Aģents pastāsta, kā Balinskis ar labdarību palīdz Ukrainas jaunajiem hokejistiem

- Kad mana ģimene pārcēlās uz dzīvi Baltkrievijā, tēvam bija draugi no hokeja pasaules. Arī es sāku interesēties. Hokejs, manuprāt, ir pasaulē ātrākais un grūtākais sporta veids. Pats hokeju neesmu spēlējis, jo uzaugu mazpilsētā. Astoņdesmitajos gados pārcēlāmies uz Lietuvu. Tur piedzīvojām 1989. gada notikumus, un pēc tam nokļuvām Baltkrievijā, jo tur dzīvoja radinieki. Tolaik populārs bija basketbols, tāpēc sāku spēlēt. Tas bija Arvīda Saboņa laiks. Es to labi atceros. Pēc tam, kad studēju universitātē, spēlēju basketbolu universitātes komandā. Bet hokejā esmu kopš 2004. gada, kad sāku strādāt Baltkrievijas Hokeja federācijā. 2004. gadā Minskā pirmo reizi rīkojām U-18 vecuma augsta līmeņa hokeja turnīru. Latvija toreiz vēl nebija U-18 vecuma A grupā.

Kā pēdējo 20 gadu laikā ir mainījies hokeja tirgus?
- Mainījies ir spēles ātrums, mainījies ir ekipējums un izpratne par spēli. Hokejs agrāk bija lēnāks, varbūt arī agresīvāks un uz kombinācijām vērsts. Tagad dominē tā sauktais forecheck, iemet ripu zonā un skrien pakaļ. Tirgus palicis lielāks un dinamiskāks. Esmu uz hokeja attīstību skatījies no dažādiem skatu punktiem, jo daļu savas karjeras biju Baltkrievijas Hokeja federācijas funkcionārs, nacionālo izlašu menedžeris, esmu piedalījies dažādos Starptautiskās hokeja federācijas kongresos, sporta turnīros, pasaules čempionātos un olimpiskajās kvalifikācijās.

Starp citu, mana pirmā pieredze ar starptautiskiem pasākumiem bija tieši Latvijā. Tā bija attīstības nometne. Šī nometne notika 2004. gada rudenī. Mani no Baltkrievijas atsūtīja celt kvalifikāciju. Tas viss notika Ventspilī, Olimpiskajā centrā. Tajā vakarā man piezvanīja draugs no Minskas, ka notikusi nelaime. Spēles laikā bija miris Sergejs Žoltoks. Biju viens no pirmajiem, kas to uzzināja Latvijā. Kādēļ man zvanīja? Tāpēc, ka man bija draugi Amerikā, un viens no viņiem bija ļoti tuvs draugs Sergejam. Minskā viņu labi pazina. Nākamās spilgtākās atmiņas par hokeju Latvijā ir visiem labi zināmā olimpiskā kvalifikācijas spēlē Sporta pilī 2005. gadā.

Jūs zaudējāt 4:5.
- Tajā laikā biju izlases menedžeris, tas bija 2005. gada februāris. Olimpiskās spēles bija 2006. gadā. Kas īsti notika tajā spēlē, vēl līdz šai dienai neesmu sapratis. 90 procentus spēles mēs pārliecinoši dominējām. Bijām vadībā ar 4:2, un tad pēkšņi Latvijas izlasei emocionālais pacēlums. Un viss sagriezās kājām gaisā. Sportistiem jābūt ar savu personību, ar savu raksturu un iekšējo spēku. Diemžēl Baltkrievijas sistēmā jau tad bija spiediens uz spēlētājiem. Bez vēlmes uzvarēt bija spēcīga baiļu sajūta. Kad pēdējo reizi Baltkrievija nekvalificējās olimpiskajām spēlēm, tad visa komanda stāvēja ar nolaistām galvām un atvainojās Lukašenko. Jūs varat iedomāties. Par to, ka neattaisnoja cerības. Lūk, tā! Demokrātiskās sabiedrībās, par laimi, nekas tāds nedraud.

Cik sen strādājat kā spēlētāju aģents?
- Kā aģents strādāju kopš 2015. gada. Varu teikt, ka spēlētāju tirgus mainās katru gadu. Aģentūrām, tostarp mūsējai, ir gan veiksmīgie, gan neveiksmīgie gadi. Runa ir par vispārējo situāciju tirgū, tendencēm un vecuma grupām. Dažādās valstīs un federācijās situācija ir atšķirīga. Bet, spriežot pēc Latvijas tendencēm, man šķiet, ka ir laba perspektīva. Un pierādījums tam ir izlašu rezultāti U-18 un U-20 vecumā. Nu jau trīs četrus gadus komandas noturējušās A divīzijā.

Ar Latvijas spēlētājiem sākām strādāt 2016. gadā. Tie bija 1998. un 1999. gadā dzimušie. Es piedāvāju mūsu aģentūras vadītājam un prezidentam Denam Milšteinam pievērst uzmanību tieši Latvijas tirgum. 2016. gadā jums bija četri spēlētāji, kas spēlēja NCAA – augstākajā studentu hokeja līgā. Bet šosezon, zināt, cik spēlē? Astoņpadsmit! Daži puiši ir tuvu tam, lai noslēgtu labus līgumus. Es personīgi esmu palīdzējis vienpadsmit jūsu spēlētājiem. Pagājušajā sezonā bija ļoti sarežģīta situācija. Spēlētāju komisija negribēja ļaut spēlēt tiem, kuri bija piedalījušies Latvijas čempionāta spēlēs. Tas attiecās uz Martinu Laviņu, Patriku Bērziņu, Rihardu Simanoviču un citiem spēlētājiem. Jāsaka, ka atbalsts, ko sniedza Latvijas Hokeja federācija un Edgars Buncis, bija nenovērtējams.

Konkurence spēlētāju vidū šodien ir liela, bet kāda tā ir spēlētāju atlasē, skautingā?
- Protams, tas ir dabiski. Ir ļoti labi bijušie hokejisti no Latvijas, kuri strādā NHL klubu uzdevumā. Mums ir aģenta līgumi ar tiem, kuri iet profesionālo ceļu. Tie ir spēlētāji, kuri nepretendē uz koledžas līgu. Ar pārējiem mēs strādājam kā konsultanti, nevis kā aģenti. Protams, mēs izjūtam konkurenci.

Kā jūs atrodat Latvijas spēlētājus?
- Latvijā ir vairāki speciālisti, kuru viedokli es cienu un augstu vērtēju, piemēram, Rodrigo Laviņš vai Oļegs Sorokins. Kopš KHL laika esam labi pazīstami ar Arti Ābolu un Ģirtu Ankipānu. Es konsultējos ar viņiem.

Vai jūs pats atrodat spēlētājus, vai viņi jūs?
- Esam strādājuši un palīdzējuši divdesmit latviešu puišiem, kuri ir nokļuvuši Ziemeļamerikas līgās – Kanādā un ASV. Es jau minēju, ka vienpadsmit spēlētāji tikuši studentu līgās. Trīs spēlētāji noslēguši NHL līgumus. Tie ir Uvis Balinskis, Raivis Ansons un Ēriks Mateiko. Tā kā darbu ar latviešiem turpinām.

Kā jūs vērtējat Balinski? Viņš taču nebija draftā. Tas bija pārsteigums...
- Tas noteikti nebija pārsteigums. Patiesībā stāsts par Uvi un Floridu sākās pirms pieciem gadiem pasaules čempionātā. Mums zvanīja Floridas skauti. Toreiz Uvis bija diezgan jauns – 22 gadi. Katru gadu es skautiem iesniedzu sarakstu ar draftam piemērotiem spēlētājiem no mūsu tirgus. Sarakstā vienmēr ir bijis daudz puišu no Latvijas, kuriem vērts pievērst uzmanību. Tas pats Niks Feņenko, citi puiši. Florida jau bija kontaktējusies ar Uvi, kad viņš spēlēja Rīgas "Dinamo". Bet toreiz tajā pasaules čempionātā Uvis guva smadzeņu satricinājumu. Nākamajā gadācpirms čempionāta viņš guva traumu. Pēc tam sākās pandēmija. Visu laiku apstākļi bija par sliktu Uvim. Tad viņš devās uz Čehiju, un viņam tur labi veicās. Tas palīdzēja pārliecināt Floridas vadību, ka viņš ir NHL spēlētājs.

Uvis tiešām arī labi izskatās Floridā.
- Jā, un esmu pateicīgs Uvim, ka viņš palīdz arī ārpus hokeja laukuma. Viņš nesen savāca visu Floridas "Panthers" spēlētāju parakstus uz hokeja krekla, kuru nodosim izsolē. Nu jau trešo gadu Norvēģijā, Stavangerā, dzīvo un trenējas jauniešu hokeja komanda "Ravens" no Harkivas. Viņi, protams, tur trenējas un spēlē hokeju. Tā ir vesela komanda, kas no kara skartās Ukrainas pārcelusies uz dzīvi Norvēģijā. Viņu hokeja halle Harkivā pērn rudenī tika nopostīta. Tur trāpīja krievu armijas lādiņš. Ukraiņu jaunajiem hokejistiem vajag palīdzību, tādēļ kreklu ar NHL Stenlija kausa ieguvēju parakstiem nodosim izsolē, un nauda nokļūs pie “Ravens” komandas.

Bet no jaunajiem Latvijas hokejistiem, kurus jūs vēlētos izcelt?
- Raivi Ansonu. Viņš gan tagad ārstē pleca traumu. Martinu Laviņu. Martins vairs nav tik ļoti jauns, jo aprīlī svinēs 22. dzimšanas dienu. Šogad viņu otro gadu pēc kārtas Toronto "Maple Leafs" uzaicinājusi uz vasaras nometni, un viņš lēnām klauvē pie NHL durvīm. Arī Rihards Simanovičs šogad saņēmis uzaicinājumu piedalīties Kolorado "Avalanche" nometnē. Mums ir vairāki jaunie Latvijas spēlētāji, uz kuriem liekam cerības. Gribētu izcelt arī Niku Feņenko un noteikti Ēriku Mateiko, kurš sevi apliecināja gadu mijā pasaules junioru čempionātā. Viņš ir mūsu aģentūras jaunais talants un pērn rudenī parakstīja NHL debitanta līgumu ar Vašingtonas komandu. Tāpat gribu izcelt Pēteri Bulānu. Menedžeri uzskata, ka viņš ir labākais aizsargs komandā un ir līgas Top5 aizsargs. Šovasar uz savu nometni viņu uzaicinājusi Lasvegasas "Golden Knights".

Godīgi sakot neviens negaidīja no U-20 izlases tik labu sniegumu.
- Noteikti, viņi paveica brīnumu. Pārspēja visas gaidas. Pārliecinoši cīnījās ar visiem pretiniekiem. Uzvarēt Kanādu, čempionāta saimniekus atklāšanas spēlē… Kanādā šis ir galvenais turnīrs. Pat U-18 turnīrs tik augsti netiek vērtēts, jo šo sacensību laikā tiek atbrīvoti visi labākie spēlētāji, tiek apturētas spēles junioru līgās. Uzvarēt viņus, tas Latvijai ir liels sasniegums.

Es zinu, ka pēc vārtsarga Linarda Feldberga spēles par viņu ir ļoti liela interese no NHL komandām. Es nevaru neko komentēt, jo viņš nav mūsu aģentūrā, bet viņam krietni palielinājušās iespējas. Lai arī, cik zinu, pirms diviem gadiem traumas dēļ viņš pat izlaida pilnībā visu sezonu.

Domāju, tas vēsturē bija labākais Latvijas U-20 čempionāts, un tas parāda jūsu hokeja kvalitāti. Es pamanīju un gribu uzteikt puišu fizisko sagatavotību. Cik saprotu, daudz šajā ziņā daudz izdarījuši Vilnis Klucis un Rodrigo Laviņš.

Nereti spēlētājiem saka, ka tu esi nākamais Greckis, bet pēc tam viņš kaut kur pazūd un nekas nesanāk…
- Ir daudz un dažādi faktori. Tā ir gan fizioloģija, svarīgi arī, kad jaunietim sākas pubertāte. Ir faktori, kas, Dievs pasarg, saistīti ar traumām. Ir arī psiholoģiskais aspekts. Tas var būt saistīts gan ar iekšējiem faktoriem, kas notiek pieaugot, gan ārējiem - trenera un vecāku spiediens. To nav iespējams paredzēt.

Bet ir arī otrādi - neko negaida, bet viņš parāda lielisku sniegumu.
- Protams! Jūs man jautājāt par Balinski. Cik daudz ir tādu spēlētāju, kuri nav bijuši draftēti? Diezgan. Un pat kļūst par NHL zvaigznēm. Ir piemēri, kad noteiktā posmā nepamanītiem vai nenovērtētiem spēlētājiem pēc tam izdodas lieliska karjera. Tādu stāstu ir daudz. Portams, ka gadās arī otrādi. Gribu uzsvērt, ka man vienmēr ir bijis patīkami strādāt ar puišiem no Latvijas. Viņi ir izglītoti, labi audzināti un labi prot angļu valodu. Tā ir priekšrocība salīdzinājumā ar citiem hokejistiem no Austrumeiropas. Latvieši diezgan ātri iekļaujas Amerikas un Kanādas ikdienā.

Mums Latvijā saka, ka, lai kaut ko sasniegtu, četrpadsmit gados ir pēdējais laiks braukt no prom Latvijas uz Zviedriju, Vāciju vai Somiju. Kā jūs uzskatāt, tas ir vai nav pareizi?
- Šeit man jābūt kā abu pušu advokātam. Nav ideālas receptes, kur labāk attīstīties. Tas viss ir ļoti individuāli. Ja runā par pavisam maziem puikām, tad viņiem tas ir liels psiholoģisks stress. Ja kāds no vecākiem pārceļas līdzi vai arī visa ģimene, tad labi. Nevis četrpadsmitgadnieku iemest sveša vidē. Viņš sāk ilgoties pēc mājām. Tas sāk dominēt un nomākt jauno cilvēku. Tas, protams, arī atstās iespaidu uz viņa spēli laukumā. Domāju, jebkurā valstī ir ieinteresēti vairāk attīstīt un pievērst uzmanību saviem spēlētājiem, kuri vēlāk spēlēs viņu izlasēs, nevis potenciālajiem konkurentiem.

Ja spēlētājs ir ļoti perspektīvs un klubs var vēlāk iegūt kompensāciju, nopelnīt, tad jā. Piemēram, Ēriks Mateiko parakstīja līgumu, par viņu NHL ir jāsamaksā kompensācija to valstu federācijām, kurās viņš pēdējos četrus gadus spēlējis.

Ziemeļamerikā ir nedaudz citādāk kā Eiropā. Ja tā var teikt, attieksme pret visiem ir vienāda. Pierādi ko vari laukumā. Kad viņi sāk spēlēt junioru hokejā, viņiem dod pusgadu pielāgošanās laiku un neko pārdabisku neprasa. Piemēram, Rihards Simanovičs savā pēdējā junioru gadā spēlēja NAHL junioru līgā ASV un viņš pierādīja sevi, pēc tam devās uz universitāti. Protams, ir daudz piemēru, kad puiši aizbrauc un pazūd. Tas, ko nevar nepamanīt Latvijā, ir sistemātisks darbs ar jauniešiem. Latvijā nav labas junioru līgas kā ASV, bet Latvijai ir savs ceļš. Daļēji U-18 izlase jeb "Rīgas HS" spēlē valsts augstākajā līgā. Pie pieaugušajiem. Konkurence ar augstāka līmeņa spēlētājiem vienmēr dos rezultātu.

Jūs pats esat no Baltkrievijas. Tur arī situācija šobrīd ir sarežģīta.
- Tur valda diktatūra. Terors pret cilvēkiem ar citādu viedokli. Un tur nedarbojas civilizētu valstu likumi. Tas arī ir iemesls, kādēļ es nedzīvoju Baltkrievijā.

Ja Latvijā ir jauns un talantīgs hokejists, viņa vecākiem jāmeklē jūs vai arī jūs pats viņu atradīsiet?
- Es domāju, ka vecākiem vispirms jānodrošina bērniem iespēja baudīt to, ar ko viņi nodarbojas. Un bērniem jābūt pateicīgiem par vecāku doto iespēju nodarboties ar hokeju. Es labi saprotu, cik daudz ieguldījumu un finanšu līdzekļu tas prasa. Tas ir ļoti dārgs sporta veids, smags slogs vecākiem. Neatkarīgi no tā, kādi būs panākumi vai neveiksmes, viņiem vienalga ir jāizsaka liela pateicība. Bērniem vispirms jājūtas brīviem un jāļauj viņiem gūt prieku par to, ko viņi dara. Ir vajadzīgs stimuls, arī ambīcijas. Taču tās nedrīkst kļūt slimīgas. Esmu daudz dzirdējis, ka vecāki saka: "Mēs tik daudz ieguldījām un tagad viss par velti." Pirmkārt, jūs to darījāt pēc savas personīgās vēlēšanās, un bērns par to nav atbildīgs. Otrkāt, ne visiem izdodas. NHL ir apmēram 800 darba vietu. Tur spēlē spēlētāji no visas pasaules, un lielākā daļa spēlē 10 gadus un vairāk. Cik cilvēku no Latvijas tur var iekļūt un noturēties? Padomājiet paši.

Tur ir Merzļikins, Girgensons, Balinskis, Bļugers. Turpat arī Šilovs.
- Jā, Bļugers, tieši tā. Viņu biju aizmirsu. Nezaudēsim cerības un domāju, ka tuvākajos gados NHL varbūt spēlēs arī Ločmelis, Ansons, Mateiko, Laviņš. Es uzskatu, ka tik nelielai valstij kā Latvija tas ir daudz. Vēlreiz saku, bērniem ir jāsapņo. Un vecākiem viņi ir jāatbalsta. Bērniem nedrīkst būt stress par to, ko viņi dara. Un lūgums vecākiem, cieņpilni attiekties un komunicēt ar bērniem jau no mazotnes. Tieši jūs, vecāki, esat galvenais piemērs saviem bērniem.

Noslēgumā vēl par pasaules čempionātu. Vēl daži mēneši līdz maijam. Kādas ir jūsu domas šogad?
- Ja kādreiz es jutu līdzi Baltkrievijas izlasei, jo esmu audzis šajā valstī, tad pēdējos gados es apbrīnoju Latvijas hokeja panākumus. Jūtu līdzi jūsu hokejam. Ir jāturpina spēlēt, un gribas redzēt jauno spēlētāju uzvārdus šajā pasaules čempionātā. To pašu Mateiko, Bulānu un varbūt vēl kādu. Tuvākais gads būs hokeja piepildīts. Aprīlī sekosim līdzi U-18 pasaules čempionātam, pēc tam maijā pasaules čempionātam pieaugušajiem, un tad jau gaidīsim ziemas olimpiskās spēles, kur beidzot uz ledus atgriezīsies NHL spēlētāji.

Interviju sagatavoja:
Sandijs Semjonovs
Žurnālists, kino producents