Meitenes hokejā – tas ir forši!

Tātad U-9 grupa. Precīzāk – viens no trim A grupas finālturnīriem, kurā pēc priekšsacīkšu spēlēm piedalās desmit labākās Latvijas komandas. Otras desmit spēlē B grupā. Kopā sabraucot uz trim turnīriem, spēlējot 3x12 minūtes. Atšķirībā no pirmsatmodas laikiem, tagad ik pēc minūtes noskan svilpe, signalizējot, ka laukumā pabijušam kvartetam jāiet malā (viduszonā!), lai spēlē iesaistītos arī otrais un trešais spēlētāju kvartets. Neesmu vēl lāga iejuties mazo hokejistu lielajās spēlēs, kad esmu atpazīts: “Viss jau labi, bet Hokeja federācija pārlieku ekonomē – nolikumā rakstīts, ka starp spēlēm jābūt četru stundu pauzei, bet te nav pat divas...” Tā kā neemu braucis pārraudzīt LHF Augeja staļļus, negatīvismu malā, kaut trešo spēļu vidū pat man redzams, ka vairāki mazie profi knapi velk kājas.

Kas tad tas? Kāpēc tai vienai komandai no kaskām ārā lien tik lielas pinkas? Vai tad puikām atkal modē Metjū Majones frizūras? Opā! Tā taču meiteņu komanda, kas negriež ceļu Liepājas un BHC komandām. Meiteņu Hokeja klubs “Rīga”! Trenējoties jau otro gadu, kopā ar puikām gan spēlējot pirmo sezonu. Un tik veiksmīgi, ka iekļuvušas A finālā! Meitenes pirmās arī iemet ripu Liepājas SSS vienības vārtos, arī iemetējas uzvārds tā kā dzirdēts – Želubovska. “Mogo” spēlējošā menedžera Elvisa Želubovska brāļa meita Kjāra. 17. numurs tāpat kā Elvisam. Arī spēles maniere līdzīga. Desmit gadus vecā Kjāra slido, nevienam puikam ceļu negriežot. Pusspēlē jau esmu nonācis “Rīgas” karsēju bariņā, kur atpazīstu bijušo LHF preses sekretāru Māri Gorbunovu: “Bet vārtus sargā mana meita Nikola. Pati izdomāja, ka grib spēlēt hokeju. Un sargāt vārtus.” Runājoties ar Māri, pienāk spēles beigas – 2:3... Toties pēc trešās spēles, kas bija pret BHC puikām, gaisā lido cimdi un nūjas. Par 3:1 uzvaru meitenes priecājas ne mazāk atraktīvi kā Latvijas izlase pasaules čempionātā. Nu tiek taisīta kopbilde. Prieks pašām, vecākiem un abiem treneriem - Vladislavam Koniševam un Edgaram Bušenko.

Spēļu starplaikā jau esmu Koniševam pieteicis, ka pēc mača gribētu divas intervijas. No Želubovskas un vārtsardzes Helenas Alasirnio. “Dinamo” ģērbtuvē vienpadsmit gadu laikā tā arī neesmu bijis, nav tas mans ampluā, bet te... meitenes staro un gaida, kura tiks pie stāstīšanas. Pirmajai vārds Kjārai: “Jā, es esmu trenējusies arī tenisā un peldēšanā, taču tie nebija mani sporta veidi. Kaut peldēju labi un arī tenisā vairāk uzvarēju nekā zaudēju. Hokejs ir mana sirdslieta, bet mani spēlēt iedvesmo krustēvs Elviss. Hokeja laukumā gribu būt tāds pat monstrs kā viņš. Jā, meitenes mēdz vairāk spēlēties ar lellēm, bet man nekad lelles nav patikušas. Kāpēc? Nezinu. Teniss apnika – gribējās kaut ko jaunu, bet hokejs ir tas, kas domāts tieši man. Esam ļoti draudzīga komanda. Vai es skaitu savus iemestos golus? Nē, un man liekas, ka neviena meitene neskaita. Jo uzvar taču komanda. Par uzvaru priecājamies, klausāmies foršu mūziku, vairāk repu un hiphopu, piemēram, “Pirmais Līgā” un angļu dziesmas.”

Deviņus gadus vecās Helenas tēvs ir soms, bet māte latviete. Viņa, kopš vien sevi atceras, dzīvo Latvijā: “Kāpēc es esmu hokejā? Vispirms trenējās brālis, un es izdomāju, ka man arī būtu forši spēlēt hokeju. Tētis atrada komandu, sākumā biju uzbrucēja, bet nu jau esmu vārtsardze. Ar Nikolu par vārtu sargāšanu mums nav jāplēšas – spēles laiku sadalām, lai tiek abām. Pusstundu spēlējam viena, pusstundu otra. Par to vēl neesmu domājusi, vai tā būs Somijas vai Latvijas izlase, kur spēlēšu, kad izaugšu liela.”

“Man šī ir pirmā komanda, puikas trenējis neesmu un tāpēc nevaru pateikt, ar ko atšķiras meiteņu trenēšana no puikām,” atklāts ir MHK “Rīga” galvenais treneris Vladislavs Koniševs (1994). “Pats esmu gana daudz trenējies hokejā un liekas, ka darbā ar meitenēm vajadzīga cita psiholoģija – ar viņām vairāk jārunā, meitenes vairāk pārdzīvo. Trenerim jāpasaka, ka viss ir labi, jo meitenēm tomēr patīk arī paraudāt. Bet treniņos viņas visu saprot pat ātrāk par puikām – tur jautājumu nav. Katru spēli mēs spēlējam uz rezultātu, lai gan man kā trenerim daudz būtiskāka ir meiteņu attīstība kā hokejistēm. Tāpēc spēlēs cenšamies iesaistīt visas meitenes. Pirms sezonas bija motivācija tikt A finālgrupā, bet teikt, ka par to biju pārliecināts... Gribējās tur tikt.”

Eh! Žēl, ka man nav mazmeitas šajā vecumā (2007-2011)! Noteikti sūtītu hokejā. Jo meitenes hokejā – tas ir forši!