Paste: Savulaik kanādieši no krieviem paņēma labāko, krievi no kanādiešiem - sliktāko

Krievijas izlase pasaules čempionāta finālā kanādiešiem pretestību izrādīja tikai līdz pirmajiem zaudētajiem vārtiem pirmās trešdaļas noslēgumā, un tad viss beidzās. Izšķirošajās spēlēs lielākā loma ir trešajām un ceturtajām maiņām, un Kanādas izlases ceturtais virknējums iemeta pirmos divus vārtus, kamēr krieviem Iļja Kovaļčuks, Vladimirs Tarasenko un Artjoms Aņisimovs neko ievērojamu neparādīja. Pēc izvirzīšanās vadībā ar 2:0 Kanāda kontrolēja maču un gaidīja pretinieku kļūdas, un kā tikko krievi vērās vaļā, tā uzreiz meta iekšā. Tāpat aizsardzība bija izcila - tikai retā ripa nonāca līdz vārtsargam Maikam Smitam, pārējie metieni tika bloķēti.

Krievijas izlases rindās pat nav neviena spēlētāja, kuru izcelt. Pēc trešajiem un ceturtajiem ielaistajiem vārtiem visi nosēdās, nevienam nebija vēlmes spēlēt, kanādieši bija trīs galvastiesas pārāki. Vienīgais pluss - Jevgeņijs Malkins pielaboja Sergeja Mozjakina metienu, un tas Kanādai bija vienīgais vārtu zaudējums trīs svarīgākajās spēlēs. Sausā tika atstāta gan Baltkrievija, gan Čehija, viņi fantastiski spēlēja aizsardzībā. Pēc tam, kad kanādiešiem piecus gadus nebija izdevies pārvarēt ceturtdaļfinālā barjeru, uz pasaules čempionātu atbrauca solīds, bet ne labākais sastāvs, jo labākās komandas turpina cīnīties par Stenlija kausu, viņiem vēl ir ievērojama rezerve.

Varējām paskatīties, kāda Kanādas spēlētājiem ir slidošanas un nūjas tehnika, viss augstākajā līmenī. Atceros, kā kanādieši agrāk spēlēja pret PSRS izlasi ar Helmutu Balderi ierindā. Viņi no padomju hokeja paņēma visu labāko - kombinācijas, slidošanu, tehniku. Krievi paņēma sliktāko no kanādiešiem - ripas iemešanu zonā, aizvainošanu, provocēšanu, atbildēšanu. Piemēram, finālā Kanāda palika mazākumā, bet atlika tikai nedaudz provocēt, un Antons Belovs uzreiz atbildēja, vairākuma vietā krieviem bija jāspēlē četri pret četriem.

Ja runājam par Kontinentālās hokeja līgas attīstību, uzskatu, ka vajag atvērt tirgu un atcelt leģionāru limitu, tas Krievijas hokejam nāks tikai par labu. Nacionālā hokeja līga atbrīvojās no limita, jā, tas paņēma piecus septiņus gadus, bet tagad pie viņiem brauc pasaules labākie spēlētāji. Ir konkurence par vietu sastāvā, kurai pateicoties izaug meistari, kad tiec sastāvā tāpēc, ka esi labāks, nevis tāpēc, ka esi krievs vai Rīgas "Dinamo" gadījumā - latvietis. Lai brauc labākie ārzemnieki un spēlē - jaunatnei būs, no kā mācīties.

Atlase palīdzēs, jo jaunie talanti izturēs. Redzam, ka konkurence nebaida un nekādi miljoni nespēj noturēt jaunos Krievijā - Artēmijs Panarins brauc prom, iespējams, Sergejs Plotņikovs, Jevgeņijs Kuzņecovs aizbrauca uz Vašingtonas "Capitals", lai gan Čeļabinskā pelnīja četrus miljonus.

Ziemeļamerikas hokejs ņēma virsroku - Kanāda čempione, Amerikas Savienotās Valstis izcīnīja bronzas godalgas. Hokejā tiek ieguldīta nauda, tā ir vesela sistēma, jo desmit labākie jaunieši tiek savākti kopā, dzīvo, trenējas, spēlē. Valsts iegulda lielus līdzekļus, tāpēc amerikāņu priekšā jānoņem cepure. Paskatieties uz jauniešu čempionātu rezultātiem - ir redzams, ka sistēma nes augļus, un tas nemaz neizbrīna.

Atbrauc amerikāņi ar jaunu sastāvu uz pasaules čempionātu un izcīna bronzu. Tas nemaz nerada izbrīnu, jo sportā ir jāiegulda nauda. No zila gaisa ekipējums, dzīvošanas apstākļi, ēdināšana neradīsies, par skaistām acīm neviens neuzdāvinās. Ja netrenēsies, labāk spēlēt nesāksi. Ir patīkami, ka ir valstis, kas rāda piemēru. Cita lieta, ka ir valstis, kurās neviens no valdības locekļiem par sportu neliekas ne zinis un nepievērš uzmanību.