U20 PČ: Kanādas vēsturiskais zaudējums

Protams, ka pēc šādām neveiksmēm ir jāizdara secinājumi, gluži kā pirms teju jau 21 gada, kad pēc tam kā Kanādas profesionāļi, pirmo reizi spēlējot olimpiskajās spēlēs, palika bez medaļām Nagano, kad pēc šī turnīra vietēji hokeja vadītāji vairākas dienas ilgušā sanāksmē domāja ko darīt, līdz beigu beigās atgrieza Kanādai visus lielākos hokeja titulus (uz 2005. gada janvāri Kanādas īpašumā bija pasaules čempionu tituli vīru, dāmu, U20 konkurencē, uzvaras olimpiskajās spēlēs gan vīriem, gan dāmām, kā arī uzvara 2004. gada Pasaules kausā). Tiesa, pirms zīmēt nākotnes plānos, vispirms ir jāsaprot – kāpēc notika šī izgāšanās?

Jāsāk ar to, ka Kanāda junioru hokejā ir kas daudz lielāks nekā tas ir pie pieaugušajiem, jo šīs valsts jauno hokejistu gatavošanas sistēma izmanto savas priekšrocības, proti, zināšanas, sistēmu un masveidību, katru gadu uz pasaules čempionātu izliekot komandu, kas arī pieaugušo čempionātā varētu cīnīties ja ne par medaļām, tad noteikti arī ne par vietas saglabāšanu elites divīzijā.

Savukārt uz jaunajiem hokejistiem šī situācija atspoguļojas divējādi – no vienas puses ir psiholoģiskais spiediens un apziņa, ka viss, kas nav zelta medaļa tiks uztverts kā neveiksme, no otras – pašpārliecinātība. Sak, ko tur baigi iespringt, mēs tāpat visus un uz vienas slidas.

Te gan ir vērts pievērsties vienam citam apstāklim, proti, tam, ka šī Kanādas izlase vēl pirms turnīra tika saukta par labu komandu, vienlaicīgi norādot, ka individuālo talantu šogad nav tik daudz kā ierasts. Tajā pašā laikā tika norādīts, ka arī pirms gada, kad turnīrs notika Bufalo, kanādieši nebija zvaigžņota komanda, taču tieši ar kopējiem spēkiem viņiem izdevās tikt līdz finālam, kurā, lai arī ne bez tiesnešu kļūdām, viņi pārspēja Zviedriju. Uz kaut ko līdzīgu Kanādā cerēja arī šogad.

Čempionāta pirmā kārta, grupu turnīrs, gan parādīja, ka šī gada Kanādas izlase nav tā komanda, kura ir ieradusies, lai tikai paņemt zeltu. Pēc pārliecinošās uzvaras pār Dāniju (14:0), sekoja diezgan samocīta spēle pret Šveici (3:2), snieguma ziņā nebūt ne labākā cīņa pret Čehiju (5:1) un, beigu beigās, sāpīgs zaudējums pret mūžīgajiem pretiniekiem, Krieviju (1:2).

Pēc zaudējuma krieviem paši kanādieši jau izteica tādu domu, ka šīs izlases galvenais klupšanas akmens varētu būt tieši psiholoģiskā gatavība atbildīgajām cīņām. Pirms ceturtdaļfināla no žurnālistu puses jau tika meklēti tie iespējamie varoņi, kas varētu nomierināt komandu, par vienu tādu izvēloties vārtsargu Maiklu Dipietro. Jāatzīst, ka Dipietro par tādu patiešām arī varēja kļūt, ja vien ne pēdējā spēles minūte.

Protams, tie, kas Somijas un Kanādas komandu ceturtdaļfināla maču skatījās tiešraidē, var teikt – viss vienkārši, kanādiešiem nepaveicās, nekas vairāk. Jā, protams, tā bija neveiksme, jo vispirms viņi pēdējā mača minūtē, pēc vairākiem Somijas komandai veiksmīgiem rikošetiem, zaudēja vārtus, pagarinājumā nerealizēja soda metienu, bet pirms izšķirošā Tonija Utunena vārtu guvuma nūja salūza Noā Dobsonam. Jā, ja hokejā pastāv tāda spēles komponente kā veiksme, tad tā noteikti izskatās tieši tā.

No otras puses, var uzdot jautājumu – ko Kanādas izlase darīja, lai viņiem "paveiktos"? Hokejs vēl aizvien ir spēle, kurā uzvar tā komanda, kura ir guvusi vairāk vārtus, bet, lai gūtu vārtus, ir nepieciešami metieni vārtu taisnstūrī. Ko mēs redzam apskatoties mača protokolu? 24 metieni pa vārtiem, viens "gols". Par maz. Daudz par maz.

Kā saka – ja uzvar, tad uzvar komanda, ja zaudē, tad zaudē treneris. Šoreiz ir jārunā par pilnu Tima Hantera atbildību ne tikai šīsdienas zaudējuma, bet visa neizteiksmīgā turnīra laikā. Viņa galvenais vadmotīvs bija "spēlējam droši". Jā, tas nav slikts uzsaukums komandai, taču ne jau mājas čempionātu aizvadošai Kanādas izlasei.

Pie kā tas noveda? Komanda ceturtdaļfinālu aizvadīja spēlējot no savas zonas, bet somi viņus vienkārši "nomētāja". Viņi arī tikpat kā neiesaistījās presingā, baidoties aiz sevis atstāt brīvo ledu, uzbrukumā maz iesaistīja aizsargus un pat spēka spēlē, kas ir Ziemeļamerikas hokeja firmas zīme un teju visu Kanādas izlašu (izņemot dāmu izlasi, bet tikai tāpēc, ka dāmu hokejā spēka paņēmieni nav atļauti) trumpis, viņi piekāpās somiem. Beigu beigās, divās izšķirošajās turnīra cīņās, pret Krieviju un Somiju, kanādieši katrā no tām spēja gūt tikai pa vieniem vārtiem.

Jau pēc tam kā Kanādas izlase bija izkritusi no turpmākās cīņas, Tims Hanters, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, īsti nevarēja izskaidrot savas komandas spēli, kā arī to, kāpēc viņi spēlēja "veco hokeju", iemetot ripu zonā un skrienot tai pakaļ, lai gan komandā ir gana daudz labu slidotāju un tehnisku hokejistu. Tāpat viņa atbilde par to kāpēc, iespējams, izšķirošo soda metienu uzticēja Maksimam Komtuā, neapmierināja Kanādas žurnālistus, jo Ovens Tipets, spēlējot OHL, šosezon četras reizes jau bija pārspējis Uko-Peku Lukonenu, bet Morgans Frosts bija viņam iemetis arī "bullīti". Galvenais treneris gan metienu uzticēja kapteinim.

Kā jau pēc šādiem zaudējumiem gadās, jautājumu pašlaik ir ļoti daudz un Kanādas hokeja federācijai uz tiem ir jāsāk meklēt atbildes.

Nobeigumā gan mazliet par Somiju un tās attiecībām ar Kanādu, jo, pašķirstot vēstures lappuses ir redzamas interesantas lietas. Proti, pēdējo reizi, kad Kanādas U20 izlase netika tālāk par ceturtdaļfinālu bija 2016. gadā, kad Somijā notikušajā PČ viņus pirmajā izslēģšanas maču kārtā apturēja... Somija (6:5), kas arī vēlāk kļuva par čempioniem. Divus gadus iepriekš Kanādieši arī palika bez medaļām, jo pusfinālā ar 1:3 piekāpās Somijai, bet mačā par trešo vietu atzina arī Krievijas pārākumu. Līdz ar to sanāk, ka pēdējās trīs reizes, kad Kanāda nav tikusi pie medaļām U20 čempionātā kāju viņiem priekšā ir aizlikusi tieši Somija.

Vai tas ir kāds jauns trends pasaules hokejā? Iespējams, taču tāpat jāatceras, ka Somija U18 čempionātos pēdējos sešos gados piecas reizes ir tikusi pie medaļām, bet pēdējos četrus gadus pēc kārtas ir spēlējusi finālā (divreiz arī uzvarot), tāpēc ir tikai loģiski, ka šie jaunieši pēc diviem gadiem vēlreiz pierāda savu spēku.