Viņsaulē aizgāja Sergejs Demidovs

Sergejs ieradās Rīgā 1980. gadā no Temirtau (Kazahstāna; dzimis gan viņš ir Krievijā - nelielā ciematā pie Viksas pilsētiņas toreizējā Gorkijas apgabalā, bet 4 gadu vecumā ar ģimeni pārcēlās uz Temirtau). Talantīgo un atraktīvo saspēles vadītāju (vēlāk viņu iesauca par "padomju handbola D'Artanjanu") no Almaatas "Dinamo" pie sevis gribēja pārmānīt vairāki augstākās līgas klubi un tajā skaitā arī Maskavas MAI - savulaik pirmā padomju komanda, kas ieguva EHF Čempionu kausu (ar Jāni Vilsonu vārtos!), kas arī toreiz bija viena no spēcīgākajām PSRS. Taču Sergejs ar sievu nolēma doties uz Rīgu. Visu esot izšķīris tas, ka "Celtnieka" vadība nebija slinkojusi un bija vairākas reizes tikusies ar Sergeju, turklāt viņam jau bija ģimene un Rīga, kur tāpat kā Maskavā solīja dzīvokli, likās simpātiskāka pilsēta par Maskavu. Tad mēs arī iepazināmies un daudzus gadus vēlāk - jau pēc spēlētāja karjeras beigām un pārcelšanās uz Norvēģiju - Sergejs atzina, ka atkal būtu pieņēmis tādu pašu lēmumu - viņš ne mirkli nenožēloja, ka devās uz Rīgu. Sergejs diezgan ātri iemācījās saprast un tad arī runāt latviski - neko sarežģītu, bet elementāri saprasties latviski viņam nebija problēmu.

Pavisam drīz Sergejs kļuva par "Celtnieka" līderi. Viņš tāds bija pēc sava rakstura - dažkārt varbūt pat pārāk sportiski nekaunīgs, taču reizē arī atraktīvs spēlētājs ar neparastiem metieniem. Publikai viņš patika. Vai arī nepatika. Taču noteikti nebija vienaldzīgo. Pagājušajā gadā savā laikam pēdējā lielajā intervijā Sergejs atzina, ka ir bijuši tikai divi treneri, kas ļāvuši viņam brīvi izpausties - Andris Gulbis Rīgas "Celtniekā" un pēc tam Jurijs Kļimovs Maskavas MAI. Jā, MAI komandā viņš tomēr nonāca, bet pirms tam ar "Celtnieku" bija ieņēmis komandas vēsturē augstāko vietu PSRS čempionātā (6. vieta 1982. gadā, turklāt pēc pirmā riņķa rīdzinieki bija pat otrie!). Viņš aizgāja, pēc smaga potītes savainojuma, no kura izveseļoties palīdzēja tieši MAI.

"Esmu ļoti pateicīgs rīdziniekiem, kuri nelika šķēršļus manai pārejai uz MAI, viņi tajā situācijā rīkojās ļoti cilvēcīgi un saprotoši, kaut gan paši pēc tam izkrita uz 1. līgu," jau minētajā intervijā Sergejs kārtējo reizi ar labu vārdu atcerējās Rīgu un Latviju. Tieši pie mums viņš kļuva par vienu no labākajiem spēlētājiem PSRS čempionātā. Sergejs Demidovs bija arī PSRS izlases spēlētājs, slimības dēļ viņš izkrita no izlases sastāva, kas gatavojās 1988. gada olimpiskajām spēlēm Seulā, bet vispār - Sergejs bija kaut kur arī brīvdomātājs un tas izlases treneriem nepatika. "PSRS izlasei es nederēju - man nepatika būt kopējā ierindā," atzina reiz Sergejs. Viņš atgriezās Rīgā un palīdzēja "Celtniekam" pārliecinoši atgriezties augstākajā līgā, bet tā laika ārējā līnija ar Sergeju Demidovu saspēles vadītāja pozīcijā, Arvīdu Tjarvi (arī diemžēl jau ir viņsaulē) pa kreisi no viņa un Sergeju Stupku - pa labi, bija viena no iespaidīgākajām meistarkomandas vēsturē.

Sergejs Demidovs bija viens no pirmajiem padomju handbolistiem, kurš 1989. gadā devās spēlēt uz ārzemēm - uz "Sandefjord" komandu Norvēģijā. Tur viņš jau pirmajā sezonā iekaroja simpātijas un atzinību, kļuva par vienu no labākajiem spēlētājiem, bet vēlāk arī tika atzīts par labāko spēlētāju. Pēc spēlētāja karjeras beigām Sergejs aktīvi darbojās Norvēģijas handbola druvā ar jaunajiem spēlētājiem - Sergejs bija Norvēģijas handbola federācijas speciālists darbā ar jaunajiem handbolistiem, tad viņš vadīja Norvēģijas labāko sporta ģimnāziju. Norvēģijas handbola sabiedrība bija šokā, uzzinādama par Sergeja pēkšņo nāvi...

Gandrīz katru gadu Sergejs atbrauca arī uz Rīgu un pirms pāris gadiem atkal abi atradām laiku satikties ilgākai sarunai (atmiņām). Sergeja dēls Vadims spēlēja futbolu Norvēģijas izlasē un slavenākajā norvēģu klubā "Rosenborg", bija "Real Sociedad", Frankfurtes "Eintracht"...

Pagājušajā vasarā Sergejs uz Rīgu neatbrauca. Patraucēja COVID-19. Viņš grasījās atkal atbraukt nākamvasar. Tagad vairs neatbrauks nekad.

Lai vieglas smiltis, Sergej...