Rautakalio: "Dinamo" laiks sākt domāt par nākamo sezonu
Sarunu ar nu jau bijušo Rīgas "Dinamo” treneri sarunājam piecas dienas pēc viņa atbrīvošanas, taču situācija mainās - pāris stundu pirms paredzētās tikšanās Peka tikšanos atliek. Bažas par to, ka treneris pārdomājis, tomēr izrādās veltas - sestdienas rītā atskan zvans un vienmēr tik ārēji drūmais nopietnais soms apstiprina: gatavs sarunai.
Kopš jūsu atbrīvošanas pagājusi gandrīz nedēļa, bet joprojām nesteidzaties mājup. Rīga ir tik ļoti iemīlēta?
Man nepieciešams laiks pārdomām. Pirms pāris dienām ar sievu bijām uz operas izrādi „Karmena” - tas bija kaut kas fantastisks. Rīga ir lieliska pilsēta, lieliski kultūras pieminekļi - vēlos to izbaudīt. Cilvēki šeit ir ļoti atsaucīgi, runā labā angļu valodā - es baudu pastaigas pa pilsētas centru, vecpilsētu, muzejiem. Tas ir fantastiski.
Šķiet, ka mēs,vietējie, to visu nemaz nepamanām…
Jums to jāmācās novērtēt. Arī spēlētājiem teicu: jums jāmāk novērtēt to, kas jūs esat, un to, kas jums ir! Latviešiem jālepojas ar to, kas viņiem ir, un nav jākaunas par to, kā nav. Sievai jau pateicu, ka mēs šeit noteikti vēl atgriezīsimies. Ja ne kā citādi, tad kā tūristi.
Kādas šobrīd domas, ņemot vērā pirmdien notikušo?
Šobrīd man vēl ir pārdomu laiks, man ir ļoti daudz, ko pārdomāt – kas notika, kāpēc notika… Lēnām sāku sadzīvot ar domu, ka vairs neesmu „Dinamo” galvenais treneris, un gaidu, kas notiks tālāk. Ceru, ka Latvijas hokejs kopumā no manis šo un to ir ieguvis.
Un kādi ir pirmie secinājumi - kas notika, kāpēc notika?
Tas, ko uzsvēršu - Latvijas hokejs iegūs brīdī, kad Hokeja federācija un „Dinamo” kluba vadība sāks strādāt kā viena ģimene, ar kopīgiem mērķiem. Kluba un federācijas attiecības iespaido arī spēlētājus un viņu sniegumu laukumā. Neviens nav muļķis un jūt, kas notiek apkārt. Visas šīs negācijas uz viņiem atsaucas. Nedaudz no viena, nedaudz no otra – tas viss veido kopējo spēli.
Pirmssezonas pārbaudes spēlēs komanda rādīja labu sniegumu, bija rezultāti. Kas notika brīdī, kad sākās sezona?
Lielākajā daļā spēļu mums bija krietni vien vairāk iespēju gūt vārtus nekā mūsu pretiniekiem. Viņi izmantoja savas, bet mēs savas - ne. Tas viss radīja milzīgu spiedienu gan uz spēlētājiem, gan treneriem. Sekoja individuālās kļūdas, kas visu sarežģīja vēl vairāk. Ja negūsti vārtus, spiediens pieaug, un arī apkārtējie to tikai palielina. Ja salīdzinu ar pirmssezonas spēlēm, kad uzvarējām - komandas spēles stils nebija mainījies. Spēlējām tieši tāpat, taču nespējām gūt vārtus! Šādos brīžos tiek meklēts vainīgais, un šoreiz tas izrādījos es. Uzskatu, ka pārbaudes spēles mēs aizvadījām virs savām spēju robežām. Uzlikām latiņu pārāk augstu, bet sezonas pirmajā pusē vairs nespējām noturēties šajos augstumos. Es nekaunos par komandas parādīto cīņassparu un pašatdevi. Ja man prasa, ko es mainītu un darītu citādi, mana atbilde arī šobrīd skan - neko. Vēl viena lieta ir finansiālās iespējas. Šeit sākās sezona, bet aiz okeāna tika paziņots par lokautu, un bagātie Krievijas klubi sāka iepirkties.
NHL lokauts radīja „Dinamo” vēl nepatīkamāku situāciju…
Noteikti! Turīgie klubi tika pie NHL superzvaigznēm, mēs sastāvu nepapildinājām. Gatavojoties katrai konkrētajai spēlei, secinājām – vieniem ir šis spēlētājs, citiem – šis. Jutu, ka pretinieki kļūst stiprāki, bet mūsu nometnē nekas nemainījās.
Skaidrs, ka superzvaigznes atļauties nevaram, bet varbūt varējām paņemt pāris NHL vidusmēra spēlētājus?
Tas ir tas, ko arī gribu pateikt...
Kāda bija jūsu loma komandas komplektācijā starpsezonu periodā?
Es tiku informēts, ka kluba vadība paraksta līgumu ar to vai citu spēlētāju - tas arī viss. Manu viedokli neviens neprasīja. Tā ir viena no lietām, ko man pašam vajadzēja darīt citādi. Ja būtu zinājis, ka viss pavērsīsies šādi, būtu bijis Rīgā un sekojis komandas komplektācijai, pats meklējis spēlētājus. Pat, ja tas prasītu daudz laika, es vismaz varētu būt drošs, ka dabūju to, ko vajag.
Kāda bija Jura Opuļska loma komandas komplektācijas jautājumos?
Viņam viegli negāja un neiet arī šobrīd. Lēmumus te pieņem citi cilvēki, un arī es ar kluba vadību runāju dažādās valodās. Viens ir saprast valodu, bet pavisam kas cits saprast hokeja trenera valodu.
Vai arī Normunda Sējēja zaudējums neatstāja savu iespaidu uz komandas komplektāciju?
Zaudējām ļoti daudz. Normunds iepriekš bija spēlētājs, treneris, viņam ir daudz labu kontaktu un viņš runā hokeja valodā.
Vai bijāt gaidījis lielāku pienesumu no ārzemniekiem?
Nešaubīgi! Manā skatījumā rezultāts ir jātaisa pirmajām divām maiņām. Tām ir jāuzņemas atbildība par vairākuma realizāciju, taču tā nenotika. Mums bija iespējas, taču atkal vecās lietas – pēdējās piespēles, nespēja trāpīt ripas tukšos vārtos, metienu precizitāte… Latvijas labākos hokejistus izpirks bagātie Krievijas klubi, bet jauni vietā tik strauji nenāks. Katru gadu komandas līderi atstās komandu, tāpēc arvien lielāka loma būs ārzemniekiem. Pirms diviem gadiem Sprukts un Karsums spēlēja trešajā maiņā, pagājušajā sezonā – pirmajā. Šosezon Sprukts ir prom, nespējām noturēt arī Miķeli Rēdlihu. Šosezon pirmajā maiņā spēlē Miks Indrašis, kurš pagājušajā sezonā pat nebija lielajā komandā.
Pēc pāris gadiem arī viņš būs prom, ne tā?
Ja turpinās strādāt, tad noteikti - viņam ir visas priekšā. Tāpat labu sezonu aizvada Andris Džeriņš. Vai ir garantija, ka viņš paliks? Atgriežoties pie sākumā teiktā – vārti jāgūst un mača liktenis jāizšķir pirmajām divām maiņām, trešajai un ceturtajai tā nav prioritāte.
Vai nebija doma komandā paturēt Mārtiņu Cipuli?
Man nebija tādas teikšanas - viss bija izlemts. Es ieteicu uz nometni Valmierā aicināt lielu skaitu spēlētāju, lai saprastu, ar kuriem varu rēķināties jau tagad, ar kuriem pēc gada vai diviem. Ar vairākiem tika parakstīti līgumi un esmu pārliecināts, ka viņi „Dinamo” būs labi palīgi jau tuvākajā nākotnē.
Pastāstiet par ideju kapteiņa uzšuvi un visu no tā izrietošo uzticēt Guntim Galviņam.
Protams, nevaram salīdzināt Ozo (Sandi Ozoliņu) un Gunti. Ozo ir leģenda, Guntis - sava ceļa pašā sākumā. Domāju, ka kapteiņa pienākumu pildīšana viņam tīri labi padodas un piestāv. Manuprāt, latviešiem blakus vajag cilvēku – kapteini, kurš ir mentāli spēcīgs, tāpat katram pašam būtu vairāk jātic saviem spēkiem, jo ne vienmēr kāds no malas tev spēs palīdzēt. Galviņš cenšas palīdzēt citiem un dažbrīd pazaudē pašu galveno – savu spēli. Dažbrīd „C” burts uz krekla viņam nozīmē vairāk nekā uzvārds un numurs uz muguras.
Runā, ka Ozoliņš jau pagājušās sezonas sākumā esot ielicis kāju durvīs, lai jūs netiktu atlaists.
Jā, es par to uzzināju nedaudz vēlāk, taču tas tikai parāda, cik liela sirds ir Ozo. Tas bija aizvadītās sezonas sākums, kad tika meklēti vainīgie un vadība visu vainu centās novelt uz mani. Ozo par mani toreiz iestājās un teica: „Pag, pag, tas nav pareizākais lēmums!”
Komentējot jūsu atlaišanu, Artūrs Irbe teica – „Varbūt tieši Rautakalio šajā situācijā ir ieguvējs…” Vai kaut daļēji tam piekrītat?
Nevarētu teikt, ka tagad pēkšņi esmu apmierināts ar dzīvi. Komandā bija nepieciešamas izmaiņas, un es to teicu Savicka kungam. Teicu, ka mums nepieciešams spēlētājs, kurš var gūt vārtus. Te ir tas jautājums par mūsu atšķirīgajām valodām. Kluba vadībai bija citas domas. Tagad es varu mācīties no šīs situācijas un secināt, ka, iespējams, pats rīkojos pārāk vēlu.
Kad pirmo reizi tikāt brīdināts par iespējamo atlaišanu?
Šķiet, tas bija sešas spēles pirms izlašu pauzes. Mums bija tikšanās, kurā tika runāts par komandas sniegumu, rezultātiem, un man tika pateikts, ka šajās atlikušajās sešās spēlēs mums jāuzvar četri mači - pretējā gadījumā tiks lemts par manu atlaišanu. Mums tobrīd bija atlikušas spēles ar Magņitogorsku, „Traktor”, „Avtomobilist”, Maskavas „Dinamo”, SKA un Minskas „Dinamo”.
Izskanēja informācija, ka šķietami būtisko uzvaru Sanktpēterburgā izcīnījāt, pateicoties Arta Ābola, nevis jūsu sastādītam taktiskajam plānam. Tā ir taisnība taisnība?
Nē. (smejas) Taču šādas runas bieži uzpeld tieši situācijās, kad komandai neiet, bet vienā spēlē tā izšauj. Mēs spēlējām tieši tāpat kā iepriekšējos mačus, taktiski neko nemainījām.
Kā tikāt informēts par atlaišanu?
Savicka kungs vēlējās redzēt mani pie sevis birojā. Jau dodoties uz tikšanos, nojautu, ka pastāv tikai divi varianti – komandā tiks veiktas izmaiņas vai arī es tikšu atlaists. Tā bija apmēram desmit minūšu ilga saruna…
Kā ar galvenā trenera pienākumu pildīšanu varētu veikties Artim Ābolam?
Viņam priekšā ir smags uzdevums. Ar lielāko daļu spēlētāju viņš ir ļoti labi pazīstams, ar dažiem pat spēlējis kopā. Visticamāk, ka tagad spēlētājiem būs nedaudz tuvākas attiecības ar treneriem. Atmosfēra noteikti būs citāda, nekā līdz šim. Domāju, ka šobrīd komandai tas pat varētu būt noderīgi. Tehniski un taktiski Artis zina, kā uzvarēt - pavērosim, kā viņam veiksies ar vadīšanu. Nesaskatu nekādu problēmu, nepavisam. Šobrīd ir jāpadomā arī par komandas domāšanu. Varbūt pietiek domāt un runāt tikai un vienīgi par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs. Varbūt ir laiks padomāt jau par nākamo sezonu. Ja spēle ies un komanda iekļūs „play-off” – viss kārtībā, ja nē – neko darīt. Taču būs padomāts par nākotni, dota iespēja plašākam spēlētāju lokam. Jādod iespēja Porejam, Skvorcovam, Biezajam, Bičevskim.
Vai pēc atbrīvošanas no amata jau ir sanācis aprunāties ar Arti?
Nē, viņam ar Viktoru (Ignatjevu) šobrīd ir jādara savs darbs un es nevēlos viņiem radīt problēmas.
Vēl viens jaunais, par kuru nevaru nepajautāt, ir Ainārs Podziņš. Kas notika ar viņu?
Viņš ir ļoti centīgs un strādīgs puisis, taču viņa spēles izpratne ir ļoti zemā līmenī. Arī tehniski šīs līmenis viņam pagaidām ir par augstu - citi jaunie šobrīd ir labāki.
Kurš ir labākais spēlētājs, ar kuru sanāca strādāt šeit Rīgā?
Karsums! Tehniski viņš ir ļoti spēcīgs un starpība starp viņa labākajām un ne tām labākajām spēlēm nav liela. Es runāju par līmeņu atšķirībām. Labs Karsums un sliktākais Karsums – tā nav liela atšķirība. Viņš ir vienkāršs puisis, taču katrā jautājumā viņam ir savs viedoklis. Turklāt viņam ir latvietim tik trūkstošā īpašība – viņš negriež ceļu nevienam. Aizvadītās sezonas laikā ļoti progresēja Guntis Galviņš, viņš bija labākais aizsargs komandā.
Labākie ārzemju spēlētāji?
Laikam nenosaukšu nevienu... Patiešām. Viņi visi ir ļoti labi cilvēki, arī labi hokejisti, taču mums ir jāsaprot viena lieta – KHL ir otra spēcīgākā līga pasaulē. Kad spēlētājs atbrauc no Ziemeļamerikas, viņam nepieciešams laiks, lai iejustos lielajos laukumos. Te viss sākas ar labu slidojumu un vēlmi cīnīties katrā spēles epizodē. Šosezon man pietrūka Marsela Hosas, saku to godīgi. Kad viņš pagājušajā sezonā pievienojās komandai es viņam teicu: „Ja spēsi strādāt aizsardzībā, tad komandas biedri tevi cienīs un respektēs!” Ar savu darbu viņš apliecināja, ka vēlas būt šeit. Guva arī vairākus svarīgus vārtus.
Kādi ir Jūsu tuvākie nākotnes plāni?
Kā jau teicu sarunas sākumā, man nepieciešams laiks. Dzīvosim redzēsim, hokejs ir visa mana dzīve, šaubu nav.
Vai varam Jūs gaidīt atgriežamies Rīgā ne tikai kā tūristu, bet, iespējams kā treneri?
Ar prieku, taču - ne pie šīs komandas vadības... Kluba vadībā vajadzīgi cilvēki, kuri runā hokeja valodā. Ja nesanāks kā trenerim, noteikti atgriezīšos kā tūrists - kopā ar sievu, draugiem, paziņām.
+1 [+] [-]
Veiksmi Pekkam un paldies par darbu!
-4 [+] [-]
To ka Pekka labākā izvēlējās atpūsties, un nevis aktīvi iesaistīties komandas komplektācijā ar kuru pašam bija pēc tam jāstrādā?
-3 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Bet Karsums. Mārtiņš Karsums noteikti šobrīd ir lielākais aktīvais Latvijas hokeja patriots. No pirmās dienas Rīgas Dinamo viņš bija pieprasīts Krievijas hokeja tirgū, varēja momentā laist kaut vai pie Znaroka, bet viņš palika un palika un paliek.
+2 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Un spēlēšana Dinamo noteikti nav atskaites punkts pēc kā noteikt hokejista patriotismu, tāpēc neraksti muļķības
-1 [+] [-]
Intervija ļoti laba, Peka ir ļoti patīkams cilvēks, vnm viņā interesanti klausīties un var just, ka ir kārtīgs vecis.
Paldies.
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
Tikai mani pārsteidz, ka Pekka laikam vienu daļu latviešu uzskata pa cirvjiem. Ir taču arī cilvēki, kas zin RD virtuvi ne tikai no tā, kas iespraucas publiskā telpā.
+2 [+] [-]
[+] [-]
-3 [+] [-]
Vienīgi skaidrs ir tas, ka nebūtu tās muļķīgas runas, ka Pekkam nebija iespējas piedalīties komandas komplektācijā. Un tie jau ir tīrie meli.
Tāpat ir skaidrs, ka Pekka pa lielam mūs uzskatīja/uzskata par bauriem (kā jau visi vidusmēra eiropieši), kas domā, ka mēs te neko nesaprotam no civilizētās pasaules hokeja būšanām.