Balderis, Vasiļonoks, Samoilovs... Girgensons?

Pasaules kauss hokejā pašlaik daudziem liekas mākslīgi izdomāts turnīrs, lai NHL hokejistus nodarbinātu starptautiskajā arēnā un Garijam Betmenam būtu iespēja atteikties no dalības Olimpiādē. Protams, nevar izslēgt kaut kādus zemūdens akmeņus šajā visā procesā, taču Pasaules kauss noteikti nav mākslīgs un sasteigts veidojums, jo par šo kausu, ko sākotnēji sauca par Kanādas kausu, cīnās jau kopš 1976. gada un tieši ar šo turnīru ir saistītas daudzas no spilgtākajām lappusēm pasaules hokeja vēsturē.

Lai vai kā, bet 2016. gada turnīrs tiks izspēlēts īpašā komandu sastāvā, klāt sešām nacionālajām izlasēm piespēlējot divas komandas – Ziemeļamerikas U-23 izlasi un Eiropiešu izlasi, kurā spēlētu to valstu pārstāvji, kuras nav uzaicinātas piedalīties ar savām nacionālajām izlasēm. Protams, ka šādam solim ir arī tīri saprotams skaidrojums, proti, divu valstu vietā interesi par turnīru var paplašināt visas Eiropas mērogos.
Tieši šis apstāklis paver iespējas piedalīties Pasaules kausā Zemgum Girgensonam, kurš jau ir iekļauts dažādu hokeja apskatnieku provizoriskajā Eiropas izlases sastāvā. Protams, var gadīties visādi, taču, ja vien tas būs iespējams un atklāti nebūs pret sportiskajiem principiem, kāds no Latvijas hokejistiem tiks uzaicināts uz šo komandu, par ko liecina ne tikai šādi provizoriskie sastāvi, bet arī Latvijas karoga iekļaušana oficiālajā turnīra simbolikā un prezentācijas materiālos.

Jaunākajiem hokeja līdzjutējiem var likties, ka šī Latvijas hokejam ir unikāla iespēja un, ka Girgensons varētu būt pirmais Latvijas hokejists, kurš spēlē Pasaules kausā. Daļa taisnības šeit, protams, ir, jo, ja vien viss būs kārtībā, tad Girgensons patiešām varētu arī būt pirmais mūsu valsts hokejists, kurš ir spēlējis tieši Pasaules kausā, taču kopumā, ja mēs uzskatām, ka esošais Pasaules kauss ir Kanādas kausa mantinieks, šajā turnīrā ir spēlējuši jau trīs Latvijas hokejisti. Kā viņiem ir veicies?

Jāsaka, ka pie reālas teikšanas šajā turnīrā ir ticis vien Helmuts Balderis, kurš kopā ar Mihailu Vasiļonoku un pārējo PSRS izlasi piedalījās pašā pirmajā, 1976. gada turnīrā. Tolaik 24 gadus vecais Helmuts piecos mačos izcēlās ar pieciem (2+3) punktiem un sešām soda minūtēm. Tiesa, visus punktus viņš guva pirmajās trijās spēlēs – iemeta vārtus zaudētā mačā Čehoslovākijai (3:5), ar vārtiem palīdzēja izcīnīt neizšķirtu pret Zviedriju (3:3) un visas trīs rezultatīvās piespēles atdodot spēlē, kurā PSRS ar 11:3 sagrāva Somijas valstsvienību.

Tālāk turnīrā sekoja PSRS uzvara pār ASV ar 5:0 un zaudējums Kanādai ar 1:3, kas liedza viņiem iekļūt finālā un par pirmo Kanādas kausu cīnījās paši Kanādieši un Čehoslovākija. Sērijā līdz divām vienas komandas uzvarām Kanādieši triumfēja ar 6:0 un 5:4.

Šajā turnīrā, kā minēts iepriekš, PSRS sastāvā tika pieteikts arī Mihails Vasiļonoks, kurš bija viens no trim vārtsargiem un sastādīja kompāniju Viktoram Zingeram un Vladislavam Tretjakam. Tomēr, kā jau var noprast, ne mūsu vārtsargam Vasiļonokam, ne Zingeram neizdevās no vārtiem izbīdīt tā laika neapšaubāmo pirmo numuru Tretjaku.

1981. un 1984. gada Pasaules kausā PSRS izlase iztika bez Latvijas hokejistiem. Pa šo laiku viņi gan paspēja tikt pie Kanādas kausa (1981. gadā), gan sarīkot nelielu starptautisko skandālu (Kanādieši viņiem neļāva izvest pašu kausu no valsts), gan 1984. gadā, pēc perfekti aizvadīta grupu turnīra, pusfinālā piekāpties Kanādai un palikt ārpus fināla.

Trešais Latvijas hokejists, Vitālijs Samoilovs, Kanādas kausā piedalījās 1987. gadā un šis turnīrs tiek uzskatīts par vienu no visu laiku spilgtākajiem starptautiskā hokeja turnīriem.

Grupu turnīrā Kanāda spēlēja bez zaudējumiem, taču no piecām spēlēm uzvarēt prata vien trijās un arī pret PSRS viņi spēja panākt vien neizšķirtu (3:3). Savukārt PSRS, kuri ierindojās otrajā vietā, arī tika pie trim uzvarām, taču vienu reizi arī piedzīvoja zaudējuma rūgtumu (pirmajā spēlē, 3:5 pret Zviedriju).
Izslēgšanas mačos abas hokeja lielvaras tika galā ar saviem oponentiem visai viegli (PSRS-Zviedrija 4:2; Kanāda-Čehoslovākija, 5:3) un tas nozīmēja, ka finālā tiksies abas labākās grupu turnīra komandas.

Tieši šī fināla dēļ 1987. gada Kanādas kausu arī sauc par visu laiku labāko starptautiskā hokeja turnīru. Pirmajā spēlē, tikai pagarinājumā, ar 6:5 uzvarēja PSRS, otrajā mačā uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešami pat divi pagarinājumi, lai Kanāda gūtu izšķirošos vārtus (spēles rezultāts – 6:5), bet trešajā mačā, kurš beidzās gan pamatlaikā, atkal uzvarēja Kanāda ar rezultātu... jā, 6:5.

Vitālijs Samoilovs gan visas turnīra spēles vēroja no malas, jo arī uz 1987. gada turnīru PSRS veda trīs vārtsargus – Samoilovu, Sergeju Miļņikovu un Jevgeņiju Belošeikinu, taču spēles laiku savā starpā sadalīja tieši Miļņikovs un Belošeikins. Interesanti, ka pēc gada, 1988. gadā, pēc līdzīga scenārija tika aizvadīts Olimpiskais turnīrs, kura gaitā visas spēles aizvadīja Miļņikovs, kamēr Samoilovs tika atstāts rezervē, taču tas viņam nekādā gadījumā netraucēja kļūt par līdz šim vienīgo Latvijas hokeja Olimpisko čempionu.

Atgriežoties pie Zemgus, jāsaka, ka, protams, nekādā gadījumā nevar salīdzināt aizgājušo gadu PSRS izlasi un pašlaik veidošanas stadijā esošo Eiropas komandu, jo tās ir kardināli atšķirīgas komandas, gan spēlētprasmes, gan komplektācijas principu, gan turnīra mērķu ziņā. No otras puses, kā redzam, Latvijā nav nemaz tik daudz hokejistu, kuriem ir bijusi izdevība piedalīties Pasaules/Kanādas kausā, tāpēc, ja vien Girgensons tiks iekļauts eiropiešu komandā, tad tas noteikti būs ne tikai plusiņš hokejista CV, bet arī jauna lappuse Latvijas hokeja vēsturē.