Facebook
GoogleOļegs Sorokins: “Novēlu Beresņevam visu to labāko”
@MikelisO
Oļegs Sorokins jau vairākus gadus ir stabils aizsargs Eiropā, taču savā karjerā izlasē viņam nav sanācis spēlēt pārāk daudz. Par to, nesaskaņām ar treneri Leonīdu Beresņevu un citām interesantām lietām arī viņš stāsta intervijā portālam “eSports.lv”.
Jā, nākamo sezonu pavadīšu Lincā, tajā pašā klubā, kur spēlēju pagājušajā sezonā [EHC Black Wings Linz – aut.] kopā ar Viktoru Ignatjevu.
Vai Austrija patīk kā zeme?
Austrija patīk kā zeme, arī hokejs tur ir ļoti labā līmenī. Līgas līmenis ir augsts, tur ir vairāki spēlētāji, ar kuriem kopā spēlēju Somijā. Puse spēlētāju ir no Kanādas. Izbraukumi ir diezgan īsi, bet tas viss ir Eiropas vidienē, tā kā var arī nedaudz paceļot. Viss ir kārtībā un ar lielu prieku noturētos tur vēl ilgi.
Austrijas hokeja līmenis iet uz augšu, viņiem ir savs čempionāts, pirmā līga. Hokeja attīstībā viņi noteikti ir priekšā mums. Uz spēlēm nāk daudz fanu, tā kā domāju, ka drīz viņu izlase nostiprināsies A grupā. Aug arī jaunie hokejisti, kuri būs ļoti labi.
Vai nav savādi, ka Latvijas izlase vēl arvien ir labāka par Austriju un Baltkrieviju, kur hokejs ir daudz attīstītāks?
Austriju ar Baltkrieviju īsti nevar salīdzināt – Baltkrievijā attīstība ir gājusi daudz tālāk par Austriju. Agrāk arī mums bija ļoti labs nacionālais čempionāts, taču kaut kādā veidā tas tika salauzts. Protams, ļoti liela nozīme ir naudai. Baltkrievijā valsts nauda tiek virzīta uz hokeju, tāpēc arī tur hokeja līmenis ceļas. Tur ir labs čempionāts, labas algas.
Arī tu kādu brīdi paspēlēji Baltkrievijas čempionātā “Rīga 2000” sastāvā. Vai vari salīdzināt Baltkrievijas un Austrijas čempionātu līmeņus?
Savādāks hokejs. Baltkrievijas čempionātā ir vairāk taktikas. Nebija viegli, bet nebija arī grūti. Austrijā jāspēlē vairāk – piemēram, man sanāk spēlēt nereti divās maiņās. Tādos gadījumos ir lielāka slodze. Vēl Austrijā ir vairāk spēka spēles. Diezgan līdzīgi Somijas čempionātam.
Baltkrievijā neliels mīnuss ir tas, ka tur joprojām valda padomju hokejs. Tiesa gan, viss atkarīgs no trenera – ja viņi mācīsies, brauks uz semināriem utt., tad arī hokejs attīstīsies. Bet, ja ne, tad treneri paši jutīs, ka attīstība ir apstājusies.
Tomēr Latvija Baltkrieviju pieveica cīņā par ceļazīmi uz Olimpiskajām spēlēm. Tā bija neaizmirstama spēle, taču tu Olimpiādē nespēlēji, jo bija nesaskaņas ar Beresņevu. Kas tieši neapmierināja viņa laikā?
Man tur darīšanas vispār nebija. Treneris mani negribēja ņemt – iekļaudams mani kandidātos, viņš tēloja. Tas viss bija tādā smieklu līmenī.
Galvenais, kas man nepatika viņā? Es uzskatu, ka viņš ir apstājies savā izaugsmē. Man ar viņu attiecības bija saspīlētas jau labu laiku. Viņam par mani bija izveidojies priekšstats, kuru viņš nav mainījis jau 10 gadus. Man tas liekas nesaprotami – vai nu viņš nav skatījies čempionātus, kuros pats nebija pie stūres vai arī kāds cits iemesls, bet mums normāls kontakts neveidojās. Viņam nepatīk manā spēles stilā pāris lietu, kuras viņš atceras jau no seniem laikiem. Beresņevam tas ir kaut kā iecementējies. Tāpēc domāju, ka mums vieglāk strādāt atsevišķi. Taču varbūt kādam patīk viņa metodes.
Kurā brīdī uzvirmoja šīs emocijas?
Tas sākās jau gadus desmit atpakaļ. Tajā brīdī viņam izveidojās priekšstats par mani. Viņš vienmēr ir uzskatījis, ka labs aizsargs ir tāds, kuru laukumā nemana. Mans uzskats bija un ir tāds, ka tad, ja mani neredzēs, arī nekur nespēlēšu. Un es arī nezinu nevienu viņa audzēkni, kurš būtu ticis kaut kur tālāk ar savu parasto aizsardzības stilu. Tā kā domāju, ka tas ir novecojis uzskats, kas bija spēkā padomju laikos.
Vai ar citiem spēlētājiem runājāt par Beresņevu? Vai citiem nebija pretenziju pret viņu un tavu lēmumu?
Mēs pārrunājām. Visi jau redz, kā es izturos pret viņu un kā viņš pret mani. Nu man par šo tēmu daudz negribas runāt – viņam vienkārši nepatika mans stils. Es acīmredzot nemāku pielāgoties tam stilam, kādu viņš uzskata par pareizu. Man liekas, ka manā spēlē viņš neredz nekādas pozitīvās lietas.
Par to, vai kādam vēl bija pretenziju, jāprasa viņiem pašiem. Tik ļoti tās lietas savā starpā arī nepārrunājam. Varu pateikt tikai to, ka novēlu Beresņevam visu to labāko, bet viņam jāiet nedaudz līdzi laikam un jāpamaina pieeja hokejam un treniņiem. Varbūt man nav taisnība, bet domāju, ka saku pareizi.
Visi spēlētāji manu lēmumu uztvēra normāli, jo viņi zināja, kādas ir manas attiecības ar Beresņevu.
Vai tomēr spēlēšana savu tribīņu priekšā un OS nebija pietiekams iegansts, lai to paciestu?
Teiksim tā – ja sagatavošanās posmu būtu jāaizvada cita trenera klātbūtnē un pašu čempionātu vadītu Beresņevs, tad es to paciestu, bet... Man nav patīkami atrasties cilvēka klātbūtnē, kurš mani vērtē tik zemu. Un es to noformulēju pie sevis tā: ja nevaru parādīt savu labāko sniegumu dēļ tā, ka Beresņeva klātbūtne man psiholoģiski traucē, tad es nevēlos spēlēt, jo tomēr to daru par sevi un ģimeni, par valsti utt. Man gribas gūt baudu no tā visa! Bet, ja ir psiholoģisks šķērslis, tad... Pagājušajā gadā pacietu to visu, aizbraucu uz pasaules čempionātu un pirmo reizi jutu, ka man nevajadzēja braukt.
Šajā laikā daudzi tevi kritizē par lēmumu, daudzi atbalsta... Vai pats lasi interneta komentārus un uzklausi kritiku? Tas tomēr bija drosmīgs solis, kas izpelnījās plašu rezonansi...
Pilnīgi noteikti uzklausu kritiku. Droši varu teikt, ka Latvijā ir vismaz 10 aizsargu, kuri varētu daudzmaz labi nospēlēt, neko īpaši nesabojājot. Un sevi nekad neesmu uzskatījis par kaut kādu superzvaigzni, kura būtu neaizvietojama.
Kritika? Lai ir, bet gribu redzēt pamatojumu tam visam. Ja būs pamatojums, tad tā jau ir cita lieta. Arī es varu kļūdīties. Neviens cilvēks nav tāds, kurš nekļūdītos.
Vai tevi kāds mēģināja atrunāt no lēmuma nespēlēt Beresņeva laikā?
Varbūt nedaudz kāds mēģināja, bet būtībā jau biju izlēmis to sen. To biju pārrunājis ar vairākiem cilvēkiem un tas, ka nespēlēšu, visiem jau bija zināms labu laiku pirms čempionāta.
Domāju, ka tas arī nekādas problēmas nesagādāja izlasei – daudzi jauni puiši nospēlēja. Kā bija, tā bija, bet domāju, ka viss beidzās normāli.
Vai Beresņeva ietekme bija tik pat liela, esot otrajam trenerim? Tu atteicies spēlēt arī tad, ja viņš ir izlasē kā trenera palīgs...
Man ir nepatīkami tas, ka Lipmans šādi lemj tās lietas – ja puiši palūdz, gandrīz vai ultimatīvi, ka nav patīkama sadarbība ar treneri, tad... Nu nedrīkst atstāt treneri izlasē pēc tādiem izteikumiem, kādus viņš veltīja spēlētājiem pēc olimpiādes. Vienalga, kādā līmenī. Ja trenējoties, no muguras visu laiku var just skatienu un bubināšanu, tad kam tas ir vajadzīgs? Man tas nebija vajadzīgs, es uzreiz izlēmu un dzīve kļuva vienkāršāka.
Arī ar Vorobjovu sarunas nebija. Es viņu pat īsti nesatiku.
Vai arī ģimene atbalstīja tevi šajā lēmumā un cik lēmums bija smags?
Ģimene mani vienmēr atbalsta un kādus lēmumus pieņemu, tā ir labi. Vispār nebija nekādu diskusiju, neviens ģimenē neteica, ka jāspēlē obligāti utt. Ģimene mani zina, kāds esmu es un mans raksturs. Un, ja uzskatu, ka to nevaru izturēt, tad nevaru...
Vai pēc jūsu konflikta viens ar otru vēl runājāt?
Kaut kādos koridoros esam paspieduši viens otram roku, bet citādi neesam ar viņu pārmijuši kādus vārdus. Vispār man žēl, ka tā sanāca. Varbūt viss tajā laikā bija mazliet “uzpūsts”. Es normāli pateicu, ka nespēlēšu, jo uzskatu, ka nevaru parādīt vislabāko sniegumu – jābūt vēlmei un psiholoģiskam mieram. Varbūt, ka problēma ir manī. Tas arī viss. Pret viņu man cilvēciski nav nekas. Vienīgi attiecībā par viņa domām pret mani.
Savu debiju Latvijas izlasē aizvadīji 1995. gadā, nospēlēji vairākas spēles, kādu laika periodu nespēlēji, kad pie stūres bija Beresņevs. Sakritība vai nesaskaņas bija jau tolaik?
Patiesībā es nekur nepazudu. Visu laiku biju kopā ar izlasi, trenējos. Pāris reizes Beresņevs mani atstāja mājās dienu pirms čempionāta, tā kā pazudis nebiju nekur. Iespējams, ka toreiz nebija mans laiks. Toreiz bija labi aizsargi.
Latvijas izlasē 90. gados bija uzbrukuma hokejs. Vai tas patika labāk, ja salīdzina ar tagadējo stilu, kas vairāk tendēts uz aizsardzību?
Man šogad vispār nepatika hokejs – es to uzskatu par antihokeju. Vorobjova taktika patiešām nepatika, jo varēja redzēt, ka viņš neuzticas spēlētājiem un neredz citu ceļu, kā spēlēt. Trenerim vajadzēja spēlētājus agrāk informēt par to visu, jo viņš mūsu hokejistus nezināja.
Runā, ka 90. gados, kad Beresņevs bija izlases treneris, īstais vadītājs bijis Znaroks...
Vienmēr jau treneris ir tas, kurš vada izlasi. Skaidrs, ka ir tāda lieta, ka brīdī, kad pretinieks sāk spiest, trenerim kaut kas jākoriģē. Bet Znaroks ir tāds cilvēks, kurš vienmēr ir gribējis uzvarēt. Viņš uzskatīja, ka var panākt uzvaru un līdz ar to Oļegs vairāk gribēja spēlēt nekā citi. Arī kādu skarbāku vārdu viņš nebaidījās pateikt, jo vairāk tāpēc, ka viņa un Beresņeva vecuma starpība nebija liela. Skaidrs, ka Znarokam nav pret Beresņevu tāds respekts nekā man būtu pret cilvēku, kurš ir 30 gadus vecāks par mani.
Beresņevs izvēlējās taktiku, veidoja maiņas utt. Jā, viņš prasīja Znarokam kā kapteinim padomu, bet tā mūsdienu hokejā arī ir bieža parādība. Arī tādēļ, lai nedaudz piesegtu savu muguru, sak’, puiši jau ar piekrita... Kaut kādā līmenī Znaroks iejaucās izlases darbā, varbūt reizēm par daudz, taču izlasi vadīja treneris.
Vai visi tolaik bija apmierināti ar Znaroka faktoru un darbībām?
Skaidrs, ka daudziem varēja nepatikt viņa spēles vai runāšanas stils. Bet es tā objektīvi nevaru spriest, jo ne uz vienu pasaules čempionātu kopā ar Znaroku nebraucu un nezinu, kas tieši tur notika.
Znaroks nesen bija tavs kolēģis hokeja laukumā, bet tagad būs treneris. Vai neradīsies problēmas ar disciplīnu, ja būs dzelžaini jāizpilda viss, ko viņš teiks?
Man nekad nav bijušas problēmas ar disciplīnu. Vispār es nesaprotu, kāpēc šī gada izlase tika uzskatīta par visdisciplinētāko. Tā bija visnedisciplinētākā komanda, kāda mums ir bijusi. Tikai tas, ka Vorobjovs skaitās disciplīnas piekritējs, nenozīmē, ka viņš spēj panākt šo disciplīnu. Šoreiz viņš to nespēja panākt un tā bija viena no lielākajām kļūdām. Acīmredzot viņš kļūdījās, prasot šo disciplīnu arī ārpus laukuma. Tika prasīts kas tāds, pie kā puiši nebija pieraduši, kuru normālam cilvēkam nav jāstāsta – ka nedrīkst kaut kur iziet ārā utt. Es domāju, ka komandai šis čempionāts nebija interesants.
Kā pats iedomājies sevi Vorobjova dzelžainajā aizsardzības hokejā?
Ļoti normāli varu sevi iedomāties. Nekad izlasē neesmu spēlējis kā uzbrūkošais aizsargs, vienmēr esmu strādājis tikai aizsardzībā un tikai mazliet spēlējis uzbrukumā. Varbūt tas nebūtu bijis mans patīkamākais stils, bet man nav nekādu pretenziju arī pret tādu hokeju.
Kā jūties pirmajos treniņos Znaroka vadībā?
Viss kārtībā! Īpaši treniņi jau nav bijuši – nekādas taktikas netika mācītas, nekāda lielā atbildība nav, tā kā visi tīri profesionāli trenējas un uztur sportisko formu.
Vai pret Znaroku tev nav nekādas antipātijas?
Nē, pret viņu man nav nekādu pretenziju. Laiks rādīs, ko viņš uzskata par pareizu, kāds būs izlases modelis utt. Redzēsim iznākumu, kad nāks tuvāk kārtējais čempionāts.
Vai ir motivācija vēl spēlēt izlasē?
Jā. Patiesībā būs vēl interesantāk spēlēt izlasē – kā nekā gads paņemts brīvs. Ja spēlēšu izlasē, tad noteikti būs savādākas sajūtas nekā agrāk.
Kas īsti notika ar Pēteri Skudru? Vai ar viņu sazinies un vai vari izprast viņa situāciju?
Droši vien, ka Pēterim ir savi iemesli. Acīmredzot viņš ne tur kaut ko pateica un laikam jau viņam arī kaut kas nepatika trenerī, tāpat viņš laikam uzskata, ka viņam tas viss nav vajadzīgs. Es patiešām nezinu, kādi ir Pētera uzskati. Varbūt viņam tajā visā negribas mesties iekšā, jo praktiski vienmēr kāds tiek kritizēts. Tas ir ļoti nepatīkami, ka pie mums vispār kaut kas tāds pastāv. Mēs pēc spēlēm avīzēs lasām – tur ir salikti visādi vērtējumi un zvaigznes. Žurnālisti uzskata, ka viņi var vērtēt, kā kurš ir nospēlējis. Lasa jau avīzi visa tauta un visiem rodas iespaids par kādu atsevišķu spēlētāju.
Pēteri redzēju nesen – mēs ar sievu bijām izgājuši un redzējām viņu te, Rīgā, vienā restorānā, bet laikam viņa te vairs nav. Bet nevarētu teikt, ka esam tuvi draugi – kā nekā neesam vienaudži un neesam nekur spēlējuši kopā. Mums ir normālas attiecības, varam parunāt, bet nekas vairāk...
Tev jau ir 32 gadi – vai esi domājis par to, kad būs jāpieliek punkts hokejam?
Kad nedos līgumu, tad būs jābeidz... Agrāk domāju, ka, kamēr smiltis nebirst, jāspēlē. Taču tagad meklēju lietas, kas man patīk un, ja kādu gadu es to blakuslietu nostabilizēšu, tad varbūt arī aiziešu.
Vai saisti nākotni ar trenera karjeru?
Kādreiz es tā domāju, bet tagad... Nu mēģināšu kaut ko darīt šajā jomā, bet cik nopietni tas būs, rādīs laiks. Ja es pievērsīšos tai lietai, tad centīšos to darīt kvalitatīvi. Lai bērniem būtu mīlestība pret hokeju.
Ko vari teikt par jaunajiem aizsargiem, kuri ielaužas izlasē un var izbīdīt no sastāva tevi? Kurš no viņiem ir visperspektīvākais?
Es domāju, ka ar aizsargiem Latvijā vispār problēmu nav. Uzbrukumā varētu vēlēties kaut ko vairāk, jo, manuprāt, ļoti nozīmīga ir tieši uzbrucēju taktiskā gatavība. Ir daudz faktoru, kas izšķir spēles gaitu un iznākumu. Domāju, ka lielākā problēma ir tieši uzbrucēju sagatavotība.
Nezinu, vai ir kādas spilgtas personības. Visi aizsargi ir gari, stipri, māk mest un dot piespēles, tā kā nav arī neviens, kas varētu sabojāt kopējo bildi. Taču ir pieredzes starpība, kas ir redzama. Bet citu problēmu nav.
Pie kura izlases trenera spēlēt bija vispatīkamāk?
Protams, ka pie Kurta Lindstrēma, pie kura arī spēlēju visilgāk – 3 gadus. Arī emocionāli spēlēt pie viņa bija vislabāk. Arī pie Vasiļjeva bija labi to vienu gadu, kad trenējos pie viņa.
Daudzus gadus esi pavadījis Somijā. Kādas atmiņas palikušas no turienes?
No Somijas palikušas labas atmiņas. Tagad gan čempionāts palicis daudz vājāks. Daudzi somi spēlē ārzemēs. Bet tur pavadītais laiks bija patīkams – to, kā fani reaģēja un saprata spēli, nevar aizmirst... Varēja just, ka esi valstī, kur hokejs ir sports numur viens.
Vai pēc ASV aizvadītā gada bija iespēja “sisties” uz NHL?
Varbūt tajā laikā nebiju īsti gatavs, varbūt īsti nepaveicās ar to, kā tiku uztverts kā spēlētājs. Tajos klubos, kur spēlēju, mans hokeja stils nepatika. Mans augums nav no raženākajiem, slidošanas prasmi reti novērtēja. Aizbraucu uz vienu klubu, tur sezonas priekšvakarā izdomāja, ka esmu par mazu un aizmainīja uz citu klubu. Tur atkal nepatika mana spēle utt. Tajā laikā, iespējams, tam visam arī nebiju gatavs...
Kā patika iejusties eksperta lomā un komentēt savu cīņubiedru spēles TV?
Bija interesanti un patīkami. Bija laba publika, TV strādāja jautri puiši, bija jaukas meitenes. Arī partneri – Haris [Harijs Vītoliņš – aut.], Normunds [Sējējs – aut.] bija saprotoši. Mums bija visādas sarunas un viedokļi, tā kā bija interesanti.
Ar kuru aizsargu ir vislabākā sapratne, spēlējot vienā pārī?
Mums ar Rodrigo Laviņu ļoti patika spēlēt vienā pārī tos pāris gadus, kad tāda izdevība bija. Pirmās spēles bija tādas savādas, kad Kurts Lindstrēms mūs salika kopā. Likās, ka nespēšu viņam “pierīvēties”. Bet mums tomēr sanāca un gāja ļoti labi. Vienmēr domāju, ka varētu kopā spēlēt vēl. Taču, kopš Kurts Lindstrēms nav Latvijas treneris, mums kopā vairs nav sanācis spēlēt. Vienu gadu Rodžeram bija trauma, bet, kad atnāca Beresņevs, par mūsu pāri tika aizmirsts...
Bet vispār bija ļoti labi darboties kopā arī ar Normundu Sējēju.
Latvijas izlasē vārtus regulāri gūst arī aizsargi, bet tu, šķiet, ar rezultativitāti īpaši neizcelies... Kāpēc?
Jā, es vienmēr brīnos, kāpēc tieku uzskatīts par uzbrūkošo aizsargu. Man patīk dot piespēles, man nav tāda īpaša talanta iemest vārtus. Kad ienācu izlasē, bija ļoti labi aizsargi un es nevarēju ieiet ar savu atšķirīgo stilu. Sākumā vairāk domāju par aizsardzību, kā jau jebkurš jaunais.
Savā pirmajā pasaules čempionātā Ķelnē vairāk darbojos aizsardzībā, bet pēc tam arī rezultativitāte parādījās – vienā čempionātā guvu pat 4 punktus. Īstenībā, pasaules čempionātos ir gājis labi ar punktu gūšanu. Jāspēlē pēc sajūtām. Ja jūtams, ka šodien neiet, tad galvenais ir koncentrēties uz aizsardzību! Ja sajūta laba, tad sevi dažkārt pat jāpiebremzē, jāatgādina, ka galvenais ir aizsardzība! Bet vienmēr rīkojos komandas interesēs un uzbrukumā īpaši neskrienu. Domāju, ka ar aizsardzības un uzbrukuma sabalansēšanu ir gājis diezgan labi.
Līdzjutēju starpā ir liela nesaprašana – it kā tev ir krievisks vārds un uzvārds, bet esi taču latvietis, runā latviski perfekti utt.!
Nu tīrs latvietis neesmu, jo tēvs bija krievs. Taču māte ir latviete, vienmēr esmu gājis latviešu skolās un augstskolās. Nekādi grupējumi – latvieši un krievi – hokejā nekad nav veidojušies. Cilvēki veido grupējumus pēc interesēm. Bet ar šo lietu ir bijuši arī daudzi kuriozi...
Novēlējums jaunajiem hokejistiem!
Mans novēlējums jaunajiem hokejistiem ir mīlēt hokeju! Un tiem, kas hokeju nemīl, labāk pateikt vecākiem, ka viņi vairs nevēlas trenēties. Ja tu to lietu mīli, tad arī tieksies uz kaut kādu mērķi. Un nekad nav par vēlu sākt nodarboties ar hokeju, ja to vēlas! Hokejā vajag iemācīties trīs lietas: labi slidot, labi dot piespēles un mest pa vārtiem. Un, ja vēl daba ir devusi domāšanu uz laukuma, tad sasniegt var ļoti daudz.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Malacis, Oļegs - pasaka visu, kā ir - bez kādiem aplinkiem. Īpaši - par Beresņevu.
Nu nemāk tie izlašu treneri sastrādāties ar spēlētājiem, ne hokejā, ne basketbolā. Tāpēc pat PČ Rīgā komanda nespēlēja optimālajā sastāvā, žēl...
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Publicējis edzaa
...vieniigi besii vinjsh, ka vinjsh vislaik chiikst un tikai noliek to beresnjevu...
Tur jau vairāk žurnālists uzprasās! Uzdod 10x pēc kārtas vienu un to pašu jautājumu, tikai drusku savādāk, tipa - vai tev patīk Beresņevs!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]