirīgajām cenām. Dodu "dūru pieci", aprunājamies. Arī spēles laikā uzvedos korekti, nepieklājīgus žestus nerādu. Dažas reizes pat nosēdinu skatītājus atpakaļ vietās, redzot, ka viņi netaisnīgi apstrīd tiesneša lēmumu. Pats esmu nacionālās kategorijas basketbola tiesnesis, tādēļ izprotu šīs profesijas grūtības.

Aktīvi fanojot un organizējot vilni, tu pats vispār redzi spēli?
Tur jau tā lieta, ka neredzu. Nākamajā dienā jāskatās atkārtojums (smejas). Nē nu tagad esmu sapratis, kā ir pareizi jāfano. Nav jēga skraidīt gar tribīnēm spēles laikā, jo visi rūpīgi skatās hokeju. Fanoju tikai pārtraukumos, bet spēles laikā atpūšos, lai varētu no jauna uzjundīt publiku. "Arēnā Rīga" jau forši, tur ir monitors un var redzēt epizožu atkārtojumus. Nav jāgaida nākamās dienas televīzijas ieraksts (smejas).

Tev kā aktīvam "ASK Ogre" līdzjutējam noteikti būs palikušas atmiņā 2006/2007. gada Latvijas čempionāta pēdējās finālspēles beigas. Ogrēniešu nesavaldība, kautiņš – kā vispār jūsu fani to uztvēra? Atbalstīja savējos vai nosodīja?
Viedokļi dalās. Arī man liekas, ka gluži tā nevajadzēja. Nevienam nepatīk zaudēt, bet tas tos spēlētājus neattaisno. Ir arī jāsaprot, ka spēles laikā var ieiet milzīgā azartā, kad spēlētājam gluži vienkārši "aiziet ciet" un viņš vairs neapzinās, ko dara. Es pats esmu pie kluba ģērbtuvju durvīm sagaidījis mūsu hokejistus, lai dotu "dūru pieci". Daži no viņiem pat nereaģē – viņi ir pilnībā iegrimuši domās par gaidāmo spēli, aizmirsuši par to, kas notika vakar vai aizvakar, viņiem ir galvenais, lai tiktu sasniegta uzvara. Spēles karstumā var gadīties visādi. Taču atšķirībā no vidusmēra futbola fana hokeja līdzjutējs ir daudz kulturālāks. Nezinu tādus gadījumus, kad hokejā savāktos 15 čaļi un ietu kauties ar vēl tikpat lielu skaitu pretinieku. Futbolā, kā labi zinām, dažreiz lielākā kautiņā savācās pat pussimts cilvēku katrā no pusēm. Vienīgais, ko varu piebilst hokeja sakarā ir tas, ka man ļoti nepatika dažu Liepājas fanu izturēšanās vienā no šīs sezonas Latvijas čempionāta finālsērijas spēlēm. Manuprāt, cilvēkiem, kuri uz sporta arēnu nāk atklāti naidīgi un negatīvi noskaņoti, labāk būtu palikt mājās.

Atgriežoties vēlreiz pie tava ārējā veidola – vai ir bijuši gadījumi, kad tev kāds mēģina noraut masku?
Ir bijušas trīs vai četras reizes, kad grib noraut, parausta vai prasa aizdot. Es nekad neļauju ar savu masku darboties kādam citam, pietiek jau, ka divas dakšas man ir saplēstas, tāpat pēc katra trešā mača jāmaina mākslīgie zobi. Labi, ka ekipējums tā neplīst.

Tu esi arī aktīvs Latvijas hokeja izlases atbalstītājs. Cik ilgi seko līdzi izlases gaitām?
Hokejā esmu "iekšā" jau no Rīgas "Dinamo" laikiem, kad jaunības gados negāju gulēt, lai tikai redzētu melnbaltajā televizorā iecienītās komandas spēli. Par Latvijas izlasi nepārtraukti esmu lietas kursā. Kopā ar futbola komandas biedriem bijām uz pasaules čempionātu Insbrukā, nākamgad plānojam braukt uz čempionātu Šveicē.

Uz Kanādu tā arī neaizbrauci?
Nē, pārāk dārgs tas prieks šoreiz sanāktu (smejas).

Ko ceri no Latvijas izlases sagaidīt šajā čempionātā?
Esmu tikai par to, lai visās spēlēs būtu uzvaras (smejas). Kurš līdzjutējs gan nesapņo par uzvarām, taču realitāte ir un paliek realitāte. Ar Kanādu un ASV būs grūti [intervija notika pirms Latvijas spēles ar ASV – aut.], pie mazajiem laukumiem viņi ir pieraduši, kamēr eiropiešiem nepieciešama aklimatizācija. Ļoti patīk, ka izlasei piesaistīts Ivanāns – zināmā mērā sevi fanošanas laikā asociēju tieši ar šo hokejistu. Man ir dusmīga maska, viņš arī ir agresīvs kaujas cilvēks – kaujiniecisks gars ir ļoti svarīgs komandai. Jāpanāk tas, lai pretinieks nedaudz baidītos no mums. Ja runājam par izlases potenciālajiem sasniegumiem šajā turnīrā, tad es būtu ļoti priecīgs par vietu ceturtdaļfinālā.

Ar ko Jurčiks nodarbojas ārpus fanošanas?
Kā jau iepriekš minēju spēlēju futbolu SIA "Ogres Prestižs" komandā "Dinamo Ogre". Varu pat palepoties, ka esmu bijis labākais vārtu guvējs Latvijas Amatieru Futbola līgas (LAFL) organizētajā turnīrā, atstājot aiz sevis tādu pazīstamu spēlētāju kā Ēriku Pelci. Vēl labprāt arī uzspēlēju hokeju.