Gudļevskis: "Krievijas bagātie klubi naudu tagad tērē krietni gudrāk"

Sezonu viņš sāka Rīgas “Dinamo” kreklā, sāka to ne tik labi, kā gribētos pašam, komandas faniem un visbeidzot arī kluba vadībai. Deviņas spēles un 3,45 ielaisti vārti vidēji spēlē tādi bija Kristera rādītāji KHL, sezonas turpinājumā 25 mači Brēmerhāfenes “Penguins” kreklā Vācijas čempionāta DEL līgā. Šobrīd viņš domā par nobāzēšanos Vācijā arī nākamajā sezonā. Laikā, kad prognozēt kaut ko ir ļoti grūti, aicinājām Kristeru uz garāku sarunu, lai atskatītos uz paveikto aizvadītajā sezonā.

Kā tev iet šobrīd? Ar ko nodarbojies laikā, kad ierasti sāktos Latvijas izlases treniņnometne?
Ir garlaicīgi! Sēžu mājās, ārā nelienu. Cenšos būt atbildīgs un palīdzu pasaulei ātrāk tikt ārā no visa šī. Dienas ir gandrīz vienādas, nedaudz patrenējos, izeju ārā paskriet, neesmu nekāds lielais grāmatu lasītājs. “Netflix” un “Youtube” ir mani favorīti, ir arī viena stratēģiskā spēlīte telefonā. Visvairāk žēl, ka nebūs pasaules čempionāta, bet lēmums ir pareizs. Situācija ir tāda, kāda tā ir, šobrīd galvenais visiem ir paveikt maksimumu, lai ātrāk pārvarētu šo situāciju. Interesants laiks!

Kāda bija šī sezona? Ko iemācījies? Kādi secinājumi?
Kā pa kalniem. Sākums ne pārāk, bet kopumā vērtēšu ar plus zīmi. Gāja grūti, bet pabeidzu uz pozitīvas nots. Uzspēlēju sev jaunā līgā, ieguvu jaunu pieredzi, tas vienmēr ir interesanti. Sezonas beigas ļoti izbaudīju – tīri no hokeja spēlēšanas viedokļa. Vārda vistiešākajā veidā baudīju spēli.

Kas nesanāca Rīgā?
Grūti nosaukt vienu iemeslu.

Sāc ar pirmo un noslēdz ar pēdējo.
Sākšu ar to, ka nesanāca jau īsti nevienam… Vārtsarga spēle un sniegums ir ļoti saistīti ar komandas spēli. Ja viens otru nepapildina, tad lielākoties nekas labs tur nesanāk. Esmu par šo domājis daudz, taču domas nepārtraukti mainās. Iespējams, pats sev uzkrāvu pārāk lielu atbildības un psiholoģisko slogu. Centos palīdzēt, cik spēju, taču dažbrīd darīju pārāk daudz – pārcentos. Cenšos neveiksmīgo sezonas sākumu uztvert kā mācību nākotnei.

Līdz šim tev nebija gadījies sezonas gaitā palikt bez darba…
Jā, tā bija vēl viena jauna pieredze, no kuras mācīties. Sajūta bija dīvaina, grūti pat ar kaut ko salīdzināt… Tas ir kā skolas laikā, kad tevi izmet no skolas, draugi turpina iet, labi pavada laiku, bet man jāsēž mājās. Tā laikam ir bezpalīdzības sajūta, nedrošība par nākotni. Sēdi mājās, nezini, ko darīsi tālāk. Panikas nebija, es to nosauktu par īstermiņa neziņas brīdi.

Vai “Dinamo” klubs šķīrās korekti?
Jā, mēs vienojāmies diezgan ātri. Viss kārtībā.

Tev pašam ir skaidrs, vai atbrīvošanās no tevis bija vairāk treneru vai vadības lēmums?
Nezinu, taču nevēlos par to runāt un izplatīt kaut kādas savas domas. Tās būtu tikai un vienīgi spekulācijas, nav vajadzīgs.

Cik saprotu, tad ar Polu Teofanusu sadarbību tu esi pārtraucis. Kāpēc tā?
Jā, oficiāli viņš vairs nav mans aģents, taču kontaktu mēs uzturam. Eiropa ir cits tirgus, viņš man vairāk varētu palīdzēt Ziemeļamerikā. Pols ir arī ļoti aizņemts, strādā daudz spēlētājiem, tāpēc vienojāmies, ka neturpinām sadarbību, lai gan kontaktējamies joprojām.

Vasarā runāja, ka tu jau esi vienojies ar kādu čehu klubu, taču beigās kaut kas nesanāca. Kas notika?
Jā, bija variants Čehijā. Gandrīz jau bijām vienojušies, taču viņi gribēja līgumu uz divām sezonām, bet es uz vienu. Bija vēl visādas līguma nianses, kuras sarunu laikā visu laiku mainījās, tāpēc izdomāju, ka pagaidīšu.

Labi, pieķeramies pozitīvākām lietām. Kā tu nonāc Brēmerhāfenes “Penguins”?
Pavisam vienkārši, man piezvanīja kluba ģenerālmenedžeris. Komandas pirmais vārtsargs bija lauzis pirkstu un bija ārā uz diviem mēnešiem. Parunājām ar un vienojāmies. Viņi sākumā gribēja slēgt tikai uz diviem mēnešiem, taču es uzstāju, ka vajag līdz sezonas beigām, jo tobrīd jau sezona bija tuvu pusei. Ja būtu parakstījis tikai uz diviem mēnešiem un pēc tam viņi nepagarinātu, es paliktu bez darba atlikušajā sezonas daļā. Viss notika ļoti ātri, pēc trim dienām jau biju Vācijā.

Skaidrs, ka ar KHL naudu salīdzināt nevar, taču Vācija laikam ir maksāt spējīga.
Jā, Vācijā ir drošība. Tā ir ļoti organizēta līga, neviens tur tevi neapkrāps, neiesmērēs, spēlētāji tur var justies droši. Tas ir ļoti būtiski. Ja daudzi saka, ka Vācijā kā valstī viss ir augstā līmenī, tad es pārliecinājos, ka arī hokejā ir tāpat.

Brēmerhāfenes klubs DEL līgas turnīra tabulā tobrīd ieņēma devīto vietu 14 komandu konkurencē. Ko tu redzi ierodamies? Kas ir pirmais, kas iekrīt acīs?
Halle bija nedaudz mazāka. Arēnā skatītājiem ir daudz stāvvietu, tā sauktās fanu zonas. Līdz šim man nebija sanācis spēlēt šādā atmosfērā, kur skatītāji dzied, lēkā, tāda interesanta un īpaša sajūta. Komanda nodrošina dzīvokli, mašīnu, visu ekipējumu, veselības apdrošināšanu gan man, gan sievai. Izbraukumos nelidojām, visi pārbraucieni ar autobusu. Ģeogrāfiski bijām augšā, garākais pārbrauciens kādas desmit stundas. Skan daudz, bet man ir pieredze no HK “Rīga” laikiem, kad braukājām pa Krieviju, kur tuvākie pārbraucieni bija astoņas stundas. Vācijā bija divstāvīgs autobuss, ērts, mierīgi varēja gulēt. Ar autobusu pat dažreiz ir ātrāk, nekā ar lidmašīnām. Tā visa pārkrāmēšanās lidostās nogurdina daudz vairāk. Es gan esmu vārtsargs, iespējams, esmu dīvains!

Tu nenoliedz, ka vārtsarg ir dīvaini?
Man jau šķiet, ka visi pārējie ir dīvaini… Vārtsargi ir vienīgie normālie!

Visas DEL komandas ir vienlīdz profesionālas un līdzvērtīgi nodrošinātas?
Mana komanda bija ar vienu no mazākajiem budžetiem, bet mēs pabeidzām sestajā vietā. Berlīne, Ķelne, Diseldorfa, Manheima, Minhene – tās ir komandas ar krietni nopietnāku infrastruktūru. Ķelnes arēnā ir šķiet 15 vai 16 tūkstoši skatītāju vietu, Berlīnē tas pats. Tur tā atmosfēra spēles laikā ir kā NHL. Te vēl ir tie lēkājošie līdzjutēji, tās sajūtas spēles laikā ir sirreālas. Pārējām komandām halles ir krietni mazākas. Mums arēnā bija pieci tūkstoši skatītāju vietu. Fani vieni no labākajiem un lojālākajiem visā līgā, skaļi un rada fantastisku atmosfēru. Spēļu dienās valdīja īsta svētku atmosfēra.

Saprotu, ka Brēmerhāfene ir Brēmenes piepilsēta. Kā aizrit ikdiena?
Vācijas mērogā šī ir maza pilsētiņa, man gan nemaz nelikās tik maza, klusa un mierīga. Viņiem ir arī basketbola komanda, taču tā spēlē otrajā līgā, hokejs tur ir pirmais pilsētā. Tā ir ostas pilsēta, šķiet ar 80 tūkstošiem iedzīvotāju. Pilsētā ir ļoti daudz zivju pārstrādes uzņēmumu, tur ir ļoti labi zivju restorāni. Manuprāt, viens zivju pārstrādes uzņēmumiem bija arī komandas lielākais sponsors.

Kā veidojas komandas budžets? Ir pāris lielie atbalstītāji un 40 mazie?
Negribu tagad sameloties, bet, kad runāju ar ģenerālmenedžeri, kurš tobrīd plānoja pasākumu ar sponsoriem, viņš teica, ka būs 130 līdz 140 sponsoru. Pieļauju, ka no katra pa druskai un komandas budžets gatavs. Jā, gan jau ir arī pāris lielāki, taču kopumā, jā – arī spēļu formas ir raibas.

Tas ir klubs, kur savas pēdas ir atstājis arī mūsu kopīgais draugs Edgars Lūsiņš. Vai kaut kur hallē ir kāds viņa plakāts, ripa ar autogrāfu? Varbūt ģenerālmenedžerim uz galda Lūsiņa figūriņa?
Nē, neredzēju neko tādu (smejas), bet par Edgaru no ģenerālmenedžera mutes dzirdēju tikai tos labākos vārdus. Viņš tur ir atstājis labu iespaidu, kā jau Edgars. Tu taču zini viņu, jautrs, vienmēr joko…

Saprotu, ka Edgars pielika arī savu roku, lai tu nokļūtu šajā komandā.
Jā, kluba ģenerālmenedžeris viņam uzticējās. Prieks, ka es nepievīlu ne vienu, ne otru.

Paraksturo Vācijas līgā spēlēto hokeju.
Tā ir Amerikas hokeja līga uz Eiropas laukumiem. Uzbrukums nešaubīgi dominē pār aizsardzību, daudz metienu, pretuzbrukumu, asa un atklāta spēle. Nezinu precīzi, bet šķiet, ka vismaz puse līgas spēlētāju ir spēlējuši AHL. Ja KHL visbiežāk uzvar komandas, kas mazāk ielaiž, tad te komandas, kas vairāk iemet. Aizsardzības zonā te neviens neatmetās. Ja KHL ripas tiek izmestas no zonas un spēlētāji dodas mainīties, tad te ripa pieturēta un veidots uzbrukums.

Lielā mērā pateicoties arī tavam sniegumam “Penguins” brīdī, kad tika pieņemts lēmums par čempionāta beigām ieņēma sesto vietu. Kādas bija iespējas pavasarī?
Mums “play-off” pirmajā kārtā būtu jāspēlē ar regulārā čempionāta trešo spēcīgāko komandu Štraubingu, kas mums būtu bijis ērts pretinieks. Tā arī nav tā pati bagātākā komanda, taču aizvadīja labu regulāro turnīru. Labi nokomplektēta komanda, kuru savstarpējās spēlēs divreiz apspēlējām. Organizēta, strādājoša, kārtīgi darba rūķi, domāju, ka būtu bijis interesanti. Manuprāt, Minhene un Manheima ir nedaudz stabilākas, taču ar pārējām varējām cīnīties.

Un Riharda Bukarta Diselfdrorfa?
Solīda komanda. Šķiet, ka viņi bija vietu virs mums un būtu spēlējuši pret Berlīni. Cik sanācis parunāt ar Bukartu, tad viņš ir apmierināts ar dzīvi Vācijā, viņam uzticas, dod spēlēt. Tur tiek spēlēts jautrs hokejs, īpaši uzbrucējiem.

Vārtsargiem līdz ar to arī.
Garlaicīgi nav. Gulēt vārtos nevar!

Sezonas laikā pasekoji arī “Dinamo”? Priecājies, ka Rīgai sezona izvērtās tāda, kāda tā izvērtās?
Nē, nesekoju. Nopietni, kādu atsevišķu rezultātu uzzināju, taču īpaši nesekoju,

Par Elvi vismaz priecājies? Tu arī esi apostījis NHL ledu, zini drēbi. Kāpēc viņam sākums izvērtās tik grūts?
Jā, Elvim sekoju un kontaktu uzturu. Grūtais sākums? Tā bija viņa pirmā pieredze uz mazajiem laukumiem, domāju, ka viņš bija nedaudz pašpārliecināts. Pasaules čempionātos pret šiem pašiem spēlētājiem viņš spēlēja labi un pašam šķita, ka NHL arī spēs tāpat, bet mazie laukumi ir pilnīgi cita lieta. Domāju, ka NHL visi spēlē labāk, nekā pasaules čempionātos, sezonas sākums, visi ir izsalkuši pēc hokeja, bet Elvim viss šis ir jauns. Tiklīdz viņš nedaudz iespēlējās, plus tika pie pirmā numura pozīcijas, viss aizgāja. Domāju, ka viņu sagaida spoža nākotne, malacis!

Kas ir viņa stiprās lietas un vietas?
Viņš ļoti labi kustās, labi slido, spēlē dziļi vārtos, Ziemeļamerikā citādāk nevar. Viņam pietiek pacietības un drosmes palikt dziļi vārtos. Bieži vien, kad tuvojas pretinieku spēlētājs, tev gribas spert solīti uz priekšu, taču viņš ļoti labi jūt to brīdi. Viņš ir savākts, kompakts, pacietīgs vārtsargs. Piekrītu viedoklim, ka komanda viņam daudz palīdz, taču tajā pašā laikā tā nav komanda, kas daudz iemet, spēlei savā zonā un vārtsargam ir milzu nozīme.

Kas ir tavas kā vārtsarga stiprās vietas?
Man pašam ir grūti sevi novērtēt, nevaru būt objektīvs. Man domas par sevi bieži mainās. Pēc Vācijā pavadītā laika šķiet, ka esmu pielicis. Es ļoti izbaudīju pašu hokeju, reāli izbaudīju.

Ko tālāk? Vācijā esi gaidīts arī nākamsezon?
Labprāt paliktu, mēs runājām par manu iespējamo palikšanu, taču pagaidām pāragri spriest. Šobrīd nevienam nekas nav skaidrs, visi ir uz pauzes. Domāju, ka daudzas komandas vēl cerēja, ka pasaules čempionāts notiks, tā spēlētājiem ir laba skatuve. Eiropas klubi ļoti nopietni uztver pasaules čempionātu, īpaši tas attiecas uz tā izlasēm, kas nav top komandas. Pie tām noteikti var pieskaitīt arī Latviju. Tā ir vienīgais turnīrs, kur sabrauc spēlētāji no visām līgām un spēlē vienā turnīrā. Jā, ja tev bijusi laba sezona, tad labāk nebraukt, bet pārstāvēt savu valsti vienmēr ir īpaši un patīkami.

Kā ir mainījusies Krievija? Tu savulaik pabrauci nedaudz pa Krieviju, kad spēlēji MHL. Tagad jau “Dinamo” lidmašīnā. Ir gājušas lietas uz labo pusi?
Hokejs noteikti ir pamainījies vairāk, sadzīve mazāk. Agrāk bagātās komandas pirka spēlētāju CV un statistiku, pirka uzvārdus. Tagad nauda tiek tērēta krietni pārdomātāk, tiek ņemti spēlētāji, kuri nevis jau ir kaut ko sasnieguši, bet gan tādi, kuri varētu sasniegt. Tiek meklēti un pirkti spēlētāji ar nākotnes potenciāls. Manuprāt, tas ir iemesls, kāpēc Rīgas “Dinamo” šobrīd ir grūts laiks. Bagātās komandas ir kļuvušas gudrākas, arī ģenerālmenedžeri auguši, viņiem ir krietni vairāk kontaktu, nekā tas bija KHL pirmajās sezonās. Kamēr agrāk turīgie klubi pirka Jāgru, Jašinu, “Dinamo” vieglāk varēja atrast spēlētājus ar potenciālu, tagad konkurence uz šiem potenciāli labajiem ir lielāka. Vēl viena lieta, kur “Dinamo” vadībai vajadzētu būt gudrākai ir tas, ka komandas komplektēšanu nedrīkst atlikt. Maija beigas un jūnijs ir krietni par vēlu. Jāsāk skatīties apkārt jau šobrīd. Šis pavasaris gan visu šo vīrusa problēmu dēļ ir citādāks, taču parastā laikā “Dinamo” velk par ilgu. Zinu, ka Šveicē, Čehijā un Vācijā ģenerālmenedžeriem komandu sastāvi nākamajai sezonai jau ir gandrīz gatavi.

Vai tava atgriešanās Eiropā nozīmē, ka durvis uz Ziemeļamerikas durvis ir slēgtas?
Minimālu cerību loloju, bet reāli domāju, ka slēgtas.

Herberts Vasiļjevs savulaik uzspēlēja NHL, pēcāk Krievijā un tad nobāzējās Vācijā… Galīgi nav slikti! Ko saki, ja es tev piedāvātu šādu scenāriju?
Man ļoti patīk Vācija. Sakārtotības ziņā neko vairāk nevar vēlēties, ir drošības sajūta, cilvēki mierīgi, neviens lieki nestreso. Ļoti pārsteidza pārtikas cenas veikalos. Man rodas jautājums, kā tas var būt?

Viņi paši daudz ko ražo, kamēr mēs nodarbojamies lielākoties ar “pērc un pārdod” biznesu.
Jā, tā laikam ir.

Labi, laikam šai reizei pietiks. Kādi plāni šai vasarai?
Jāsāk ar tikšanu ārā no mājas. Izskatās, ka atvaļinājumā uz ārzemēm šovasar aizbraukt nesanāks, cerams, ka pa Latviju varēs kaut kur paceļot, ļoti ceru. Es vispār esmu priecīgs, ka paspēju atgriezties mājās.