Kāpēc Latvijas futbolists nav konkurētspējīgs Eiropas tirgū?
Latvijas futbola kvalitatīvākā eksporta prece Eiropas tirgū šodien ir tiesnesis Andris Treimanis. Skumji, bet fakts. Kamēr prātojām par to, kādēļ jau vairākus gadus Eiropas Top5 līgās nav neviena Latvijas pārstāvja, pienācis brīdis, kad pietiek teju ar abu roku pirkstiem, lai saskaitītu ārzemēs spēlējošos Latvijas futbolistus. Kāpēc tā? Saprotams, ka viena iemesla tam nav, šo situāciju ietekmējuši dažādi faktori. Zinātāji gan spriež, ka tuvākajos gados situācijai vajadzētu uzlaboties, taču pašreizējais stopkadrs iezīmē melnbaltu bildi. Lai mēģinu saprast, kādēļ Latvijas futbolists nav konkurētspējīgs Eiropas tirgū, apkopojām Mariana Pahara, Daiņa Kazakēviča, Jāņa Engeļa, Edgara Pukinska, Andra Riherta, Artūra Zakreševska, Askolda Uldriķa un Māra Verpakovska viedokļus. Lai drošāk paustu savas subjektīvās domas, šoreiz iztikām bez citēšanas.
FUTBOLS KĀ INDUSTRIJA
Jāraugās uz Latvijas futbola un mūsu spēlētāju stāvokli kopumā. Nevarētu teikt, ka iepriekšējā paaudze bija daudz talantīgāka un tajā bija labāki futbolisti. Problēma ir tajā, ka pēdējo 10-15 gadu laikā futbols kā tāds ir mainījies. Tāda finanšu industrija, kāds futbols ir šodien, paģēr mērķtiecīgu un strauju attīstību, bet pie mums tā ir notikusi lēnāk nekā citur. Tādēļ ir pamatotas šaubas, vai Pahars, Rubins, Koliņķo, Štolcers, Astafjevs, Bleidelis un Stepanovs šodien būtu tikuši labos ārzemju klubos. Drīzāk nē. Jo Eiropā, Dienvidamerikā un Āfrikā darbojas milzīgas akadēmijas, kuras strādā ar konkrētu mērķi - piegādāt savus audzēkņus Eiropas vadošajiem klubiem. Tur apgrozās milzīgas naudas summas, kādas nebija agrāk. Atpaliekam daudzās jomās - infrastruktūrā, treniņu kvalitātē un kvantitātē, selekcijā, treneru kvalitātē. Nevar teikt, ka pie mums viss ir slikti, taču nevar noliegt - citur futbola attīstība ir notikusi straujākā tempā. Jāsaprot, ka daudz labu spēlētāju vienlaikus mums nekad nebūs, katrā paaudzē nebūs plejāde ar labiem futbolistiem.
Jau minētie Pahars, Stepanovs, Bleidelis un citi savulaik veica nereālus lēcienus, no Virslīgas iekļūstot Anglijas Premjerlīgā. Šodien bez starpposmiem tas praktiski nav iespējams, bet daudzi spēlētāji nesaskata jēgu uzkavēties šajos starpposmos. Skaidrs, ka šodien vidējas klases futbolistu kļuvis arvien vairāk - spēlētāji no Āfrikas, Āzijas vai Balkānu reģiona, kur dzīves līmenis ir zemāks, ir gatavi paciesties, lai nopelnītu vairāk. Lielajiem klubiem tagad ir pavisam cita skautošanas sistēma, kurā tiek izskatīts neskaitāmas reizes vairāk futbolistu. Tagad tas šķiet neiedomājami, bet savulaik "Arsenal" galvenais treneris Vengers speciāli brauca uz Rīgu, lai klātienē novērtētu Stepanovu.
SPĒLĒTĀJU GATAVĪBA
Siltajās zemēs ir atbilstošs klimats un tradīcijas, tādēļ tur futbolam ir priekšrocības attiecībā pret basketbolu vai hokeju. Latvijā ir neskaitāmi daudz sporta veidu, starp kuriem futbols bieži vien nav pirmā opcija, tādēļ treneriem jāstrādā ar tiem, kas atnākuši. Lai kļūtu par konkurētspējīgu spēlētāju, ir jābūt labam kopīgajam apmācības līmenim (tehniski un taktiski), kā arī funkcionāli spēcīgam, lai varētu izturēt augsta tempa spēles. Ne tikai vienreiz divos mēnešos, bet katru nedēļu. Adaptēšanās darbam tik intensīvos apstākļos nereti rada problēmas. Katram ir savi trūkumi, taču, lai pārslēgtos no viena līmeņa uz nākamo, ir jābūt labai fiziskajai sagatavotībai. Lai pēc spēlēm nebūtu jāatjaunojas divas nedēļas un nerastos traumu risks.
Ne mazāk būtiski - ir jābūt gatavam izkāpt no savas komforta zonas un stresa situācijā kā leģionāram sākt sevi pierādīt no nulles. Jo leģionāra statusā tu aizņem kāda vietējā spēlētāja vai tāda spēlētāja vietu, kurš jau ilgstoši bijis komandā. Ir jābūt psiholoģiski stipram, jo, iespējams, treneris tev neuzticēsies un konkurences apstākļos nebūs tik viegli iejusties komandā. Ja tiec tam pāri, tad rodas izredzes, taču ir grūti pretoties vilinājumam, lai pēc pirmajām grūtībām atgrieztos sev zināmā vidē pie cilvēkiem, kas tevi zina un ciena. Šeit parādās arī ambīciju jautājums - cik daudz futbolists ir gatavs ieguldīt, lai pārvarētu grūtības un realizētu savas ambīcijas?
Treniņu apjoms, lai vēlākos gados izturētu gan fizisko, gan mentālo slodzi, šobrīd ir nepietiekams. Divreiz dienā jaunieši trenējas tikai vasarās vai nometnēs, bet ne ikdienā. Trenēties, mācīties, atkal trenēties - ne visi tādam grafikam ir gatavi. Visu mūžu trenējoties vienreiz dienā, esi sevi labi apšmaucis, ja iedomājies, ka nākotnē būsi gatavs kaut kam lielākam. Agrāk bija specializētās futbola klases, uz kuru bāzes arī tie, kas nebija labākie, bija spiesti paaugstināt savu meistarības līmeni. Jaunieši jau no 7. klases saprata, ko dzīvē vēlas, koncentrējās un strādāja tam, arī ģimenes bija sagatavotas. Turpretī tagad jaunietis nereti nāk uz treniņiem un vienā brīdī pēkšņi saprot - o, varu kļūt par futbolistu!
Kad izlasē jāspēlē divas spēles četru dienu laikā, tad robi kvalitātē ir kā uz delnas. Ja spēlētāji būtu labāk sagatavoti tehniski un taktiski, tad fizisko sagatavotību varētu uzlabot. Taču Latvijas futbolisti laukumā paveic ļoti daudz lieku darbību. GPS dati liecina, ka Latvijas futbolisti neskrien mazāk, taču mazāka ir tieši eksplozīvā distance - tāpēc, ka pretiniekiem biežāk ir bumba, viņi ieņem pareizu pozīciju, saspēlējas un uzsprāgst brīdī, kad tas visvairāk nepieciešams.
SPILGTU FUTBOLISTU VAKUUMS
Lai futbolists būtu konkurētspējīgs labos ārzemju klubos, viņam ir jābūt spilgtam, taču Latvijā šādu spēlētāju praktiski nav. Ir labi spēlētāji, bet ar to ir par maz, lai iekļūtu vadošajās līgās. Kā vienu no potenciālajiem spīdekļiem varētu izcelt Denisu Rakelu, taču, nonākot "Championship" klubā "Reading", viņa lielo iespēju izpurgāja trauma. Kas ir spilgts spēlētājs? Tas ir spēlētājs, kurš laukumā izceļas. Bumbas pārvaldīšana, uzbrucēja gadījumā daudz gūto vārtu, aizsarga gadījumā uzvaras divcīņas, bet vārtsarga gadījumā komandas glābšaba uz vārtu līnijas. Vienvārdsakot - futbolists ir redzams. Viņš ir nevis klavieru nesējs, bet gan pianists. Latvijā tādu spēlētāju nav, un to sāpīgi izjūt arī valstsvienība. Nav līdera, kurš varētu vienatnē izšķirt spēli vai grūtos brīžos uzvilkt komandu. Varbūt tādi spēlētāji ir, taču šobrīd viņi nespēj atvērties.
Top5 līgā ņems tikai spēlētāju, kas jau šodien spēj risināt uzdevumus. Tādēļ Latvijas futbolistu mērķis būtu regulāri parādīties vidusmēra līgās, kuras kalpo par tramplīnu un skatuvi, uz kuras ieinteresēt vadošo līgu klubus. Kas nav mazsvarīgi - agrāk uz ārzemēm spēlētāji brauca jau ar starptautisko pieredzi. Piemēram, "Skonto" bija uzkrāta Eirokausu spēļu bagāža un iegūta uzvarētāja mentalitāte Virslīgā. Šobrīd tādas pieredzes bagāžas nav. Labi, ja klubiem izdodas pagarināt sezonu Eirokausos - 6-8 starptautiskās spēles klubu līmenī , 6-8 izlases sastāvā - tā jau būtu laba bagāža. Lai ieinteresētu kādu Eiropā, jābūt labākajiem savās pozīcijās Latvijā. Taču šobrīd ir grūti nosaukt vairākus spēlētājus, kuri izceltos kaut vai uz Virslīgas fona.
SISTĒMAS TRŪKUMS
Kopš 2013. gada ir mēģināts ieguldīt klubu sistēmas attīstībā, stimulējot ieviest pamatlietas - normālu plānošanu, jauniešu attīstīšanu, treneru izglītību, spēlētāju testēšana, medicīnu, uzturu utt. Šīs lietas ir nostiprinājušās, īpaši var izcelt futbola skolu "Metta". Spēcīgas akadēmijas ir arī Daugavpilij, Liepājai un Ventspilij. Taču apgalvot, ka no turienes nāks laukā jaunie talanti, ir pagrūti. Kompetence un kvalitāte klubos ir augusi, ir ienākuši ārzemju investori, bet tas vienlaikus rada satraukumu par klubu darbības ilgstspēju. Vadošajos klubos neizdodas saskatīt vēlmi investēt talantu attīstībā ilgtermiņā. Tikmēr "Mettai" trūkst savas bāzes, kurā varētu nodrošināt kvantitatīvo un kvalitatīvo attīstību. Saprotams, ka privātos investorus nevar piespiest ilgtermiņā domāt par Latvijas futbolistu attīstību. Saslēdzot ierobežojumu rokudzelžos, klubi tik un tā atradīs veidus, kā izpildīt prasību minimumu. Tādēļ federācijai sadarbībā ar klubiem jācenšas vismaz stiprināt infrastruktūru, lai veidotos kaut kas paliekošs.
Federācijas atbildība ir nodefinēt, kādus spēlētājus gribam sagatavot un pēc kādiem principiem strādājam. Filozofijas līmenī jāsaprot, kā apanākt, lai klubi seko šiem principiem. Jāsaprot, kas motivēs mazos klubus kvalitatīvi strādāt ar mazajiem, lai pēc tam atdotu viņus lielajām akadēmijām. Tai vajadzētu būt sistēmai, kurā skaidri saprotams, ka pirmie kaut ko dabūs atpakaļ. Mazajiem klubiem jābūt pārliecinātiem, ka tie var uzticēties lielajām akadēmijām. Ka jaunie talanti tur profesionāli augs, bet klubs pret mazajiem brāļiem būs godprātīgs gan juridiski, gan finansiāli. Ir svarīgi, lai būtu sistēma, kurā jaunietim tiek sekots līdzi kopš futbolista gaitu uzsākšanas.
Tiek pieminēta arī tendence, ka ilgstošā laika periodā U15 līdz U21 izlasēs bijusi maza kadru mainība. U15 vecumā izlasē sapulcinātie turpina uzkrāt pieredzi arī vecāka gada gājuma izlasēs, bet kopumā konkurētspējīgo paliek mazāk. Problēma tāda, ka jau no laika gala uzstādījums ir bijis sasniegt rezultātu. Ja tas neizdodas, tad upurēts tiek treneris. Tādēļ rezultāta sasniegšanai treneris paņems izlasē akselerāta tipa spēlētāju, lai gan fiziskajos parametros mazāk nobriedušais ir gudrāks un tehniskāks. Kad puisis būs nobriedis, viņam būs grūtāk iejusties kolektīvā, kurā jau būs nostiprinājušās saites. Vajadzēs raksturu un spītību - īpašības, kas Latvijas kājbumbā nav bieži sastopamas.
PĀREJA UZ PIEAUGUŠO FUTBOLU
Līdz 16 gadu vecumam Latvijas futbolisti ir konkurētspējīgi, ko apliecina arī rezultāti mačos pret lielo klubu jauniešu komandām. Tiek piesaukts, ka pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas jaunajam spēlētājam ir jānodrošina kaut kāds finansiālais pamats. Piemēram, Igaunijā esot federācijas līdzfinansējums - futbolistiem, kas spēlē 1. līgā un jauniešu izlasēs, federācija maksā stipendijas. Ja pēc 9. klases Latvijā netiec Virslīgā vai vismaz 1. līgā, tad ir jābrauc uz kādu akadēmiju ārzemēs. 15-17 gadu vecumā pārejai uz pieaugušo futbolu jābūt pakāpeniskai un profesionālai. Jaunie futbolisti jānodrošina materiāli, jārada iespējas gūt spēļu praksi, bet ikdienas treniņu procesā jābūt konkurencei.
Netiek slēpts, ka ne visas akadēmijas ražo kaut vai Virslīgas līmeņa futbolistus. Taču akadēmiju statusa piešķiršanas mērķis esot bijis izveidot noslāņošanos, lai saprastu, kuros sporta klubos trenējas bez augstiem mērķiem un kuros mēģina sagatavot konkurētspējīgu futbolistu. Ja vienā skolā sapulcētu 20 labākos, tas ievērojami samazinātu selekcijas iespējas, tupretī piecās akadēmijās apritē turas apmēram 100 jauni un perspektīvi jaunieši.
Tiek norādīts, ka problēmas ir arī sacensību rīkošanas daļā. Jaunie futbolisti 15-17 gadu vecumā apjūk - viņi uzskata, ka spēlēt dublieros nebūtu īsti labi, tādēļ aiziet uz 1. līgu, bet tur sastopās ar to, ka treniņprocess nav tik nopietns kā dublieru komandās. Nav skaidri saredzama piramīda, tādēļ daļa jauniešu pamet futbolu jau 15-17 gadu vecumā. Sacensību sistēma Latvijā nav pareizi sakārtota, par piemēru minot Vāciju, kur dublieru komandas nav obligātas, taču obligāti ir jābūt U19 komandām. Latvijā U19 čempionāts par nopietnām sacensībām kļuvis tikai pēdējos gados. Tagad spēcīgākie spēlē vienā turnīrā, nevis pēc reģionālā principa, kad mači reizēm noslēdzās ar rezultātu 10:0.
U19 izlases ik pa laikam ir bijušas gana labas, taču pāris gadus vēlāk nākas secināt, ka perspektīvie futbolisti spēlē 1. līgā vai pat 2. līgā. Lielās komandas tiecas uz rezultātu - klubi grib iekļūt Eirokausos, lai nopelnītu naudu. Un vēlas to izdarīt jau šosezon. Tas mazina varbūtību, ka tiks dotas iespējas jaunajiem. Daudzās citās valstīs jaunajiem iespējas tiek dotas, jo tas ļauj viņus izdevīgi pārdot. Cik jauno futbolistu spēlē Latvijas vadošajos klubos? Neviens. Jaunajiem neuzticas, tāpēc viņi apmaldās un pazūd. Kad esi sasniedzis 24-26 gadu vecumu, Eiropā izsisties ir grūtāk. Interesanti iegādāties spēlētāju ir līdz 22 gadiem, taču šajā vecumā tikt ārzemju klubā izdodas sreti kuram.
UZ AKADĒMIJĀM ĀRZEMĒS?
Jāatzīst, ka Latvijas futbolā nav pozitīvo piemēru, kad jaunietis, 15-16 gadu vecumā aizbraucot uz kādu no ārzemju akadēmijām, būtu izlauzies līdz lielajai komandai. Tas ir garš un sarežģīts ceļš, kuru līdz galam noiet izdodas tikai vienam vai diviem labākajiem akadēmiju audzēkņiem. Nevar noliegt, ka daudzviet ārzemēs treniņos un spēlēs līmenis ir augstāks, infrastruktūra ir labāka, arī treneru kvalitāte ir augstāka. Bet, cik jauniešu 15-16 gadu vecumā ir gatavi būt prom no mājām un cīnīties par vietu sastāvā? Reti kurš tajā vecumā ir psiholoģiski tik nobriedis, lai izturētu pastāvīgo konkurenci. 90-95% spēlētāju atgriežas, neesot ne ar ko labāki par tiem, kas palikuši Latvijā. Viena lieta ir fizioloģiski nobriedušāki konkurenti, bet jāsaprot, ka arī jauniešu akadēmijās ar leģionāru neviens neauklēsies. Viena divas neveiksmīgas spēles un esi ārpus sastāva, dodot iespēju vietējam vācu vai angļu puisim, kuru līdzīgā situācijā tomēr pasaudzēs. Uz katru spēli jāiztur konkurence, kas tajā vecumā nav viegli. Ja reiz ar to netiek galā pat nobrieduši valstsvienības līmeņa futboolisti, tad ko gan varam prasīt no tīņiem?
Jaunietis nogurst no leģionāra gaitām. Piemēram, Cigaņiks ārzemēs pavadīja sešus gadus, bet tagad spēlē Latvijā. Diemžēl Latvijas virzienā neviens neskatās ar domu, ka no šejienes varētu nākt labs futbolists. Šaubas rada fiziskā, tehniskā un mentālā sagatavotība. Saprotams, ka tehnikas ziņā Latvijas futbolists nevar būt superizņēmums, pieklibo arī taktiskā sagatavotība, jo vietējais līmenis to nepieprasa, bet fizisko sagatavotību varētu panākt ar pareizu un savlaicīgu apjomu. Tava tehnika ir tava taktika, bet reizēm nepilnības tehnikā traucē izmantot fiziskos dotumus.
Šovasar bieži pieminēts Vācijā spēlējošais Ontužāns, taču nav skaidrības par to, cik daudz viņš spēlēs "Bayern II" komandā. No vienas puses var priecāties par viņa debiju "Bayern" rindās Amerikas tūrē, bet no otras puses - tas var liecināt par to, ka Danielu otrajā komandā daudz neplāno izmantot. Katrā ziņā Latvijas diaspora Eiropā paplašinās - aizbraucējiem jau ir atvases, kuras kopš bērnības trenējas ārpus Latvijas. Būtiski, lai Latvijas futbola sistēma būtu gatava to izmantot. Tā nav atzīšana, ka paši nespējam sagatavot, tomēr jābūt reālistiem - Latvija nav arī talantu kalve. Nav neviena futbolista, kas spēlētu top līgās, tādējādi sniedzot dividendes Latvijas futbolam.
NEKUR NAV TIK LABI KĀ MĀJĀS
Pirms 15-20 gadiem Latvijas futbolisti intervijās nebeidza atkārtot, cik ļoti grib aizbraukt uz ārzemēm, lai nopelnītu naudu. Spēlēt ārzemēs bija sapnis, kas mājoja ikviena spēlētāja prātā. Ja Latvijā sezonā varēji nopelnīt 2000-3000 latu, tad ārzemēs šādu summu varēji nopelnīt mēnesī. Šodien Virslīgas līmenis aug arī finansiālo iespēju ziņā. Ja šeit vari nopelnīt tikpat, cik Polijā vai Ungārijā, kāpēc gan nepalikt mājās un neturpināt attīstību šeit? Tas ir likumsakarīgi. Ja ir iespēja pārcelties uz Anglijas Premjerlīgu vai "Championship", uz Spānijas vai Vācijas augstāko līgu, tad nav jautājumu - tas ir cits futbols un cita nauda. Bet, vai ir vērts braukt uz Poliju vai Ungāriju, ja Latvijas klubā vari cīnīties par vietu UEFA Eiropas līgas pamatturnīrā? Vidusmēra klubs Polijā šādu iespēju nenodrošinās. Varbūt nopelnīsi par tūkstoti vairāk, taču visam mūžam tāpat nesakrāsi. Bet Latvijā tev ir ģimene, radinieki un draugi. Arī izlases galvenais treneris.
No otras puses - kā leģionāram tev būtu pavisam citas prasības, jo katru dienu treniņā būtu jāpierāda, ka esi pelnījis tiesības nedēļas nogalē iziet laukumā. Tikai katru dienu strādājot uz maksimālo un prasot no sevis maksimumu, futbolists ir spējīgs augt. Diemžēl Latvijas futbolists bieži vien izvēlas vieglāko ceļu, kuru izvēlēties rosina arī finansiālais aspekts - šobrīd labs vietējais spēlētājs Latvijā var nopelnīt vairāk nekā ārzemnieka statusā Horvātijas čempionātā. Tas ir absurds, kas krietni atvieglo Latvijas futbolista dilemmu. Ir bijuši piemēri, kad spēlētāju par labu naudu aicina uz Rumānijas un Horvātijas klubiem, bet viņš nebrauc. Protams, var runāt par ambīciju trūkumu, taču nevar ignorēt arī cilvēcisko faktoru. Saņem labu algu, dzīvo savā vidē, blakus ir ģimene un draugi. No cilvēciskās puses šāda tendence ir pozitīva, bet no sportiskās puses - futbolists ikdienā nekonkurē, kas traucē kļūt par konkurētspējīgu spēlētāju globālajā tirgū. Vieta sastāvā ir garantēta, tādēļ treniņos vari sevi nespiest. Turklāt to var atļauties tie, kas varētu izsisties Eiropā, tātad potenciālie valstsvienības līderi. Dažiem komfortabla dzīve ir svarīgāka par sportiskajiem mērķiem. Nevari kādu piespiest cīnīties par savu izaugsmi vai izlases godu.
SUPERKLUBS?
Savulaik Latvijas izlasei bija spēcīga bāzes komanda "Skonto". Varbūt arī tagad tāda būtu vajadzīga? Taču superklubs neveidojas no tā, ka tsam kāds piešķir statusu. Tas ir ikdienas darbs. Šodien Latvijā ir gana labi nodrošināti klubi, kuri var algot trenerus un spēlētājus, radīt konkurētspējīgu vidi. Tādēļ daļa futbola cilvēku ar skepsi uzklausa tos, kuri konkurētsnespējā vaino leģionāru limitu. Agrāk vienlaikus laukumā varēja atrasties tikai trīs ārzemnieki, taču Latvijas futbolisti tik un tā brauca prom.
Bet varbūt vajadzētu vienu akadēmiju Rīgā, kurā pulcētos visi labākie no galvaspilsētas un reģioniem. Taču atklāts ir jautājums - ar ko viņi Latvijā spēlēs? Vai šādai akadēmijai būs nepieciešamie finanšu resursi, lai spēlētu tikai strapautiskos turnīros? Ja ne, tad labāk vienlaikus spēlēt savā klubā un 1. līgas komandā. Ja runājam par akadēmijām, tad globālā izpratnē Latvijā tādu nemaz nav. Tikai vadošās akadēmijas tuvojas šim statusam, bet pārējās drīzāk pirmā līmeņa klubi.
LEĢIONĀRU KVOTAS
Bijuši mēģinājumi pamainīt vietējo spēlētāju limitu, lai klubos kopā ar astoņiem leģionāriem trenētos 17 pašu audzināti futbolisti. Pašlaik dažos klubos ir 15 leģionāri, no kuriem vienlaikus laukumā var būt tikai pieci. Paliek desmit vietējie, plus pieci spēlētāji, kurus ik pa laikam izauc, ja kādu no leģionāriem aizsūta mājās. Tika rosināta ideja par sezonas pieteikumu, kurā būtu tikai astoņi leģionāri, bet tie vienlaikus varētu atrasties laukumā. Tam sekoja Virslīgas klubu un aģentu pretuzbrukums. Ideālajā modelī astoņiem leģionāriem pievienotos septiņi pieredzējušie un vairāki jaunie futbolisti, kuriem tā būtu iespēja ikdienā trenēties kopā ar labiem spēlētājiem, nevis vārīties savā sulā dublieros, lai pēc pāris gadiem papildinātu celtniecības uzņēmumu štatu.
Vienlaikus jāsaprot, ka klubiem ir savas prioritātes, kuru vidū diez vai ietilpst jauno spēlētāju attīstība. Klubi ir gana labi nodrošināti, tie var algot trenerus un spēlētājus, radīt konkurētspējīgu vidi. Tādēļ tos, kuri konkurētsnespējā vaino leģionāru limitu, oponenti uzklausa ar krietnu devu skepticisma. Tiek norādīts uz pretējo - gribot labu, federācija ar limitu panākusi pretēju efektu. Latvijas futbolisti šo palīdzību nav pareizi sapratuši un novērtējuši. Tie, kuri varētu spēlēt Eiropā, ir atgriezušies, taču reizēm pat netiek laukumā Virslīgas mačos. Kas ir īpaši bēdīgi Latvijas izlases kontekstā. Pašreizējā proporcija nestrādā, jo siltumnīcas apstākļos spēlētājiem trūkst motivācijas cīnīties par vietu sastāvā. Viņi pelna labu naudu, bet diemžēl nerāda to sniegumu, ko no viņiem gaida.
Savulaik "Skonto" komandā pie Starkova bija augstas prasības. Ja kāds tās nepildīja, treneris ilgi neauklējās. Taču toreiz "Skonto" bija monopola stāvoklī, tādēļ bija vieglāk prasīt no spēlētājiem maksimālu atdevi. Turpretī tagad Virslīgā ir četri pieci klubi, kas ir gatavi maksāt pieklājīgas algas. Ja tie grib cīnīties par vietu Eirokausos, tad sastāvā ir jābūt sešiem gana labiem vietējiem spēlētājiem. Vēl diviem trim jābūt rezervē, lai varētu aizstāt savainotos vai diskvalificētos. 5x9=45. Matemātika vienkārša, taču tik daudz labu spēlētāju Latvijas futbolā vienkārši nav. Ja vienā komandā no kāda prasa par daudz, tas var piedraudēt aiziet uz citu klubu, kur samaksās tikpat vai vēl vairāk. Bet tas rada augsni situācijām, kurās spēlētāji pazemina prasības pret sevi.
TRENERU KVALALITĀTE
Deviņdesmitajos gados vēl strādāja daudz treneru no PSRS sistēmas - labas vai sliktas, bet tomēr sistēmas. "Skonto" bija jaunatnes skola, kur koncentrējās labākie speciālisti, kas no audzēkņiem praktiski izspieda maksimumu. Tam sekoja pārejas periods, kura produkti kaujas vecumā ir šodien. Pastāv viedoklis, ka tagad vadošajās akadēmijās strādā ne sliktāk kā deviņdesmitajos, bet ievērojami lielākas konkurences apstākļos tikt top līgu klubos ir grūtāk nekā tolaik.
Protams, treneri mēdz būt dažādi. Ir jauniešu treneri, kas ir gatavi talantīgu audzēkni atdot nākamajā līmenī, bet allaž būs kāds treneris, kurš iecirtīsies un to nedarīs, cīnoties par uzvaru U10 grupā. Šādās reizēs stāstam tomēr ir arī otra puse - reģionos ap talantīgākajiem spēlētājiem grozās visa komanda. Ja viens vai divi labākie aiziet, tad var pazust visa komanda. Un tad rodas jautājums, kas ir būtiskāk - nodrošināt maksimāli labus apstākļus pāris talantiem vai noturēt futbolā maksimāli daudz jauniešu?
Treneru izglītībā tiek investēts daudz, un tieši šis aspekts parasti tiek novērtēts vispozitīvāk. Taču beigās spēlētāji tik un tā nespēj aizkļūt līdz profesionālam līmenim vai nenoturas tajā? Ja problēmas cēloni tomēr saskatām treneros, tad jājautā, vai treneru izglītības sistēma netiek pārvērtēta? Varbūt kaut kas tomēr pietrūkst, lai spēlētāju izaugsmē nodrošinātu stabilitāti.
Vairums futbola treneru ir speciālisti futbolā, taču par attiecīgajam vecumam nepieciešamo fizisko sagatavotību ar tiem runāt bieži vien ir bezjēdzīgi. Talantīgiem jauniešiem pašiem ārpus futbola nodarbībām jāmeklē individuālie skriešanas treniņi, lai iemācītos skriet pareizi un ātri, jāpilda ķermeņa stiprināšanas vingrinājumi. Lai gan to organizēti būtu jādata akadēmijām un klubiem. Šajā ziņā tiek saskatīti lieli robi, kurus nepieciešams aizpildīt, taču trūkst izpratnes. Diemžēl netrūkst arī klubu, kuru pamatmērķis ir sapulcināt bērnus un iekasēt no vecākiem naudu. Latvijā ar akadēmijas statusu dižojas 13 klubi, bet, cik futbolistus šīs akadēmijas ir izaudzinājušas vismaz Virslīgas līmenim?
Svarīgi ir katram trenerim atrast savu nišu - vienam lieliski padodas darbs ar maziem bērniem, bet otram ir tik nepieciešamā pieredze un autoritāte, lai strādātu ar pusaudžiem. Viens audzēkņiem var iedot vairāk līdz U10 vai U12 vecumam, bet otrs ar paša profesionālā futbolista pieredzi labāk uzrunās gados vecāku jaunieti. Nākamajā līmenī vairāk noderēs futbolista pieredze, taktiskais redzējums un psiholoģiskā motivēšana. Ārzemju prakse liecina, ka daudzviet U13 līdz U18 vecumā jauaniešus trenē tieši bijušie futbolisti.
Vēl viena problēma tiek saskatīta treneru-autoritāšu neesamībā klubos. Tas nav tik būtiski top līmeņa klubos, kuros mēneša laikā var savākt jebkurus spēlētājus un trenerus. Taču Latvijā ir ļoti svarīgi, lai klubos notiktu plānveidīgs darbs. Lai spēlētāji apzinātos, ka treneris būtiski ietekmēs viņu stāvokli komandā un spēles laiku, atalgojumu un bonusu sistēmu. Ja spēlētājs uz treneri raugās, kā uz kārtējo onkuli, kurš trīs mēnešus pastaigās ar svilpi un tiks atlaists, tad jebkuram speciālistam būs grūti motivēt futbolistus darīt to, ko tie negrib, bet kas ilgtermiņā nāks par labu. Starkova, Grigorčuka un Popkova piemēri savulaik ļāva izveidot kvaitatīvu spēlētāju sagatavošanas sistēmu. Spēlētējiem bija jāreķinās ar trenera prasībām, ja tie gribēja sev nopelnīt vietu pamatsastāvā un sasniegt rezultātus.
TRENIŅU APSTĀKĻI
Vismaz akadēmijās treniņu apstākļi uzlabojas, bet brīvu laukumu trūkums ir problēma tikai galvaspilsētā. Saprotams, ka apjumtās halles vajag, jo tas ir viens no instrumentiem, lai jauniešus vispār noturētu futbolā. Lai nerastos līdzīgi precedenti kā Liepājā, kad ziemā tiek pazaudēti 20-30% puišu, kas aiziet uz sporta veidiem, kuros var trenēties komfortablākos apstākļos. Bet nākamajā pavasarī jācīnās, lai viņus dabūtu atpakaļ.
Lai izaugtu par augsta līmeņa futbolistu, nepietiek pavadīt laiku ar bumbu tikai treniņu laikā. Siltajās zemēs bērni visu cauru gadu pēc skolas pulcējas, lai uzspēlētu futbolu, tādēļ Spānijā un Itālijā pārliecinošs vairākums bērnu pateiks, ka grib kļūt par futbolistu. Mainīt laika apstākļus nav mūsu spēkos, taču problēma ir arī laukumu pieejamībā. Agrāk laukumi drīzāk atgādināja kartupeļu lauku, taču bērni tajos varēja brīvi darboties. Tagad laukumi ir kvalitatīvāki, taču bērni tiem nevar piekļūt visur un jebkurā laikā, jo apsargam ir piekodināts, ka bērni var nākt tikai noteiktā laikā kopā ar treneri. Sliktākas kvalitātes laukums mudina ātrāk pielikt bumbu pie zemes un panākt tai pretī, jo nezini, kur tā atlēks. Par to, protams, var pasmaidīt, taču daļa taisnības ir arī šajā salīdzinājumā.
IZLASES REZULTĀTI
Latvijas izlases rezultāti ir sekas futbolistu konkurētnespējai, tādējādi simboliski noslēdzot apburto loku. Valstsvienības rezultāti ir svarīgi arī tādēļ, lai piesaistītu mazos puišus, taču skaidrs, ka šodien Latvijas futbolistam Latvijas pase par labu nenāk. Ja blakus tiek nolikts kāds ar Spānijas vai Horvātijas pasi, tad Latvijas futbolistam jābūt krietni pārākam, lai izvēlētos viņu. Eiropas klubi skatās, kur spēlē kāds Latvijas futbolists. Tie nezina, kādi esam mentāli un kā uzvedīsimies pēc pirmā nopelnītā miljona? Pirms divdesmit gadiem Latvijas futbola karognesējs bija Pahars, ar kura palīdzību arī citiem spēlētājiem tika pavērtas durvis uz Angliju. Šodien karogs vēl gaida stipras un drošas rokas.
Celmlauži ir vajadzīgi, taču šobrīd augstāko līgu līmenī regulāri spēlē tikai Ošs. Pieprasītākie spēlētāji globālajā tirgū ir uzbrucēji un centra aizsargi - tie arī spēlē ārzemēs. Arī vārtsargi, bet šajā pozīcijā atsevišķās līgās ir specifiski ierobežojumi, kas sargā vietējos. Eksplozīvu malējo uzbrucēju šobrīd Latvijā vienkārši nav. Lai cerētu uz labākiem rezultātiem nākotnē, nākamajai paaudzei jau tagad būtu jāizkonkurē pašreizējie spēlētāji. Bet tas nenotiek.
Latvijas futbolisti ārzemju klubos
Spēlētājs | Pozīcija | Klubs | Līga |
---|---|---|---|
Pāvels Šteinbors | vārtsargs | Arka | Polija-1 |
Mārcis Ošs | aizsargs | Xamax | Šveice-1 |
Roberts Uldriķis | uzbrucējs | Sion | Šveice-1 |
Andris Vaņins | vārtsargs | Zurich | Šveice-1 |
Kaspars Dubra | aizsargs | Oleksandriya | Ukraina-1 |
Ņikita Koļesovs | aizsargs | Botosani | Rumānija-1 |
Vitālijs Maksimenko | aizsargs | Olimpija | Slovēnija-1 |
Eduards Višņakovs | uzbrucējs | Shakhtyor | Baltkrievija-1 |
Devids Dobrecovs | uzbrucējs | Atlantas | Lietuva-1 |
Ņikita Juhņevičs | pussargs | Atlantas | Lietuva-1 |
Andrejs Kiriļins | pussargs | Palanga | Lietuva-1 |
Vladislavs Kuzmins | aizsargs | Palanga | Lietuva-1 |
Valērijs Šabala | uzbrucējs | Legnica | Polija-2 |
Vladislavs Gutkovskis | uzbrucējs | Termalica | Polija-2 |
Daniels Ontužāns | pussargs | Bayern II | Vācija-3 |
+7 [+] [-]
+1 [+] [-]
Zviedri pērn ieņēma 8. vietu PK. Savulaik ir sasniegta 2. un 3. vieta. (tajos laikos imigrantu nebija tik, cik tagad, un vispār, pērn zviedriem tik viens mellais bija)
Dāņi ir spēcīgi, bieži piedalās PK un EČ finālturnīros.
Somi patreiz ir ļoti tuvu iekļūšanai EČ.
Beidz vienreiz melot un runāt muļķības!
[+] [-]
-4 [+] [-]
Ej ārstē galvas problēmas, kamēr tas vel iespējams.
[+] [-]
Ja nav kas sagatavo tos furbolistus, ja nav valstī futbola līmenis un kultūra, tad arī nebūs spēlētāji.
Būtu jāsāk ar mazu bērnu treneriem, kuri māk un arī runā treniņos latviski un neiemā ca bērnam to vien kā spļaudītie sun lamāties... Varbūt arī tad kāds tomēr izvēlētos futbolu nevis jebkuru citu sporta veidu, kurā sūtīt bērnu.
[+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
Bocmanim jūras slimība, vai kas?
+3 [+] [-]
-2 [+] [-]
+4 [+] [-]
Prieks, ka autors saprot, kas ir kas. Un kas bija kas arī vēsturiski Skonto sakarā.
Prieks, ka arvien vairāk viedokļu ir par siltumnīcas nojaukšanu.
Un kā jau vairākkārt esmu minējis - tas ir arī viens no nedaudzajiem veidiem, kādā varam celt sabiedrības interesi un attīstīt līgu biznesa ceļā, kas beigu beigās arī attīstīs pārējo - infrastruktūru un futbola attīstību kopumā.
Cilvēki nāks uz labu futbolu, neatkarīgi no spēlējošo pasēm!!!
Tas jau ir pierādījies un pierādās. Izmirstoša suga ir tā, atļaušos teikt, paranoiski nacistiskā vēlme visur redzēt tikai un vienīgi latviešus. Neesam vairs padomji savienībā, kad jātur galviņas kopā cik tik var, lai mūs neapēstu. Tā vietā jāizmanto iespējas, kuras rada tas, ka esam daļa no rietumnieciskās sabiedrības.
Bet nosacījums ir KVALITATĪVS, baudāms futbols.
+6 [+] [-]
Nu wtf, jo tālāk, jo dziļāk purvā.
Nu nav futbols no mentalitātes atkarīgs. To vienlīdz labi spēlē gan diez gan psihopātiski dienvidnieki, gan pedantiski vācieši, gan Eiropas čempionātu reiz uzvarējuši, mentāli vēsie ziemeļnieki 😁
Un turpināt diskusiju par mentalitāti pat neturpināšu. Kāpēc?
Jo, piedodiet, uzskatu to par izvairīšanos no runāšanas par patiesos tēmu. Par aplinkošanu. Un vispār par marasmu.
[+] [-]
Virs šiem komentāriem ir labs rakstts ar problēmu apkopojumu, tā mentalitātes tēma ir psrs mantojums, prasts fuflo.
+2 [+] [-]
Kāpēc uz ASK un Barons spēlēm reiz pilnas bija arēnas, pat abiem spēlējot vnk vienam pret otru? Kvalitatīvs basketbols un intriga.
Kāpēc VEFam svilpo vējš? Diskutabla basketbola kvalitāte.
Kāpēc uz Riga FC vs Kobenhavn un Riga FC vs RFS nāk cilvēki? Kvalitatīvs futbols.
Praktiski nekur nav spēlētāju pasu jautājums.
Nu realitāte vnk apgāž stereotipu, ka cilvēkiem gribas tikai un vienīgi latviskus sastāvus, savukārt pārējais vairs neliekas interesants.
Un es te nenolieku visu latvisko. Pasarg Dievs.
Tikai uzsveru, ka ja kvalitatīvs latvietis, tad lai spēlē. Bet ja ne visai kvalitatīvs.... nu nevajag. Plus... kur nu vēl pārmaksāt.
-4 [+] [-]
Protams, šai dzīvē nekas nav tikai melns, vai tikai balts, bet tas ir nenoliedzams fakts, ka krieviski runājošie spēlētāji vienos vārtos ir pārāki par letiņiem attiecībā uz panākumiem ārpus LFV.
-1 [+] [-]
[+] [-]
Pār pārējo vispār nav vērts pat diskutēt.
-1 [+] [-]
Un ja treneris stāsta, ka kāds nav futbolists, jo ir latvietis, tādu šarlatānu ir ar koku jānoslāna un jāpatriec no bērnu trenēšanas neatgriezeniski, nav ko savu impotenci piesegt ar bērna nacionalitāti.
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Tagad būs gana ilgam laikam jāpaiet lai skatītāji Liepājā atgrieztos tribīnēs. Pat neskatoties uz to, ka FKL ir uz pareizā ceļa, ļaujot spēlēt gana daudz vietējiem spēlētājiem.
[+] [-]
Ok, futenē Liepājai ir Latvijas sportam pieklājīgs apmeklējums. Un uz to brīdi Liepāja bija viena no virslīgas līdervienībām. Par ko tas liecina - kamēr ir rezultāts ir arī skatītāji. To šogad parada arī Riga - lai cik daudz nebūtu leģionāru, klubs ar neilgam tradīcijām spēj pievākt pietiekami pilnas tribīnes - klubs ir līderis LFV un solīdi nospēlēja EK - tribīnēs ir tauta. Turklāt runājot par fanu tradīcijām - ja Āfrikas dēlu dēļ Liepājas tribīnes kļūtu tukšakas tu tikai apliecinātu, ka arī Liepājā ir problēma ar fanošanu par futbolu, jo īsti fani un sava kluba atbalstītāji komandu atbalsta vienmēr, nevis tikai tad, kad ir uzvaras vai patīk sastāvs.
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
1. Traumas. Potenciālie līderi ar Cauņu priekšgalā dzīvojas no vienas traumas uz otru pus karjeru.
2. Vidējais Latvijas atlēts izvēlas citus sporta veidus kā basketbols vai hokejs. Universālie atlēti principā ir pārmantojuši labu ģenētiku. Protams, tas nav viss vajadzīgais, parasti ja tādi cilvēki ir apveltīti ar labām darba spējām, tad kļūst par zvaigznēm.
3. Līderu trūkums, te var atsaukties uz iepriekšējiem diviem punktiem.
4. Ekonomiskās problēmas un migrācija. Bērni ir tik cik viņi ir, kā arī daudzi aizbrauc dzīvot citās valstīs un bērni dzimst jau vairs ne kā potenciālie Latvijas futbolisti.
5. (Bez)Sistēmas augļi
+1 [+] [-]
[+] [-]
ja kāds cer, ka kaut kādi trešķirīgi leģionāri spēs ievilināt mūsu stadionos skatītājus, tad tā jau ir viņa cerība, un nevis reāls fakts.
Tad jau drīzāk tos stadionā spētu ievilināt spēcīgs klubu mārketings u. t. i. izklaides, ēšana un dzeršana, klubu atribūtikas tirgošana utt.
-1 [+] [-]
[+] [-]
Tevis norādītajā linkā ir sausi cipari, bet nav norādīts, ka FKL skatītāju daudzums tika pavilkts uz augšu ar skolēnu akcijām sacenšoties savā starpā.
-1 [+] [-]
+5 [+] [-]
Paņem Dāniju, cik augstas klases futbolistu viņiem bijis? Kaudžu kaudzēm - šmeihels, Laudrupi, Gravesens, Poulsens, Tomassons... noguru!
Zviedrijai - Ravelli, Brolins, Izaksons, Svarcs u.tt
Somijai - Litmanens, Hipija...
Lietuviešiem bijuši tādi meistari - Jankausks ("Porto"), Stauce ("Galatasaray"), Ivanausks ("HSV"), Danilāvičs ("Bologna")...
Latvijai Pahars, Stepanovs, Verpakovskis...
Nevis mentāli (paskaties uz zviedru un dāņu panākumiem), bet gan pavisam citur ir problēma, proti, nelielais iedzīvotāju skaits un cilvēkresurss, tikai tas traucē gūt visaugstākos panākumus, jo, grozi kā gribi, tas ir būtiski, un tikai retu reizi mazām valstīm (Horvātija spilgtākais piemērs), izdodas gūt visaugstākos panākumus, bet Ziemeļvalstis no iedzīvotāju skaita viedokļa ir pavisam maziņas - Skandināvijā un Baltijā kopā ir mazāk iedzīvotāju, nekā vienā Polijā!
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
Principā daļa ārzemnieku klubu ir Virslīgas līmenī, tā kā par baigo futbolista kvalitātes zīmi nav uzskatāmi. Pat vienas rokas pirkstu pilnīgi pietiek, lai saskaitītu tos, kas tiešām ir uzkāpuši līmeni augstāk ar atrašanos ārzemēs.
+1 [+] [-]