8,5 iemesli kāpēc "Dinamo" "neiet"

"Otrās sezonas sindroms"
Nacionālajā hokeja līgā (NHL) jau sen ir zināms, ka komandas (un spēlētāji arī), kas pēkšņi "izšauj" vienā sezonā, nākamajā gadā nokļūst "riska grupā", t.i., viņi, lai arī sastāvs un spēles stils ir palicis tas pats, bieži vien nevar sasniegt pat pusi no iepriekšējās sezonas panākumiem. Iemesli? Tie, protams, var būt visdažādākie, taču parasti tie ir spēlētāju galvās. Jau pagājušsezon "Dinamo" hokejisti minēja, ka, spēlējot KHL, ir ieguvuši pārliecību par saviem spēkiem, taču pašlaik tā, iespējams, ir brīžiem pāraugusi pašpārliecinātībā, jo daži, iespējams, sevi uzskata par pieredzējušiem meistariem šajā līmenī, lai gan patiesībā ir tikai otrgadnieki.

Savainojumi un nepilnais sastāvs
Lai gan ir nospēlētas vien astoņas cīņas KHL regulārajā sezonā, Rīgas hokejistiem savainotie spēlētāji ir bijuši tik daudz, cik dažām komandām nav sezonas (veiksmīgas) laikā – Martins Karija, Andris Džeriņš, Gints Meija, klāt šim visam arī komandas kapteinis Sandis Ozoliņš nevarēja piedalīties divās izbraukuma tūres spēlēs, jo viņam vajadzēja doties uz ASV, nokārot "papīru lietas". Līdz ar to spēļu, kurā "Dinamo" ir bijuši savā labākajā sastāvā (t.i., sastāvā, kuru treneris Jūliuss Šuplers uzskata par optimālo), nav bijis daudz, kas, protams, nevar neatstāt iespaidu uz spēles kvalitāti.
Pie tam divi no šiem savainotajiem spēlētājiem ir centra uzbrucēji, atslēgas figūras jebkurā maiņā. Var jau teikt, ka augstas klases meistariem ir jāprot atrast saspēle ar jebkuriem partneriem, taču tā kā Rīgas "Dinamo" spēlē izteiktu komandas hokeju, savstarpējai sapratnei ir vēl jo lielāka nozīme, bet kad no sastāva "izkrīt" divi pamatsastāva centra uzbrucēji, tad par labu saspēli domāt nav vērts.

Spēlētāju individuālās neveiksmes
Kā jau iepriekš tika uzsvērts, "Dinamo" spēlē uz pretuzbrukumiem balstītu komandas hokeju, taču nevar aizmirst, ka "visu izšķir kadri". Līdz ar to var teikt, ka tāpat kā komanda ietekmē katra hokejista individuālo spēli, tieši tāpat hokejists ietekmē komandas spēli. Un, viennozīmīgi, rīdzinieku rindās ir hokejisti, no kuriem pirms regulārā čempionāta sākuma tika gaidīts lielāks ieguldījums komandas sasniegumos. Jānis Sprukts un Aleksandrs Ņiživijs, komandas potenciālie līderi, būtu pirmie šai sarakstā, jo pagaidām (cerams, ka pagaidām) viņi vēl nevar atrast savu spēli un astoņās spēlēs pa abiem kopā izcīnītie pieci punkti, tomēr nav tas, ko gaidīja komandas līdzjutēji, sevišķi pēc Ņiživija "uguņošanas" pārbaudes spēlēs.

Sastāva komplektācija, komandas gatavošanās sezonai
Pēc aizvadītās sezonas katram Rīgas "Dinamo" līdzjutējam bija savs "višlists" (vēlmju saraksts – aut.) ar spēlētājiem, kurus viņš vēlētos paturēt komandā, bet kurus nē. Diemžēl vēlmes ir viens, bet iespējas – pavisam kaut kas cits. Tāpēc vajadzēja Markam Hartiganam, Dūvijam Vesktotam, Filipam Novākam un Metam Elisonam meklēt aizstājējus. Un tie arī tika atrasti – Martins Karija, Maiks Iguldens, Lī Svets + mūsu pašu Sandis Ozoliņš, Jānis Sprukts, Roberts Bukarts un Jēkabs Rēdlihs. "Brigāde" visai pieklājīga, taču pagājušajā rudenī komandas jaunpienācēji – ārzemnieki "rezultāta taisīšanā" deva lielāku ieguldījumu. Var jau teikt, ka tam par iemeslu ir Latvijas hokejistu progress, taču, manuprāt, tas gan vairāk ir leģionāru komplektācijas "regress", jo komandā jāņem tādus ārzemniekus, kuri ir pārāki par vietējiem un ja vietējie ir sasnieguši labāku līmeni arī ārzemniekus ir jāatlasa jau pēc citiem kritērijiem, nekā iepriekš.
Arī sagatavošanās procesā izskatās ir pieļautas kļūdas (jeb arī tas darīts apzināti?), jo optimālā forma tika sasniegta pirms regulārā čempionāta sākuma. Jā, uzvarēt pirmssezonas spēlēs ir patīkami, taču par to punktus turnīra tabulā nedod.

Pretinieku sagatavotība un noskaņojums
2008. gada vasarā, kas bija pirmā KHL pirmssezona, visas jaunā turnīra komandas bija nokļuvušas jaunā situācijā – jauns turnīrs, jauni noteikumi treniņnometņu organizēšanā, jaunas komandas – pretinieki. Līdz ar to daudzām komandām, iespējams, neizdevās vasarā izdarīt ieplānotos sagatavošanās darbus (komplektācija, fiziskā sagatavotība, spēles elementu "noslīpēšana") un sezona pagāja "lāpot caurumus", kas bija radušies šīs neizdarības dēļ.
Klāt iepriekšminētajam, noteikti, nāca klāt arī Rīgas "Dinamo" nenovērtēšana, jo daudzas vienības, arī no "spēcīgā gala", uzskatīja, ka "lai tie citi mocījās, mēs nu točna viņus apspēlēsim", vai arī "kaut kad tak viņi arī salūzīs un sāks zaudēt". Kā vēlāk izrādījās nekas tāds nenotika un "Dinamo" izcīnīja vietu izslēgšanas spēlēs, kur gan nekādas nenovērtēšanas nebija.
Šosezon komandas jau bija pielāgojušās situācijai, izdarījušas vajadzīgos secinājumus un pārkārtojumus, lai pirmssezonas darbs būtu maksimāli produktīvs un nekādas nenovērtēšanas arī vairs nav. Rezultātā rīdziniekiem arī ir "jāpāriet jaunā līmenī", kas pagaidām neizskatās viegls process.

Treneru faktors
Juliuss Šuplers sevi visai labi parādīja pirms gada, atspēkojot (vai daļēji atspēkojot) tās runas, ka viņš ir viens no sliktākajiem treneriem kāds ir strādājis Krievijā, tāpēc šosezon viņam būtu jāturpina darbs jaunā līmenī paceļot arī "dinamiešus", taču pagaidām izskatās, ka Šuplers un viņa komandai pagaidām nav izdevies atrast to pareizo ceļu, lai panāktu vēlamo rezultātu.
Pārāk konservatīvs, pārāk Eiropas akadēmisko hokeju mīlošs. Līdz ar to arī rezultāts – starpsezonas laikā nav parādījies neviens jauns spēles aspekts ar kuru "Dinamo" varētu pārsteigt savus pretiniekus. Tieši otrādi, "Dinamo" kļūst aizvien paredzamāks, līdz ar to vieglāk neitralizējams.

Aizsardzība
Ja komanda ir ar visvairāk ielaistajiem vārtiem visā turnīrā, tad par labu aizsardzību to noteikti nevar slavēt.
Bieži atstāti nenosegti spēlētāji, neveiksmīga spēle viens-pret-viens, nepārliecinoša spēle vārtu priekšā. Iespējams tieši aizsardzība ir tā pozīcija, kurā "otrgadnieku sindroms" izpaužas visspilgtāk, taču no tā vieglāk nepaliek. Kā no malas izskatās, komandai trūkst viena izteikta aizsardzības "veča" ar autoritāti komandā (jeb kā patīk salīdzināt Latvijas hokeja līdzjutējiem - Skrastiņa tipa aizsarga), kurš varētu savākt komandu tieši uz spēlēšanu aizsardzībā. Ozoliņš? Visi labi zina (un arī Sandis pats), ka viņa lielākā vērtība ir citos spēles aspektos.

Spēle nevienādos sastāvos
Pirmspēdējā vieta vairākuma realizācijā un 21. vieta mazākuma neitralizēšanā. Cipari visai bēdīgi, taču izskaidrojums tam visam ir meklējams iepriekš apskatītajos punktos. Trenera "nespēja" izdomāt jaunus risinājumus, spēlētāju individuālās neveiksmes, neveiksmes aizsardzībā un, protams, arī sastāvs.
Ja pirms gada vairākuma izspēle tika uzticēta Ziemeļamerikas leģionāriem, kuriem, "hokeja skolu" atšķirības dēļ, šī spēles sastāvdaļa ir krietni labāk uztrenēta, tad šogad ir jānāk citiem, kuri, lai arī cenšas un kopumā nebūt nav sliktāki hokejisti, taču arī nebūt nav "vairākuma speciālisti" un vienīgais, kuru varētu ierindot šajā kategorijā (Sandis Ozoliņš), nevar parādīt savas labākās īpašības, jo bieži vien līdz viņam ripa nemaz nenonāk.

Un pēcvārda vietā gribētos piebilst, ka situācija nemaz nav tik "traģiska", kā varbūt daudziem liekas, jo no izslēgšanas spēļu zonas rīdzinieki atpaliek vien piecus punktus, kas, ņemot vērā atlikušo spēļu skaitu, nebūt nav daudz. Cita lieta, ka komandas līdzjutēji (kā jau līdzjutēji), vienmēr savu komandu redz pirmajās vietās un ja tā nav, uzreiz sākas nemieri, ka kaut kas nav tā. "Dinamo", kā jau bieži tas notiek, savā otrajā sezonā, pagaidām, spēlē tikai mazliet sliktāk (objektīvu iemeslu dēļ) un viņiem ir visas iespējas šo situāciju izlabot, ja vien tiks izdarīti pareizie secinājumi un pēc iespējas ātrāk.