Enkuzens: "Pie mums vārtsargus netrenē"

- Sāksim uzreiz ar čempionātu Kanādā. Kādas sajūtas, kas apmierināja un neapmierināja savā un komandas sniegumā?
- Par sevi varu teikt, ka ar sniegumu līdz galam apmierināts neesmu. Vienmēr var labāk, bet galvenais ir tas, ka komanda ir izpildījusi uzdevumu – palikām elitē. Esam vienīgie juniori, kas to paveikuši! Varbūt kaut kur paveicās, bet, kā jau teicu – uzdevums izpildīts. Par sevi varu teikt, ka vienmēr ir vēlme nostartēt labāk, varbūt kaut kur varēju kādu golu neielaist, bet svarīgi ir tas, ka vislabāko sniegumu parādīju izšķirošajās spēlēs.

- Kura bija tieši kvalitātes ziņā labākā spēle latviešiem?
- Gan jau, ka pēdējās spēles pret Vāciju un Kazahstānu, jo pirmās četras komandas, ar ko spēlējām, tomēr ir daudz augstāks līmenis. Varbūt vēl pret slovākiem varējām nospēlēt nedaudz veiksmīgāk, bet paši pielaidām muļķīgas kļūdas.

- Hokejs Kanādā ir kā reliģija. Vai to sajuti?
- Jā, noteikti. Jebkur, kur gājām, ja kāds ieraudzīja, ka esam vairāki cilvēki vienādi saģērbušies, tad uzreiz nāca klāt un sveica, zinot, ka spēlējam hokeju. Daudzi uzdeva jautājumus par to, no kurienes nākam. Veikalā pārdevējs priecājās, ka iegriežamies un rādīja biļetes, kuras nopircis uz mūsu spēli. Gandrīz uz katra soļa, gandrīz katrā skatlogā bija kaut kas saistīts ar hokeju. Tāpēc par to reliģiju noteikti piekritīšu.

- Līdz čempionātam spēlēji "Rīga/LSPA" komandā Latvijas čempionātā. Spēļu prakse bija, bet līmenis nav tas augstākais. Kā tas iespaidoja tavu sportisko formu?
- Jā, sākumā centos spēlēt pie "Rīga 2000". Tur man patiesībā gāja tīri labi, bet nedeva iespēju. Lai tiktu pie kādas spēļu prakses, spēlēju "Rīga/LSPA". Situācijai bija jāpielāgojas un jāstrādā. Mērķis bija spēlēt junioru čempionātā Kanādā, un uz to arī gatavojos, lai arī līmenis bija zemāks, kā vajadzētu.

- Varbūt junioru vārtsargus speciāli gatavoja čempionātam?
- Nē. Latvijā vispār nestrādā ar vārtsargiem.

- Par junioru vārtsargiem runājot - vai nav izdevīgāk spēlēt pirmajā divīzijā, nevis elitē, kur tomēr pāris sagrāves ir garantētas, kas nebūt neuzlabo statistiku?
- Pirmās divīzijas spēlētājus neviens neievēro. Var izcīnīt uzvaras, var būt laba statistika, bet skauti tam uzmanību nepievērš. Varbūt Latvijā vairāk priecājas, kad izcīna daudz uzvaru, spēlējot pirmajā divīzijā. Uzvaram baltkrievus un tiekam elitē – tas Latvijā ir notikums, bet Pasaules mērogā tiek vērotas piecas labākās komandas, kur ir zvaigznes un augstākās raudzes hokejs.

- Pats aizvadīji labu turnīru. Tiešām nebija nekāda interese no skautu puses jau uzreiz Kanādā?
- Jā, čempionāts izdevās tīri labs, bet tur uz vietas neviens nemēģināja sazināties. Jau pēc turnīra, kad atgriezāmies, bija saruna ar vienu aģentu, bet to jau laiks parādīs, cik tas ir nopietni.

- Pirms čempionāta izskanēja tāda versija, ka, lai uzvarētu izšķirošās spēles, sākumā jāspēlē paslēpes. Tiešām komanda ko tādu darīja, vai tomēr visās spēlēs sitāties par uzvaru?
- Neuzskatu, ka jāspēlē paslēpes, un to arī nedarījām. Uzdevums bija katru spēli aizvadīt kā pēdējo. Visām spēlēm gatavojāmies un spēlējām ar 100% atdevi. Tikai tā tas līmenis var kāpt, pret spēcīgiem pretiniekiem spēlējot ar maksimālu atdevi, un pēc tam, uz izšķirošajām spēlēm, arī esi gatavs cīnīties.

- Ko vispār vari teikt par galveno treneri Andreju Maticinu?
- Ļoti interesants cilvēks. Pie viņa trenējies neesmu, sanāca tikai tagad čempionātā. Man ļoti patīk viņa humors. Viņam ļoti labi izdodas grūtākos brīžos komandu atkal psiholoģiski sagatavot cīņai.

- Hokeja žurnālists Jānis Matulis mēdz teikt, ka, no katra junioru vecuma lielajā hokejā ar panākumiem vajadzētu spēlēt diviem hokejistiem. Ja pieņemam viņa teikto - kuri būtu tie divi no šī junioru izlases modeļa?
- Ļoti svarīgi ir tas, kur spēlētājs nonāk pēc čempionāta. Daudzas komandas savus hokejistus gatavo tieši tādiem čempionātiem, bet pēc tam jau viss ir katra paša rokās. Piemēram, Jekimovs spēlē Zviedrijas junioros, ja viņam tur labi ies, kā noteikti arī būs, viņš tikai kāps augstāk. Viņam ir ļoti lielas iespējas. Tāpat arī Roberts Bukarts, kurš spēlē Krievijā. Protams, visas iespējas ir arī Latvijas komandās esošajiem – Straupem, Ozoliņam, Cinkam. Visiem tāpat ir smagi jāstrādā, jo augstāko līmeni var sasniegt tikai ļoti smagā darbā.

- Un kā ar Tevi?
- Man arī iet ļoti grūti. Atkal esmu nosūtīts uz "Rīga/LSPA". Pašam jāskatās, kur varu nokļūt.

- Bet, ja iztēlojies savu ideālo karjeru. Kāds ir galamērķis un kāds ir ceļš uz to?
- Sapnis visiem, protams, ir NHL, bet tagad tur ir ļoti grūti nokļūt. Jābūt talantam, milzīgām darba spējām. Tagad jāskatās, kā caur Eiropas līgām varētu izsisties kaut kur augstāk. Zviedrijā, varbūt arī Krievijā, bet pagaidām jāgaida, kas notiks.

- Pirmo gadu norisinās KHL, Rīgas "Dinamo" regulāri piepilda arēnu. Lai arī līmenis ir augsts, bet vai nav tā, ka joprojām jaunos vairāk saista Ziemeļamerika?
- Ja brauc uz Ziemeļameriku, tad tas jādara agri. Es uzskatu, ka tur jau jābūt vismaz 12 gadu vecumā, lai ar to līmeni uzaugtu. Ja brauc šajā vecumā, tad jābūt talantīgam un drošam par to, ka spēlēsi tajās līgās, kur spēlē Daugaviņš, Džeriņš un vēl daži mūsējie. Ja tu spēj tur spēlēt, tad ir jēga braukt, bet, ja tu spēlē kaut kādās skolas līgās, tad tas nav tas labākais ceļš. Tomēr, ja tā dara, tad atkal viss, protams, ir atkarīgs, no darba spējām un vēlmes pacelt savu līmeni. Par KHL un "Dinamo" – uzskatu, ka tas ir privāts bizness, kur viss ir saistībā ar naudu. Tāpēc tur ņems tikai pašus labākos. Ja tur spēlē tāds Hosa, tad vienkārši jaunos tur tāpat vien neiespēlēs. Līmeņa atšķirības ir milzīgas. Nav daudz tādu, kuriem būtu vajadzīgās darba spējas un attieksme, lai vispār tajā līmenī progresētu.

- Ja runājam tieši par tevi un progresu, Latvijā esot vēl var progresēt, vai jādodas jau citur?
- Progresēt var spēlējot Baltkrievijas čempionātā un KHL. Latvijas čempionātā tas nav iespējams. Spēlējot tikai "LSPA" nevaru progresēt, bet jaunāki par mani vēl varētu.

- Pie kuras komandas oficiāli skaities uz doto mirkli?
- Skaitos pie "Rīga 2000", bet spēlēju pie "LSPA". Ir vēl cerība, ka dos iespēju uzspēlēt Baltkrievijas čempionātā, bet sezona jau iet uz beigām.

- Kāda situācija Latvijā ir ar aģentiem?
- Nezinu kā Latvijā var tikt pie aģenta, jo starp latviešiem tādu praktiski nav. Ja tu neesi ļoti labs, tad ir ļoti grūti tikt pie aģenta. Iespējas parādās izlašu čempionātos, tieši elitē. Vēl arī pats var meklēt, runāt, citreiz arī treneri palīdz. Ne tik daudz kā agrāk gan. Nav daudz tādu gadījumu dzirdētu tagad, kad kāds treneris kaut kur ir iebīdījis kādu no jaunajiem hokejistiem.

- Pirms vairākiem gadiem Latviju dēvēja par izcilu vārtsargu zemi. Divi spēlēja NHL, vēl vairāki klauvēja pie durvīm. Kā ir tagad?
- Vairs par vārtsargiem neviens Latvijā nedomā – viņus netrenē. Cik vārtsargs pats ir paspējis iegūt līdz šim vecumam, tāds viņš arī ir. Tā kā mūs īpaši netrenē, tad ļoti grūti ir to līmeni pacelt. Ja vēl nedod iespēju spēlēt augstākā līmenī, tad līmenis apstājas. Ir zināms, ka ārpus Latvijas, par vārtsargiem domā daudz vairāk. Ārzemju klubos ir speciāli vārtsarga treneri, bet Latvijā tas nav tā izveidojies.

- Atgriežoties pagātnē, pastāsti, kā, kad un kur vispār sāki nodarboties ar hokeju?
- Mans pirmais treneris bija Gints Bisenieks. Pēc tam nāca Krastiņš un Znaroks, bet tagad ir Vasiļjevs un Nazarovs. Sāku trenēties 1998. gadā "Latvijas bērzā". Draugs trenējās hokejā par vārtsargu, un man kaut kā sagribējās arī to pašu darīt. Tā arī sāku, bet draugs gan vairs ar hokeju nenodarbojas.

- Kāds elks pasaules mērogā nebija?
- Drīzāk nē. Varbūt kad biju mazāks, patika kāds no NHL vārtsargiem. Kriss Osguds varbūt.

- Daudziem vārtsargiem ir īpaši rituāli pirms spēlēm. Tu kaut ko sevišķu dari spēles dienās?
- Ir jāieiet rutīnā, lai labāk sagatavotos spēlei. Pie regulāra spēļu skaita, rutīnai cauri izejot, jau arī esi gatavs spēlei.

- Tad jau nemeditē, vai nedursti voodoo lelles pirms spēlēm?
- Nē. Ir dzirdēti visādi vārtsargu rituāli, bet es ar neko tādu neaizraujos.

- Bērnībā neesi citos sporta veidos trenējies, vai uzreiz sāki ar hokeju?
- Nav sanācis. Ja skolas laikā spēlējām futbolu, tad sanāca stāvēt vārtos, bet pats gan labāk vēlējos spēlēt uz laukuma.

- Kā ir hokeja jaunajai paaudzei ar izklaidēm? Medijos tiek norieti jaunie basketbolisti, bet par hokejistiem nekas daudz nav dzirdēts.
- Viss jau ir atkarīgs no tā, kādas katram ir tās izklaides. Varbūt kāds ļoti aizraujas ar klubu apmeklēšanu. Ja tas netraucē viņa hokeja darbībām, tad uz priekšu. Bet parasti jau tas nav bez sekām. Ja prioritāte ir hokejs, tad nevajadzētu aizrauties ar jebko, kas hokejam traucētu.

Īpašs paldies par palīdzību intervijas tapšanā Dainim Lejiņam un Edgaram Gertneram