Šefīlda-99 un citi IIHF stulbingi

Pasaules čempionāts kā loterija
Tiem hokeja faniem, kas neatceras Latvijas murgu stāstu, lai tiktu A grupā, liekas, ka nekas sevišķs jau tas nav. Bet bija... 1994. gadā Kopenhāgenā mums kāju priekšā pielika Šveice, pēc gada Bratislavā – Slovākija, bet 1996. gadā Eindhovenā Oļegs Znaroks iestūma kvalifikācijas ripu šveiciešu vārtos – 1:1. Ar to pietika, lai 1997. gadā mēs spēlētu Turku un Tamperē.
Man tā čempionāta izcīņa likās sportiski godīga. Ducis komandu, sadalīts pa sešām, aizvada apļa turnīrus, no kuriem pirmās trīs, līdzi ņemot savstarpējo spēļu rezultātus, pēc tam veido medaļu pretendentu grupu, bet trīs vājākās izspēlē vietas no 7. līdz 12. Un pēdējā komanda - Norvēģija krīt ārā uz B grupu.

Diemžēl IIHF zobārsts Renē Fāzels ar savām “māsiņām” bija izlēmuši, ka vajadzētu A grupu paplašināt līdz 16 izlasēm, kā tas pirmo reizi bija 1998. gadā Šveicē. Kā par nelaimi, B grupas čempionātā Sosnovecā un Katovicē bija uzvarējusi Baltkrievija, bet nākamā čempionāta saimniece Šveice bija palikusi ne tikai aiz Baltkrievijas, bet arī aiz Kazahstānas. Paplašinot A grupu, tika rīkots papildturnīrs Klāgenfurtē, kur piedalījās B-2 (Kazahstāna), B-4 (Austrija), B-5 (Polija) un A-12 (Norvēģija). Apļa turnīrā uz A grupu tika kazahi un austrieši, bet vēl no viena – Tālo Austrumu kvalifikācijas turnīra – Japāna.

Ja IIHF jau 1998. gadā izveidotu divas grupas pa 8, kā tas ir tagad, tad varētu Fāzelu tikai apsveikt, bet starptautiskā hokeja funkcionāri izdomāja vairākus kretīniskus nākamos čempionātus. Pirmais no tiem 1998. gadā. Kad 16 blices, sadalītas pa četri, aizvada apļa turnīru un... katras grupas atsaideram PČ beidzas ar trim spēlēm. Mūsu grupā tad bija Somija (0:6), Krievija (5:7) un tad izšķirošā spēle ar kazahiem. Labi, tagad varam pasmieties, jo 7:2 tomēr ir 7:2, bet kazahiem, kā arī austriešiem, frančiem un japāņiem PČ ar to bija beidzies. Tas vēl nebija viss. Lai radītu vel lielāku sportisko konkurenci, IIHF izdomāja, ka sezonas laikā kvalifikācijas turnīros sava piederība A grupai jāapliecina arī 11. (Vācija) un 12. izlasēm (ASV). Bet Japānai uz vairākām sezonām faktiski tika izsniegta brīvbiļete, kas gan bija vēl jāizkompostrē spēlēs ar Ķīnu un Koreju.

Nu, lūk, 1998. gada novembrī Ļubļanā un Klāgenfurtē notika pa turnīram (4 komandas), pirmajām divām komandām atgriežoties A grupā. Klāgenfurtē tās bija ASV un Austrija, kompāniju viņiem sastādot Kazahstānai un... Igaunijai. Igauņi bija diezgan švaki, ASV zaudējot ar 1:7, Austrijai ar 2:6 un Kazahstānai ar 0:8. Ļubļanā gāja šerpāk, vāciešiem zaudējot gan Francijai (1:3), gan Ukrainai (1:2), paliekot aiz abām. Tolaik varbūt pasmējāmies par amerikāņiem, jo tieši Latvija bija tā, kas viņus aizsūtīja uz kvalifikācijas turnīru. Mums pašiem nelaime uzbruka pēc gada.

Šefīldas divas 0:0
Kad 1999. gada PČ tāpat katras grupas autsaiders jau pēc trim spēlēm izkrita uz kvalifikāciju (Itālija, Francija, Japāna, Ukraina), bet vēl divi nelaimīgie bija Latvija (11. vieta) un Norvēģija (12.). Lai tiktu atpakaļ A grupā, bija jābrauc uz Šefīldu. Kur uzdevums principā bija diezgan vienkāršs – četru komandu konkurencē vajadzēja būt starp divām labākajām, turklāt šoreiz iespējas tikt uz augšu saglabāja pat trešā komanda. Pirmajā dienā Latvija ar 6:3 uzvarēja Kazahstānu, bet Lielbritānija un Ukraina saspēlēja 2:2. Otrajā dienā vispirms ukraiņi ar 3:2 pieveica Kazahstānu. Un tad sākās mazi brīnumi. Latvija nospēlēja 0:0 ar Lielbritāniju... Pirms pēdējās kārtas tikai kazahiem zaudējot cerības. Lielbritānijas un Kazahstānas mačā arī tika fiksēts neizšķirts, tāpat kā turnīra pēdējā spēlē starp Latviju un Ukrainu (0:0). Nu gan angļi izrādīja dusmas – Latvijas un Ukrainas mačs esot bijis sarunāts. Bet ko gan tur sevišķi runāt, ja neizšķirts der abiem... Negribu apgalvot, ka sarunu nebija, bet, ja jau angļi tik šuncīgi... viņiem taču bija papildspēle pret Norvēģiju (1:2). No Amjēnas uz augšu tika Itālija, Francija un pēc pārspēles ar Lielbritāniju – arī Norvēģija. Vai Latvija toreiz Šefīldā varēja arī palikt ceturtā, tādējādi mums liedzot Pēterburgas baltās naktis 2000. gadā? Diezin vai. Bet vienalga jāspēlē Šefīldā bija.

Tātad kopš A jeb Elites grupas palielināšanas līdz 16 bija divi PČ (1998., 1999.), kur pat 11. vieta dabūja iet uz pārspēlēm. 2000. gadā Pēterburgā vairs nebija arī murga, ka grupas ceturtā vienība pēc trim spēlēm beidz čempionātu. Nu bija autsaideru turnīrs, no kura ārā krita viena izlase, bet Japāna gāja uz Tālo Austrumu kvalifikāciju. Šāda kvota japāņiem tika saglabāta četrus gadus, no kuras mēs visvairāk varējām ciest 2001. gadā Ķelnē, Nirnbergā. Kā par nelaimi uz atpalicēju turnīru Nirnbergā bez Japānas dabūja braukt arī Latvija, Baltkrievija un Norvēģija. Tā kā Japānai bija kvota, bet ārā bija jākrīt vēl diviem, turnīrs Nirnbergā varēja arī iznākt ļoti skarbs. Trīs Eiropas izlases par vienu vietu... Pirmajā spēlē 4. maijā kalendārs uzreiz piedāvāja saldo ēdienu – Baltkrieviju. Ja nekļūdos, tad vispirms bija 2:0 (Cipruss, Žoltoks), bet tad Kalužnijs pārmeta ripu pāri uz ledus nokritušajai Sējēja vai Skrastiņa nūjai, un 2:1, bet nepilnas četras minūtes pirms mača beigām Stasjs panāca 2:2. Norvēģi nospēlēja 3:3 ar Japānu. Otrajā dienā baltkrievi ar 3:2 uzvarēja norvēģus, bet mūsu puikas, ar 8:2 sasitot Japānu, ielika pamatīgu fundamentu, lai vienāda punktu skaita gadījumā būtu priekšā Baltkrievijai, proti, ar labāku kopējo vārtu starpību. Kad 7. maijā baltkrievi tikai ar 4:1 uzvarēja Japānu, bija skaidrs, ka nākamajā spēlē Latvijai pietiek ar jebkādu uzvaru, lai saglabātu vietu A grupā. Ābols (Artis!), Semjonovs un Žoltoks iemeta pa ripai, 3:0 bez ļoti lielām problēmām. Principā togad Latvija nevarēja izkrist no A grupas. Jo objektīvi un arī spēles laikā bijām specīgāki par Baltkrieviju.

Vienas spēles čempionāti
Zinu, ka dažiem žurnālistiem patīk Latvijas gaitas PČ raksturot ar frāzi – mums jau svarīga ir tikai viena spēle, lai neizkristu no A grupas! Principā pareizs secinājums, bet... šādas pat problēmas ir (bija) vēl vismaz astoņām izlasēm. Nepārpūlot jūs ar informācijas troksni, ieskicēšu tikai dažu nākamo PČ scenārijus Relegation Round.

2002. Kopā ar Japānu, bet principā par vienu vietu cīnās Slovēnija, Polija un Itālija, pēdējām divām izkrītot. Ja Latvija grupas spēlē neuzvarētu Itāliju, mēs spēlētu viņu vietā. Labi, konkurenti tomēr viduvēji.
2003. Kopā ar Japānu nonāk ASV (!), Baltkrievija un Slovēnija. Ja grupas turnīra pēdējā spēlē Turku ar trim Kārļa Skrastiņa metieniem nebūtu 4:0, dies zina, kā mums ietu pret amerikāņiem, kuri ar Japānu (8:1), Slovēniju (7:2) un Baltkrieviju (4:2) izrēķinājās “vienā setā.”
2004. Ārā krīt divi – Francija un beidzot arī Japāna.
2005. Austrija un Vācija, palaižot priekšā Slovēniju un Dāniju.
2006. Kazahstāna un Slovēnija.
2007. Austrija un Ukraina. Jau pirms pēdējās spēles – 4:7 pret Norvēģiju, 13. vietu saglabā debitanta Oļega Znaroka Latvija.
2008. Ļoti stulbs turnīrs Kanādā. Pa divām sliktākajām izlasēm no Halifaksas (Slovākija, Slovēnija) un Kvebekas (Francija, Itālija) līdz divām uzvarām noskaidro divus ārā kritējus. Tās ir Itālija un Slovēnija. Slovākija (jā, jā ar Juliusu Šupleru!) uzvar slovēņus ar 5:1 un 4:3 (bullīšos). Ja pirms tam grupas turnīrā Latvija neuzvarētu Slovēniju (3:0), tad par vietas saglabāšanu būtu jāspēlē pret Slovākiju...
2009. Ļoti savdabīgs turnīrs. Kur atkal neizkrīt kāds, kuram tas pienāktos. Proti, nākamā PČ organizators Vācija. Pēdējie paliek ungāri, bet Austrija (6 punkti!) ir otrie, kam jāatstāj Elites grupa.
2010. Itālija, Kazahstāna.
2011. Bratislava nav laimīga ĢM Sandim Ozoliņam. Paliekot aiz Dānijas (zaudējums bullīšos) un jābrauc uz pēdējo (paldies Dievam) Relegation Round Košicē. Kur ierodamies ar 2:5 zāģi jau no Bratislavas pret Slovēniju. Baltkrievi tiek sakauti ar 6:3, argumentu nav arī austriešiem (4:1). Šis pagaidām ir pēdējais IIHF stulbings.

No 2012. gada PČ tiek pieņemts loģisks turnīra reglaments – divas grupas pa astoņām, ārā krītot katras grupas pēdējai vienībai, ja vien tā nav nākamā gada PČ organizatore. Septiņas spēles tomēr ir septiņas un nevis kā līdz tam – trīs, no kurām būtiska ir viena. Nu tas jau ir pavisam cits stāsts, nekā bija Leonīdam Beresņevam (1999.), Kurtam Lindstrēmam (2003.) un Oļegam Znarokam.