"Dinamo" gausais septembris - skaitļi

Ko mums var pastāstīt septembra spēļu statistika?

„Dinamo” ir aizvadījusi sešas spēles, un dažādos plašsaziņas līdzekļos jau ir izskanējis apgalvojums, ka neveiksmīgāku sezonas sākumu komanda līdz šim nav aizvadījusi. Lai no kāda rakursa mēs uz „Dinamo” sniegumu skatītos, tomēr jāatzīst, ka iepriekšējos trīs septembrus prāts mums tik tiešām ir bijis kaut nedaudz mierīgāks.

Augstāk redzamajā stabiņu diagrammā ir attēlots komandas izcīnīto punktu skaits vidēji katrā spēlē. Kā šis grafiks mums skaidri apliecina, 2011. gada septembris ir bijis viens no neveiksmīgākajiem mēnešiem aizvadītajās sezonās, kā arī tikai viens no četriem regulārās sezonas mēnešiem, kurā komandai nav izdevies izcīnīt vidēji vienu punktu spēlē.

Ja pavērojam to, kā „Dinamo” ir uzsākusi iepriekšējās sezonas, atceramies, ka ārkārtīgi neveiksmīgs komandai bija arī 2009.-10. sezonas ievads. Toreiz komanda pirmajās 19 spēlēs (pirmajā regulārās sezonas trešdaļā) izcīnīja vien piecas uzvaras. Ja kāda konkrēta sabiedrības daļa rīdzinieku izredzes uz iekļūšanu play-off ir paspējusi jau norakstīt, neaizmirsīsim, ka 2009.-10. sezonā, par spīti nepārliecinošajam sezonas ievada sniegumam, komanda ne vien spēja iekļūt izslēgšanas kārtā, bet pirmajā kārtā sērijā ar 3-1 no turnīra izslēdza vienus no favorītiem – Sanktpēterburgas SKA.

Šajā grafikā attēlots Rīgas „Dinamo” vidēji spēlē gūto vārtu skaits. Kā redzams, arī šajā aspektā Rautakallio vadītās komandas sniegums ir viens no sliktākajiem komandas vēsturē. Ar vēl zemāku vidējo vārtu guvumu izceļas vien 2010.-11. sezonas decembris, kurā traumu dēļ praktiski visu mēnesi nespēlēja komandas līderi - Lauris Dārziņš, Marks Hartigans un Sandis Ozoliņš.

Atšķirībā no 2010. gada decembra, šajā septembrī no komandas līderiem vienīgi Ņiživijs izlaida trīs spēles muguras traumas dēļ, taču neaizmirsīsim, ka, galu galā, šī ir Rautakallio pirmā sezona darbā ar komandu. Arī Šuplera pirmā sezona bija mazrezultatīvāka par nākamajām divām. Ja pirmajā sezonā Šuplera vadītā komanda vidēji spēlē guva 2,34 vārtus, nākamajās divās sezonās tie bija jau vidēji 2,99 gūti vārti spēlē.

Rautakallio vs. Šuplers

Ņemot vērā to, ka par galveno vaininieku rīdzinieku likstās absolūtā vairākumā gadījumu tiek pieņemts jaunais komandas galvenais treneris Peka Rautakallio, ir vērts salīdzināt Rautakallio sasniegto ar to, kā pirmajās sešās spēlēs pie „Dinamo” stūres veicās Jūliusam Šupleram.

Pirmajās sešās spēlēs Šuplera vadītā komanda guva par vieniem vārtiem vairāk nekā Rautakallio, taču, tanī pašā laikā, savos vārtos ielaida uzreiz par četrām ripām vairāk. Tiesa, ne jau gūto un zaudēto vārtu attiecība ir tā, pēc kuras līdzjutēji un žurnālisti vērtē trenera padarīto. Savā visprimitīvākajā būtībā galvenā trenera veiksmi komandas vadīšanā apliecina šī darba atspoguļojums līgas kopvērtējuma tabulā. Pirmās sešas spēles aizvadot ar sliktāku vārtu attiecību nekā Rautakallio iesaukums, Šuplera vadītā komanda spēja izcīnīt uzreiz astoņus, nevis četrus punktus.

Vēl jo vairāk, nevar noliegt, ka Šuplera pirmais izbraukums bija krietni vien sarežģītāks par Rautakallio pirmo izbraukumu, jo Šupleram, pirms savu spēku sūtīšanas laukumā, bija jāpievar tā laika tālākā distance profesionālajā hokejā starp vienas līgas diviem klubiem - 6700 kilometri (tagad Rīgas-Habarovskas vietā šo titulu ir pārņēmusi Poprada-Habarovska).

Tanī pašā laikā, nedrīkst arī nepiefiksēt, ka 2008.-09. sezonas vistālāk uz austrumiem dislocētās komandas noteikti nebija tikpat spēcīgas uz līgas fona, cik spēcīgas pašlaik ir „Ak Bars”, „Atlant” un „OHK Dynamo”, ar kurām mēroties spēkiem nācās Rautakallio komandai.

Lai nu kā, Jūliusa Šuplera pirmās darba nedēļas pie „Dinamo” stūres bija šķietami pārliecinošākas. Vēl pietam, mēs nedrīkstam ignorēt apstākli, ka Rautakallio vadītās komandas pašreizējā fiziskā kondīcija neļauj tai pilnībā izpildīt trenera dotos norādījumus, un tā ir neviena cita kā komandas galvenā trenera vaina un atbildība.

Miķeļa Rēdliha pirmie astoņi punkti

Visbeidzot, laukumā tieši atbildīgi par komandas sniegumu ir tās spēlētāji, kas veido komandas rezultātu. Šomēnes fenomenālu sniegumu demonstrēja Miķelis Rēdlihs, pirmajās četrās spēlēs vidēji gūstot divus punktus spēlē, taču viņš noteikti nav vienīgais uzmanības vērtais „Dinamo” spēlētājs.

Lai aktivizētu grafiku, jānoklikšķina "click to interact" poga.

Augstāk redzamais interaktīvais grafiks ir veiksmīgs veids, kā demonstrēt komandas spēlētāju vidēji mačā gūtos punktus, jo, lai gan Roberts Bukarts izgāja laukumā vienā spēlē un atzīmējās ar vienu punktu, noslēdzot septembra mēnesi ar vidēji 1,00 spēlē gūtiem punktiem, aplīšu izmērs un novietojums pret horizontālo asi norāda uz to, cik tad punktus spēlētājs ir īsti guvis un cik vērā ņemams pret pārējo spēlētāju sniegumu šis rādītājs ir.

Kā redzams, Miķelis Rēdlihs ar vidēji 1,30 punktiem spēlē ir aizvadījis visu laiku rezultatīvāko sezonas sākumu, pārspējot 2008. gada Hosas un 2010. gada Ņiživija vidēji spēlē gūtos 1,10 punktus. Nākamie rezultatīvākie aizvadītajā mēnesī ir bijuši Sandis Ozoliņš un Frēdriks Vārjs, kas abi guvuši vidēji 0,67 punktus spēlē, tādējādi visu laiku septembra rezultatīvāko spēlētāju sarakstā ierindojoties 12. vietā.

Ņiživijs ir laukumā, taču pēcspēles metienu neizpilda

Aizvadītajā mēnesī vienu no četriem punktiem komanda izcīnīja pret Minskas „Dynamo”, piekāpjoties tai pēcspēles metienu sērijā. Metienus rīdzinieku rindās izpildīja Džeimijs Lundmarks un Frēdriks Vārjs, lai gan pirmo spēli pēc traumas aizvadīja arī Aleksandrs Ņiživijs, kurš iepriekšējās trīs sezonās realizējis 48% pēcspēles metienu, kas nenoliedzami ir augsts rādītājs. No aktīvajiem „Dinamo” spēlētājiem ar 25% rezultativitāti (tiesa, izpildot vien četrus pēcspēles metienus) izceļas arī Roberts Bukarts un Mārtiņš Cipulis.

Šinī brīdī rodas jautājums, kādēļ Rautakallio laukumā sūtīja tieši jaunos komandas leģionārus un nevis Ņiživiju vai Miķeli Rēdlihu, taču izdarīt pamatotus minējumus par iemesliem nav nemaz tik sarežģīt. Ir skaidrs, ka, lai gan Ņiživijs laukumā jau devās, traumas sekas viņu pilnībā nebija pametušas, kas arī ietekmēja viņa sniegumu. Rēdlihs pirmajās spēlēs rādīja, iespējams, savu labāko hokeju, taču iepriekšējās sezonās visi trīs Rēdliha pēcspēles metienu mēģinājumi ir bijuši nesekmīgi.

Diemžēl, pēcspēles metienu statistiku dažādos Zviedrijas statistiku apkopojumos nav iespējams atrast, taču metienu realizācija, kas var arī radīt diezgan labu priekšstatu par spēlētāju spējām individuālos izgājienos pret vārtsargu, Elitsērijas līgai ir pieejama. Protams, metienu realizācija neļauj mums izdarīt viennozīmīgus secinājumus, jo tā ir tieši atkarīga no spēlētāju lomas laukumā, kā arī individuāliem trenera norādījumiem.

Frēdrika Vārja gadījumā situācija ir skaidra uzreiz - 13,58% metienu realizācija ir pietiekami nopietns arguments, lai nerastos šaubas par Vārja spēju pēcspēles metienu aspektā, taču Lundmarka situācija rada nelielu apmulsumu - vien 8,33% metienu realizācija. Tanī pašā laikā, domājams, ka lielai daļai Arēnas Rīga apmeklētāju jau pašlaik ir skaidrs, ka Džeimija Lundmarka rokas ir pietiekami veiklas, lai apspēlētu jebkuru līgas vārtsargu.

Ko mēs redzēsim tālāk?

Domāju, šaubu nav, ka Rīgas „Dinamo” jauno sezonu iesākusi gaužām neveiksmīgi, un grūtāk komandas sniegumā ir atrast pozitīvās un nevis negatīvās iezīmes. Pašreizējā situācija komandā atgādina par kompromisu mākslu. Rīdzinieku gadījumā kompromisam jārodas starp spēlētāju varējumu un komandas galvenā trenera vēlmēm un vīzijām. Rautakallio izteikums par 12 jaunu uzbrucēju nepieciešamību komandā noteikti nav traktējams nekā citādāk kā vien klaja spēlētāju varējuma ignorance un trenera vēlmes pielāgoties konkrētajai situācijai trūkums. Solis pretī jāsper ir abām pusēm, un iespējams tad redzēsim, uz ko šī komanda ir patiesi spējīga. Redzēsim uzvaras, redzēsim fanu piepildītu Arēnu Rīga, redzēsim play-off cīņas.