Ozoliņš: "Kopš pavasara neesmu bijis uz ledus"
Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš (42) sarunā ar žurnālu Santa" skaidro, ka pēc spēlētāja karjeras beigām pret šo sporta veidu ir kļuvis vienaldzīgs un vēlas darīt kaut ko citu. Atklājas daudzas lietas, kas viņa hokejista dzīvē līdz šim bija neiepazīstas.
"Kopš pavasara uz ledus neesmu spēris ne soli. Formas uzturēšanai vajadzētu fiziskas aktivitātes, bet man grūti just mēru. Labas fiziskās kondīcijas vārdā kā hokejists nemitīgi esmu strādājis sporta zālē - skrējis, braucis ar riteni - maksimāli, vēl un vēl vairāk, uz nākamo mērķi. Tā bija tāda kalnā kāpšana, ka tagad, lai nepāršautu pār strīpu, man sevi jāpiebremzē. To ļoti grūti izdarīt," atzīst Sandis Ozoliņš.
"Hokeja man netrūkst, esmu kļuvis pret to... vienaldzīgs. Aizeju uz spēli un apātiski skatos, ar kādām emocijām puiši priecājas par katriem gūtajiem vārtiem. Skatos no tribīnēm uz saviem bijušajiem komandas biedriem un domāju: tikai tāpēc vien, ka dabūjis ripu vārtu tīklā, cilvēkam ir tāds prieks, tāds gandarījums... Atceros arī sevi, es taču arī tā darīju, arī man bija tādas pašas emocijas. Atceros, kā pēc katras zaudētas spēles jutos kā vissliktākais cilvēks. Ilgu laiku ar to mocījos. Tagad domāju - bet kāpēc? Nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Kad kādam pastāstu par savu vienaldzību pret hokeju, man netic. Cilvēki brīnās - nu, nevar tā būt, ja hokejā no sirds ir pavadīta vai puse no dzīves. Ietekmējos no šīm reakcijām un arī pašam kļūst jocīgi. Prasīju padomu kādam hokejistam, kurš sen vairs nespēlē. Beidzot karjeru, arī viņš jutās līdzīgi. Esmu atdevis hokejam visu, ko varēju - gan fiziski, gan morāli. Neko nenožēloju, bet izlikties, ka ar degsmi to turpinātu pat kādā citā ampluā, - tas būtu teātris."
Pēc hokejista karjeras beigām dzīve stipri vien mainījusies. "Tagad mani aizrauj pati dzīve. Daudz no tās līdz šim neesmu zinājis, atklājas daudz neparastā. Hokejista ikdiena bija kā vienvirziena sliede, tagad radinos pie cita ritma. Spēlējot hokeju, nedēļas dienai nebija īpašas nozīmes, bet tagad man parādījies patiess prieks, kad tuvojas sestdiena un svētdiena. Tagad izbaudu kino un teātri, bet līdz operai un baletam man vēl jāizaug," norāda Ozoliņš.
Savā jaunajā dzīvē Ozoliņš sākotnēji bija iecerējis iesaistīties politikā, bet tagad plāni mainījušies, un viņš skatās biznesa virzienā. "Patiesībā politikā es tikai iemērcu pirkstus. Nekautrējos to atzīt un netaisnojos," saka bijušais spēlētājs. "Varētu teikt, ka esmu izšķīries par labu biznesam. Mans jaunais virziens vēl ir sagatavošanas stadijā, tāpēc publiski par to pagaidām nerunāju. Man patīk sapņot, bet ne skaļā balsī."
Izmantotie resursi:
Žurnāls "Santa"
+1 [+] [-]
+11 [+] [-]
+6 [+] [-]
+15 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Tā ir arī, kad esi lūzeris.