Karsums: "Jāpelna līgums nākamajai sezonai"

- Nesen tiki aizmainīts uz Tampabejas "Lightning", jau esi nospēlējis divas spēles [saruna notika otrdien – aut.]. Kādi ir pirmie iespaidi par jauno darba vietu?
- Ir interesanti. Nospēlējām divas spēles, abas, protams, zaudējām. Otro – visai smagi. Komanda šogad nav starp līgas favorītēm, taču pats tieku daudz spēlēt – tādā ziņā tomēr esmu priecīgs. Abās spēlēs nopelnīju lietderības koeficientu -1, un tas man ne visai patika. Jau pēdējās četrās spēlēs laikam bijis tas -1. Jāsāk mēģināt mest golus! Momentu pagaidām nav bijis daudz, tā ka laikam vairāk jāmet pa vārtiem, jācīnās. Tas ir pats galvenais.

- Pats droši vien esi priecīgs, ka tiki aizmainīts projām no Bostonas, kur pie spēles laika tikt bija gaužām grūti?
- Jā, protams. Lai gan nemaz nebiju gaidījis, ka mani mainīs projām, taču padomāju – notikušais tomēr ir uz labu. Tiku uz vājāku komandu, kurā ir iespējas spēlēt vairāk. Bostona tomēr iet pa pirmajām vietām, arī savainojumi tur nav tik bieži – "Bruins" komandā nebūtu tik lielas iespējas spēlēt.

- Pats teici, ka negaidīji kluba maiņu. Vai tiešām notikušais bija tik liels pārsteigums?
- It kā jau tādas domas, ka mainīšu klubu, nebija... Esmu priecīgs, ka tiku Tampabejā. Bija tā – no Bostonas mani nosūtīja uz Providensu, kurai bija paredzēta spēle Toronto. Iegāju istabiņā, un man sāka sūtīt īsziņas ar tekstu: "Apsveicu ar jaunu komandu!" No sākuma nemaz nesapratu, kas tie par jokiem. Tad džeki teica, lai ieslēdzu TV – to izdarīju un ieraudzīju savu vārdu transfēru sakarā. Sanāca interesanta situācija...

- Nekavējoties sanāca doties uz Tampabeju?
- Jā, pēc divām stundām jau bija jālido projām, jo "Lightning" gribēja, lai esmu nākamajā treniņā pirms paredzētās spēles.

- Sanāca kā laba dzimšanas dienas dāvana, lai gan pāris dienu novēlota...
[Smejas]. Jā, tā varētu teikt!

- Vai visā steigā paguvi kārtīgi atvadīties no komandas biedriem Providensā un Bostonā? Kā nekā, pāris gadus tās bija tavas mājas...
- Jā, šis bija jau trešais gads kluba sistēmā – visi čaļi pazīstami un kļuvuši par labiem draugiem. Bet atvadīties īsti nesanāca – vakarā, kad mani aizmainīja, Providensas "Bruins" bija jābrauc projām uz spēli. Atvadījos no čaļiem tikai ar īsziņu starpniecību.
Taču jaunajā komandā arī viss ir kārtībā – komandas biedri ir forši čaļi, ļoti labi uzņēma, nebija nekādu problēmu.

- Tampabejā tavi līguma nosacījumi, šķiet, ir vienkārši – kontrakts līdz sezonas beigām. Tā ka cīņa par nostiprināšanos NHL sākas no nulles?
- Jā, man spēkā vēl ir tas pats Bostonas līgums – līdz sezonas beigām. Jāaizvada atlikušās 16 spēles sezonā, jāparāda, kā māku spēlēt, un tad jau redzēs, kāda būs situācija saistībā ar nākamo gadu. Šajā sakarā vēl esmu neziņā. Labi, ka treneris ļauj spēlēt neatkarībā no rezultāta. Tā kā šī ir vājāka komanda, it kā nostabilizēties NHL varētu būt vieglāk. Tomēr, cik zinu, daudziem čaļiem pēc sezonas beigsies kontrakts, tā ka ikvienam jārāda sava labākā spēle, lai te paliktu arī nākamsezon. Arī man jāpelna jauns līgums.

- Kādas ir izmaiņas finansiālajā ziņā?
- Protams, kad spēlē NHL, tiek maksāta atbilstoša alga, nevis tāda kā AHL. Tā tas bija, kad mani uzsauca uz Bostonu, tā ir arī tagad. Atšķirība starp AHL algu, protams, ir milzīga. Šķiet, ka pusotra mēneša laikā te var nopelnīt visu AHL sezonas algu. Tā ir diezgan liela atšķirība.

- Droši vien ar "Lightning" treneri Riku Toketu jau esi aprunājies. Ko viņš sagaida no tevis laukumā?
- Īsti neko daudz neesam runājuši, bet viņš teica, lai spēlēju savu spēli. Treneri zina, ka visu laiku cīnos, eju iekšā stūros, spēlēju fizisku hokeju, tā kā to arī viņi vēlas redzēt. Teica, lai rādu, ko varu un māku – tas arī viss.

- Vai "Lightning" patlaban atrodas pārbūves procesā, jau domājot par tālāku nākotni?
- Jā. Tā kā play-off netiekam, treneris izmēģina visādus variantus, skatās, kas ar ko labāk iet kopā vienā maiņā. Izskatās, ka tas tiek darīts nākotnes vārdā, lai varbūt kādu maiņu jau izveidotu stabilāku. Cik sapratu, tiek mēģināts iepludināt komandā tieši jaunos hokejistus, lai pēc pāris gadiem varētu cīnīties par Stenlija kausu.

- Kā komandas visai vājo sniegumu uztver līdzjutēji?
- Protams, neviens nebūtu priecīgs, ja viņa komandai ietu slikti. Neko nevar darīt – tāda situācija ir izvērtusies, un līdzjutējiem atliek samierināties ar to. Atlikušās spēles mēģināsim nospēlēt pēc iespējas labāk, lai uzvarētu biežāk – cīnīsimies, it kā katrs mačs būtu pēdējais.

- Pirmajos treniņos Tampabejā biji vienā maiņā ar Lekavaljē un Prospalu, ar kuriem spēlēji kopā arī debijas spēlē. Tagad situācija ar maiņas partneriem laikam ir cita?
- Ar viņiem nospēlēju pāris maiņas pirmajā spēlē, bet tad sastāvā trūka viena uzbrucēja, tāpēc virknējumi visu laiku tika mainīti, treneri meklēja labākos variantus. Nebija tā, ka visu laiku bija tie paši partneri. Var teikt, ka izmēģinājām spēlēt kopā katrs ar katru. Nākošajā spēlē biju trešajā maiņā ar vienu jauno – Ščekuru, kā arī Helpernu. Tā nospēlējām kopā visu spēli, trešajā periodā parādījās arī normāli momenti, tā ka jau bišķi saspēlējāmies. It kā turpinājumā mūsu maiņa varētu palikt šāda, lai gan šodienas treniņā atkal tika veiktas nelielas izmaiņas, un Ščekuras vietā tika likti citi. Tikai treneris zina, ko un kā viņš grib redzēt.

- Ar ko īsumā atšķiras "Lightning" no "Bruins" sistēmas?
- Pagaidām nekādu lielo atšķirību neredzu – tādi paši NHL klubi jau abi ir. Viss ap organizāciju saistītais ir kārtībā, nekādas krīzes naudas ziņā, par laimi, nav [smejas].

Atšķirīga ir taktika. Šis apstāklis pirmajās spēles man ir bišķi iegriezis, jo pie Tampabejas taktikas vēl neesmu īsti pieradis. Tomēr vēl atlikušas diezgan daudzas spēles, lai pierastu gan pie taktikas, gan spēlētājiem – nekad kopā ar viņiem vēl nebiju spēlējis. Jāpierod pie visa – tad jau būs labi!

- Pilsētas gan atšķiras... Tampabejā ir saule, siltums – tas, kā nebija Bostonā!
- Jā, jā, jā... Tā ir [smejas]. Atbraucu, izkāpu no lidmašīnas, un ārā +30 grādi! Jāvelk šorti kājās, cimdi nost – nav tā, kā Bostonā, kur no rīta atver logu un domā, kas būs – lietus, sniegs vai vēl kaut kas. Pagaidām visu laiku, ko esmu pavadījis Tampabejā, spīdējusi tikai saule. Laika ziņā atšķirība ir jūtama, kas, protams, ir patīkami. Neko labāku nemaz nevarētu vēlēties. Hokeja ziņā gan laika apstākļi nekādu lomu nespēlē un iespaidu uz sniegumu neatstāj.

- Tagad, kad esi projām no Bostonas, vai vari pateikt, ko nozīmēja tava mētāšana no fārmkluba uz lielo komandu pēdējā laikā – atrādīšana pircējiem vai cīņa par vietu sastāvā tiešām bija tik dinamiska?
- Tāds ir hokejs, un neesmu jau vienīgais, kuru uzsauc uz vienu spēli, pēc tam atkal sūta projām uz pāris nedēļām, lai vēlreiz pasauktu uz vienu maču. To situāciju uztvēru normāli, un gan jau visās komandās arī nākotnē tiks izmantota šāda sistēma.

Kopumā, rezumējot "Bruins" sistēmā aizvadīto laiku, varu teikt, ka pirmie divi gadi bija kā bija... Pirmajā guvu savainojumu, daudz nespēlēju, tāpēc arī nesauca augšā. Otrajā gadā it kā viss bija diezgan normāli, taču nezin kāpēc arī nesauca uz NHL. Šogad beidzot sāka pamazām saukt. Sanāca tā, ka pēdējo spēli Bostonā nospēlēju tieši pret Tampabeju – varbūt tas nospēlēja kaut kādu lomu – "Lightning" redzēja, kā spēlēju pret viņiem, iespējams, tāpēc gribēja mani iegūt. Visā visumā sešas spēles, kas man tika dotas Bostonā, manuprāt, nospēlēju diezgan normāli.

- Izskatās, ka sezona tev beigsies aprīļa vidū līdz ar pēdējām NHL regulārā čempionāta spēlēm. Kāda izskatās situācija Latvijas izlases un pasaules čempionāta sakarā?
- Tā kā izskatās, ka arī "Lightning" fārmklubs AHL [Norfolkas "Admirals" – aut.] netiks play-off, tā ka domāju, ka sezona man noteikti beigsies pēc atlikušajām 16 NHL spēlēm. Latvijas izlases sakarā situācija izskatās diezgan cerīga. Pēc sezonas drīz varēšu braukt uz Latviju, kad sāksies pārbaudes spēles. Domāju, ka uz pasaules čempionātu būšu jau no paša sākuma – protams, ja vien tikšu sastāvā. Ar klubu gan vēl neesmu par to runājis, bet domāju, ka nekādām problēmām būt nevajadzētu.

- Februārī Latvijas izlasei palīdzēji izcīnīt ceļazīmi uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Kādas ir galvenās gūtās atziņas no trim uzvarētajām spēlēm Rīgā?
- Protams, ka atmiņas ir baigi labas – kā nekā, brauksim uz Olimpiādi. Manuprāt, visas trīs spēles aizvadījām ļoti labi un varam būt priecīgi par kvalificēšanos Vankūverai. Katrā spēlē tika atdoti visi spēki, jo atpakaļceļa nebija – ja zaudētu vienu spēli, tad nekādas Olimpiādes nebūtu. Uzvarējām pelnīti! Jau no sākuma zinājām, ka viegli nebūs – tie paši ungāri ļoti cīnījās. Sākumā jau bija skaidrs, ka būs jācīnās līdz pēdējai minūtei katrā mačā. To arī izdarījām!

- Pirms neilga laika Rīgas "Dinamo" prezidents Viesturs Koziols izteicās, ka tiks risinātas pārrunas arī par tavu iespējamo piesaistīšanu "Dinamo" nākamajai sezonai. Vai pats pieļauj šādu variantu un kam tādā gadījumā ir jānotiek?
- Tagad grūti teikt. Jāskatās vasarā, kādu līgumu piedāvās Ziemeļamerikā. Ja neko labu nepiedāvās, tad varētu arī būt iespēja, ka spēlēšu Rīgas "Dinamo" un KHL. Ja NHL palikt iespēju nebūs, tad droši vien braukšu uz Eiropu. Protams, jebkura cilvēka... nu, labi – jebkura hokejista sapnis ir spēlēt NHL un darīt to pēc iespējas ilgāk – cik atļauj spēki. Man ir tieši tāds pats mērķis – cik vien ilgi varēšu, turēšos NHL.

- Vai no "Dinamo" jau līdz šim ir bijusi interese?
- Jā. Sezonas vidū bija iespēja – braukt vai nu uz "Dinamo" vai pie Znaroka uz "MVD". Tomēr ar Bostonu tika sarunāts, ka līdz sezonas beigām palikšu tepat. Vēl, kad biju atbraucis uz olimpisko kvalifikāciju, ar ["Dinamo" ģenerālmenedžeri Normundu] Sējēju pārmijām pāris vārdus. Gan es, gan mans aģents uzskatījām, ka jāpaliek Ziemeļamerikā, lai līdz galam cerētu uz kādu līgumu nākotnē no NHL puses. Uz to arī kopīgi mērķējam. Par Tampabejas variantu līdz pat pēdējām mirklim neviens no mums nebija informēts, jo viss notika ļoti ātri.

- Tampabejā spēlē ar 44. numuru. Tā ir tava izvēle vai šajā sakarā tev vārds netika dots?
- Tā kā atbraucu uz "Lightning", bet jau nākamajā dienā bija paredzēta spēle, man neviens tā īsti nemaz nepaprasīja, kādu numuru gribu. Man šķiet, ka tie krekli jau pirms tam bija gatavi, lai kāds jaunpienācējs varētu spēlēt ar 44. numuru. Tur neko nevar darīt, bet man būtībā vienalga, kāds numurs – esmu priecīgs, ka esmu šeit un spēlēju NHL!