Merzļikins superzvaigznes izaicināt vēlas arī Amerikā un sola dejot uz ledus

"Jau esmu saticis dažus spēlētājus. Ne visus gan, jo pirmajā dienā, kad ierados, viņiem bija rīta treniņš, bet man bija medicīniskās pārbaudes – būtībā biju birojā pie mediķiem, tad pametu arēnu, lai dotos pie ārstiem, bet atgriežoties pārējo spēlētāju vairs nebija. Savukārt vakar viņiem bija brīvdiena," sacīja Merzļikins, kuram tika vaicāts, vai viņš jau ir izbaudījis komandas biedru metienus. "Vakar darbojos kopā ar tiem spēlētājiem, kuriem nebija rīta slidošanas, taču netrenējām metienus pa vārtiem – lāga neesmu trenējies trīs nedēļas kopš pēdējās spēles Šveicē, jo nekur nebija tādas iespējas, tādēļ vairāk strādāju pie skriešanas. Izpildīju vairākus vingrinājumus ar vārtsargu treneri un tad pievienojos pārējiem. Šodien gan bija arī viens metējs. Kurš? Tas ir labs jautājums (smejas)! Atvainojiet, bet šajā organizācijā ir tik daudz cilvēku… Piegāju klāt vienam un teicu, ka ir patīkami satikties – mani sauc Elvis. Un viņš sacīja, ka mēs jau bijām tikušies (smaida). Visu vārdus diemžēl uzreiz nezinu."

Iepriekš "Blue Jackets" ģenerālmenedžeris Jarmo Kekeleinens sacīja, ka nepilnus 25 gadus vecā Merzļikina debija varētu būt gaidāma vien nākamajā sezonā – taču viņš ir gatavs gaidīt. "Pašlaik nekoncentrējos tam, kad es spēlēšu, bet gan tam, lai pierastu pie jaunās sistēmas, jaunā spēles stila, pilsētas un komandas – ir ļoti daudz jaunas informācijas," teica Merzļikins. "Grūti pateikt, cik ļoti man būs jāpielāgo savs spēles stils. Galu galā tas taču ir tas pats hokejs – tikai ātrāks un mazākā laukumā. Uz šāda laukuma labāk ir slīdēt nekā slidot, kā es darīju Šveicē. Taču tas nenozīmē, ka es nezinu, kā slīdēt. Lugāno ar savu vārtsargu treneri trenējām dažādu tehniku. Nezinu, cik daudz man būs jāmainās – tagad cenšos to saprast -, taču nešķiet, ka pārāk daudz. Tikai sīkas detaļas, kas man jātrenē, lai muskuļi tās atcerētos un iegūtu automātismu. Vēl viena lieta ir ķērājcimda novietojums – uzreiz teicu, ka man tas nepatika jau Lugāno un ka pie tā strādāju visu gadu."

Arī vietēji mediji, protams, bija pamanījuši video ar Merzļikina trakulīgo un emocionālo uzvedību uz ledus: "Kā jau esmu sacījis iepriekš, es neesmu īsts vārtsargs. Zinām, ka vārtsargi ir īpaši, parasti dzīvo paši savā pasaulē un parasti domā savā veidā. Es esmu tāds cilvēks, kurš pēc komandas glābšanas sevi uzvilks. Tagad skatoties spēli, man patika arēnā atskaņotās dziesmas – es noteikti pie tām dejošu (smaida). Es tāds esmu, un es tā cenšos nozagt enerģiju. Arēna, mūzika, fani – Šveicē fani dziedēja – ir sava veida dāvana, ko tev sniedz fani, un tā ir enerģija, kuru vari smelties par velti. Man patīk no faniem smelties enerģiju, un es esmu tāds cilvēks, kurš izaicina spēlētājus – īpaši superzvaigznes. Tāds ir mans darbs. Reizēm viņi mani pieveic, bet tāds ir hokejs."

Merzļikins neslēpa, ka Šveicē atmosfēra arēnā tomēr ir citāda: "Nezinu, cik cilvēku šeit bija uz spēli, bet droši vien kādi 19 tūkstoši. Pie mums uz finālspēlēm bija varbūt maksimums deviņi tūkstoši, un tā jau bija izpārdota arēna. Taču atšķirība starp līdzjutējiem ir jūtama. Šveicē viņu varbūt bija deviņi tūkstoši, taču šķita gluži kā 20, jo viņi bija ļoti skaļi. Mēs bijām pieraduši, ka fani dzied. Šeit viņi vairāk skatās spēli. Protams, arī kaut ko kliedz, bet ne tik skaļi. Taču, esot laukumā, to pārāk neredz – galvenais ir koncentrēties ripai."