Kur tu radies, hokej, kur tu izcēlies?

Uz līdzenas vietas un uzreiz radies tikai basketbols, citas sporta spēles savas saknes meklē un atrod sirmā senatnē. Tā arī hokejs – kaut ko tamlīdzīgu Kanādas teritorijā jau XVI gadsimtā spēlējuši vietējie gani indiāņi, arī okupantiem francūžiem šis baggataway krietni gaumējis. Franču vārdiņš hoquet, kas nozīmē gana nūju ( ko lietoja arī ripas trenkāšanai) tad arī devis nosaukumu tagad tik iecienītajai spēlei. Bet vispirms bija lakross – hokejs bez slidām un vārtsargiem, uz ledus un uz plikas zemes.

Pirmā sacensība ar mūsdienu hokeja iezīmēm notika 1875. gada 3. martā Monreālā, Kanādā, kad vārtos pirmo reizi stājās vārtsargi, bet katrā komandā bija pa deviņiem spēlētājiem. Trenkāta tika koka ripa, kaučuka darinājums parādījās 1877. gadā, bet īstais hokeja koks “ganu nūjas” vietā tika izgatavots 1880. gadā. Tīklu vārtos iekāra 1900. gadā – kad cauri vārtiem triektā ripa tika savainojusi kādu skatītāju. Laukuma apmales ripas savaldīšanai parādījās vēl vēlāk, un tās bija piecreiz zemākas par pašreizējām. Stenlija kauss (to dāvāja Kanādas gubernators, sers Stenlijs) tika iedibināts 1892. gadā. 1908. gadā organizējās Starptautiskā ledus hokeja federācija. NHL tika nodibināta 1917. gadā, jo Pirmais pasaules karš Kanādu necik neaizkustināja.

Latviešu sportisti pērnā gadsimta sākumā bija atvērti un uzņēmīgi visam jaunajam, ko vien varēja pamēģināt. Vispirms gan (1906. gadā) pie mums iesākās hokejs ar bumbiņu (bendijs), bet pēc diviem gadiem tika iemēģināts arī tā sauktais “kanādiešu hokejs” (ar ripu).

Ainis Ulmanis grāmatā “Melnās ripas bruņinieki” pauž:
“Laikrakstos diezgan detalizēti aprakstīta 1909. gada 15. februāra (pēc jaunā stila – 28. februāra) sacensība starp Uniona un Strēlnieku dārza komandām, kas notika Dārzkopības biedrības slidotavā – netālu no hipodroma, tagadējā Grostonas ielā. (Cik simboliski – ap to vietu tagad slejas mūsu sarīkotā 2006. gada pasaules čempionāta halle! – I.O.) Būtībā šī bija pirmā hokeja spēle Rīgā, kas norisinājās gandrīz atbilstoši tālaika noteikumiem. Katrā komandā bija septiņi spēlētāji, laukuma izmēri 35x50 m, vairāki dalībnieki spēlēja ar Kanādas hokeja nūjām (pārējie – ar bumbiņas hokeja nūjām). Ledus kvalitāte bija diezgan slikta, jo nedaudz sniga. Ripa brīžiem atgādināja slapja sniega bumbu. Laukumam nebija apmaļu, tāpēc dažkārt nācās ilgi meklēt sniegā iemesto ripu. Spēlētāju sagatavotība nebija agstā līmenī, tomēr spēle ritēja raiti un interesanti. Uzvarēja Union (4:3). Kanādas hokejam Rīgā radās gan atbalstītāji, gan pretinieki.”

Tā lieta kļūst nopietna

Uz ilgiem gadiem hokejs ieslīga bendija vilinājumā, arī karš daudz ko nojauca. Tomēr 1929. gadā bija klāt īstais brīdis, lai Latvija nopietni varētu pievērstos tam, ko mūsu dienās skatām Rīgas hallē. Sociāldemokrātiskie strādnieku sportisti (SSS – Strādnieku sports un sargs) bija priekšgājēji, Tautas augstskolas sporta kursos apguva hokeja ar ripu teoriju. Bet praksē pirmā sacensība (un uzreiz – starptautiska!) notika 1930. gada 15. februārī.
“Melnās ripas bruņinieki”:
“…slidotavā Jāņa Asara ielā pie Sarkanā krusta slimnīcas notika pirmā oficiālā hokeja spēle. Rīgas centra nodaļas 1. vienība sacentās ar Karaļauču (Kēnigsbergas) SSS vienību. Spēles laiks bija sadalīts četros ceturkšņos. Kaut gan vācu sportistiem hokejā jau bija zināma pieredze, tempu diktēja un uzvaru guva mūsējie (3:0). Rīgas centra komandā spēlēja: vārtsargs Haralds Zariņš, laukumā – SSS biedrības priekšnieks, Saeimas deputāts Bruno Kalniņš, Kozlovskis, Augusts Šteins, Kārlis Šteins, Voldemārs Vilnieks. Nākamajā dienā sacentās Latvijas un Vācijas (Austrumprūsijas) SSS izlases. Spēle bija ļoti apgrūtināta – lija lietus, pārvērzdams laukumu mīkstā sniega putrā. Pirmajā ceturksnī Alfrēdam Ūdrim (vēlāk pazīstams grāmatu apgādnieks – I.O.) izrāvienā izdevās gūt vārtus, kas deva uzvaru Latvijai (1:0).”

Suns bija pārkāpts, atlika pieveikt asti. Tā paša 1930. gada rudenī Latvijas ziemas sporta savienība uzņēma hokeju ar ripu Bendija sekcijā un pieteicās dalībai Starptautiskajā hokeja federācijā. Uzņemšana notika nedaudz vēlāk—LIHG kongresā Polijas pilsētā Kriņicā vienlaikus ar pasaules meistarsacīkstēm 1931. gada februāra pirmajās dienās. Varam lepoties: nākamajā ziemā spēsim šos 80 gadus svinēt arī oficiāli un starptautiski. Kaut arī Latvija, būdama padomju okupācijā, LIHG kopš 1940. gada piedalīties, protams, nevarēja. Mūsu hokeja internacionālās tiesības tika atjaunotas 1992. gada 7. maijā.

Tā kā attiecības starp strādnieku un tā sauktajiem pilsoniskajiem sportistiem bija saspīlētas, klaji naidīgas, tad sadarbība un kopīgi starti valsts izlasē rādījās neiespējami. Valsts atbalstīja pilsoniskos hokejistus, kuru pirmais treniņš notika Esplanādē 1930. gada 30. decembrī (Universitātes sports). Pēc jaunā gada risinājās vairāki turnīri Rīgā un Liepājā, taču meistarsacīkstes vēl nenotika. SSS izlase devās Latvijas hokeja vēsturē pirmajā ārzemju turnejā, sasniedzot teicamu bilanci: astoņās spēlēs sešas uzvaras pār poļiem, vāciešiem, austriešiem, lietuviešiem.
Pirmā oficiālā starptautiskā spēle valsts izlašu līmenī notika 1932. gada 27. februārī Rīgā, LSB laukumā (tur tagad 49. vidusskola), un Latvija uzveica Lietuvu ar 3:0. (Tiesa, laukuma izmēri bija 80x40 metri, kas lietuviešus varen pārsteidza.) Atcerēsimies vecos zēnus, kas pirmie iznāca lielā starptautiskā starpvalstu hokeja laukumā: Herberts Kušķis, Indriķis Reinbahs, Herberts Keslers, Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis, Johans Skadiņš, Leonīds Vedējs, Alfrēds Verners, Valentīns Volframs. Gods un slava viņiem!

Kas tie bija par vīriem?

Protama lieta, ka lielākoties jaunienācējs kaučuka ripas hokejs kadros vervēja pie nūjas un slidām jau pieradušos bumbiņhokeja spēlētājus. (Bendijs Latvijā bija iekundzējies jau kopš 1921. gada, nodibinājās pat divas dāmu komandas.) Neba nu katrs viens no šiem ar labu prātu un prieku stājās uz izmēros krietni mazākā laukuma, deklarējot: bendijs ir noteikti pārāks, elegantāks, jo tur negrūstās un var tā slaidi, eleganti izskrieties. Tad, kad SSS pārgāja no bumbiņas pie ripas, strādnieksportistiem vairākas komandas pat izjuka. Tomēr jaunā hokeja entuziasti bija uzcītīgi un neatlaidīgi: hokeja kursu Tautas augstskolā drīz papildināja tiesnešu kursi zviedru speciālista Svena Jansona vadībā. Uz pirmo nodarbību ieradās vien deviņi entuziasti, taču viņu rosība bija tik aizraujoša, ka drīz vien draugi un draugu draugi nāca līdzi. Arī skatītāji, kas tolaik mums bija īsti sporta gardēži un lietpratēji – televīzijas vilinājumu nebija! – spēja novērtēt kanādiešu lolojuma skatāmību un spraigumu pretstatā bendija plašajiem, taču brīžiem garlaicīgajiem vēzieniem.

Hokeja Rubikona – pārkāpta!

Dažs ķēra aiz galvas – tik tikko esam hokeju iesākuši, bet Latvijas ZSS jau piesaka valsts komandu Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē. 1932. gada marta vidū uz turieni devās vārtsargi Herberts Kušķis un Pēteris Skuja, aizsargi Indriķis Reinbahs un Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Herberts Keslers, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs.

Jāsaka uzreiz: latviešu hokejisti drīz vien kļuva par publikas mīluļiem un izpelnījās citu komandu spēlētāju cieņu. Kāds anglis pat izteicās, ka vēl neviena komanda ar tik niecīgu spēles praksi un pieredzi nav rādījusi tik drošu un uzņēmīgu spēli. Skatītāji nereti uzgavilēja vārtsargam Kušķim, kurš cīnījās ne tikai pašaizliedzīgi, bet arī meistarīgi, nereti glābdams savējos no vēl lielākām nepatikšanām.

Pirmie Latvijas pretinieki apakšgrupā bija no Čehoslovākijas valstsvienības, tobrīd jau pieckārtējas kontinenta čempiones. Melnbalti tērptā Latvija zaudēja zilibaltajai Čehoslovākijai ar 0:7, taču tas notika pēc cīņas, ar godu. Jau nākamajā spēlē pret pieredzējušo Franciju mūsējie cīnījās kā līdzīgi, rādīja teicamu sadarbību un saspēli, tomēr pazaudēja ar minimālo 0:1. Daudzas vārtu gūšanas iespējas diemžēl nelaimējās izmantot.

Nu vajadzēja cīnīties gandarījuma turnīrā par 6. – 9. vietu. Iesākums rādījās teicams – ar 3:0 pārspēta Rumānija, divi vārti Pētersonam, vieni Jurgenam. Būs vēl? Pēdējā spēlē pretiniekos bija Lielbritānija, hokeju uzsākusi jau XIX gadsimtā. Diemžēl vairāk par izlīdzinājumu (1:1, Reinbahs) otrajā trešdaļā latvieši neiespēja. Galu galā 2:5 un galarezultātā astotā vieta. Sākums tomēr nebija peļams. Labo reputāciju gan nedaudz iebuktēja vārtsargs Kušķis, kurš draudzības spēlē pēc čempionāta pret Brandenburgas sastādīto vienību mēģināja visiem spēkiem izrādīties, veicot vārtos sevišķi izsmalcinātus žestus un piruetes. Slavas dziesmas bija krietni sakāpušas galvā, nu nācās uzklausīt to pašu līdzjutēju izsvilpienus. Vienalga, bija jāzaudē – 5:7.
1932. gadā pirmo reizi risinājās Latvijas meistarsacīkstes. Tās notika Rīgas (6 komandas) un Liepājas (3 komandas) zonās, uzvarētājiem sacenšoties par čempiona lauriem. Par pirmajiem Latvijas čempioniem kļuva Rīgas “Union” , finālā uzveicot Liepājas “Olimpiju” ar iespaidīgiem skaitļiem – 14:1.

Pēc medus mucas – vērmeļu kauss

Gāja grūti, taču Latvijas hokejisti priekškara laikā var palepoties arī ar augstu vietu starptautiskā, pasaules mēroga turnīrā. Tas notika Itālijā 1933. gadā un saucās Akadēmiskās pasaules meistarsacīkstes (tagad – Vispasaules universiādes). Latviešu studenti ar 1:0 uzveica Šveici un tad ar to pašu 0:1 paspēlēja Francijas studioziem. Otrā vieta apakšgrupā deva tiesības uz cīņu par trešo, godalgoto vietu. Diemžēl uznāca tāds atkusnis, ka spēlēt pie labākās gribas vairs nebija iespējams – tā varam pamatoti uzskatīt, ka Latvijai šajās sacensībās pienākas dalīta trešā vieta. Toties nākamajās Akadēmiskajās sacensībās 1935. gadā Sanktmoricā, Šveicē, latvju studenti nospīdēja pilnā mērā, uzveicot Itāliju, Franciju, Čehoslovākiju iekļuva finālā, kur tikai pagarinājumā zaudēja Šveicei (1:4, normālais laiks 1:1). Otrā vieta pasaulē!

Pirmo reizi piedaloties pasaules meistarsacīkstēs, kas 1933. gada februārī notika Prāgā, latvieši atkāpās no iepriekš Eiropā iegūtā, sasniedzot vien desmito vietu. “Sporta Pasaule” pikti rakstīja par nesaskaņām komandā: “…atsevišķu spēlētāju sevis nostādīšana speciālistu lomā ledus hokeja spēlē un nemākulīgā rīcība komandas sastādīšanā.” Vēl: “Cīņā ar Rumāniju otrā uzbrucēju maiņa visā spēlē piedalījās tikai sešas minūtes. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kāpēc mūsu komanda zaudēja? Spēlēt pirmajai maiņai kopā 30 minūtes un vēl straujā tempā, tas ir tiešām daudz, bet mūsu uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit laikam lielu lomu nospēlēja vēlēšanās spīdēt!”

Visam savs laiks – arī hokejā

1935. gada pasaules meistarsacīkstes Latvijas izlasei atnesa visbargāko sakāvi un visspožāko uzvaru. Kanādas komandai tika zaudēts ar 0:14, toties Holande uzveikta ar 7:0. Galīgā vietu kārtība palika nenoskaidrota, bet turnīrā uzvarēja lieliskie kanādieši.

Pirmo reizi startējot olimpiskajās spēlēs – 1936. gadā Garmišpartenkirhenā, Vācijā – latvju zēni nospēlēja neveiksmīgi, ciešot smagus zaudējumus pret Kanādu (0:11), Poliju (2:9) un Austriju (1:7), no tālākām cīņām izstājoties.

Tā tālā laika zinātāji par Latvijas izlases kuplāko gadu uzskata 1938., kad pasaules meistarsacīkstes atkal notika Prāgā. Mūsu hokejistiem jau bija gana starptautiskās pieredzes, kuru viņi drošu roku lika lietā: starta spēlē pagarinājumā uzveicot Norvēģiju (3:1; 1:1), tad sīksti spēkojoties ar ASV (0:1) un Vāciju (tāpat 0:1), bet piekāpjoties tā brīža Eiropas čempionei Lielbritānijai (1:5). Galīgā vietu kārtība netika noskaidrota. Vēl 1939. gadā pasaules mačos atkal tikām pie desmitās vietas, bet tad arī karš bija durvju priekšā.

Pēckara gados latvieši mācīja krieviem spēlēt hokeju ar ripu. Rodas jautājums: kā tad skolotāji piekāpās skolniekiem cīņā par PSRS meistarsacīkšu medaļām? Diemžēl ar gudrību un tehniku nespējām atsvērt pretinieku daudz pārāko fizisko sagatavotību – mūs vienkārši apdzina un apskrēja…
Līdz Rīgā ieradās Tihonovs un sākās “mūsu ēra”.

Raksta autors: Ivars Ošiņš