Tituls, smaga trauma un lieli sapņi. Penkevics: "14. oktobrī gribu sākt pret Angliju"

- Aizvadīts gandrīz viss pirmais aplis – kāda bilde tabulā sāk zīmēties ["Jelgavai" astoņās spēlēs ir deviņi punkti, vārti 8:8 un septītā vieta], un cik ļoti jau esat salipinājuši kopā visu jauno kolektīvu?
- Ar to ierobežoto laiku, cik bija mūsu rīcībā, pagaidām sniegumu var vērtēt ar pozitīvu zīmi, jo ir kvalitatīvas spēles un nav smagu zaudējumu ar lielu vārtu starpību. Kodolu gan, protams, joprojām vēl būvējam – iespējams, uzbrukums vēl ir mazliet neizprastā daļa. Bet kopumā džeki ir ļoti saliedēti – godīgi sakot, tik saliedētā komandā vēl neesmu bijis, kaut arī te vēl pavadīts tik maz laika. Visi ir ļoti atvērtas personības, ir viegli sastrādāties, cits citu uzklausa, cits citam var arī pateikt ko skarbāku – neviens neapvainojas.

- Jums ir četri čehi, trīs nigērieši – savas grupiņas gan noteikti ir izveidojušās.
- Protams, katram ir savas kultūras atšķirības. Eiropiešiem varbūt ir drusku vieglāk būt kopā, bet nigērieši ir ļoti atvērti cilvēki, visi ir ļoti labi iejutušies kolektīvā – visi esam vienlīdzīgi. Ja spēlējam vienu spēli, tad mums jābūt arī vienai komandai.

- Pie Basova spēlēji arī U21 un U17 izlasēs. Kā vari viņu raksturot kā treneri un personību?
- Viņš ir ļoti liels profesionālis. Pie viņa ir ļoti liela disciplīna, un visi mūsu ego tiek nolikti malā – viņš mūs visus, jebkuru spēlētāju, noliek vietā. Viņš ir uzstādījis augstas prasības, augstus noteikumus, kuri ir jāizpilda. Ja to visu ievēro, tad viss ir kārtībā, taču, ja mēģināsi ar viņu sākt spēlēties vai provocēt, var būt arī attiecīgas sekas – tikt izmestam no treniņa vai kā tamlīdzīgi.

- Ņemot vērā darba specifiku, Basovs izlasē un Basovs klubā ir vienādi vai dažādi treneri?
- Teiktu, lielākoties vienādi, taču klubu futbolā treneris, protams, ar komandu ir vairāk nekā izlasē, kur ir tikai īss cikls un nesanāk tik ļoti iepazīt spēlētājus. Klubā viņš noteikti ir tuvāk komandai un ļoti, ļoti daudz komunicē ar spēlētājiem – ar katru no viņiem. Pirms katra treniņa viņš ierodas ļoti agri un cenšas aprunāties, kā iet, kā jūtas. Viņš ir disciplinēts, profesionāls cilvēks.

- Individuālās sarunas vairāk ir par dzīvi, iepazīstot personības, vai par futbola lietām?
- Lielākoties par futbolu. Kā treneris saka – katram ir sava dzīve, katram ir savas izvēles. Daudz runājam par spēli – kā to uz labot. Ļoti daudz ar ieteikumiem no malas pēc spēlēm, treniņiem palīdz arī Jurijs Popkovs, kurš skatās un pēta.

- Kāda vispār ir komandas vadības hierarhija un lomu sadale?
- Arī sporta direktors [Miloslavs] Brožeks ienāk ģērbtuvē pēc katras spēles un var pateikt ko skarbāku. [Prezidents Māris] Peilāns ne tik ļoti – viņš to laikam ir uzticējis Brožekam, kurš var pateikt arī kādu asāku vārdu, no viņa reizēm ir jābaidās (smejas). Bet galvenais ir treneris [Basovs] – visas izvēles ir viņa paša, un mums tās ir jāizpilda.

Kristers Penkevics un Aleksandrs Basovs. Foto: Ruslans Antropovs

- Kad un kā nokļuvi "Jelgavā"?
- Kad uzzināju, ka "Valmierai" netika iedota [Virslīgas] licence, attiecīgi uzreiz bija jāmeklē jauns klubs un jaunas mājas. Bija arī citi piedāvājumi, bet nosliecos par labu "Jelgavai", kas kopā ar treneri bija ļoti ieinteresēta. Jutu uzticību un vēlmi, ka viņi mani grib komandā, un tas bija liels faktors, lai arī es gribētu būt šeit. Sākumā varbūt bija kādas bažas par to, kas un kā būs, jo trīs gadus biju pavadījis "Valmierā", kur bija jāiesaistās no soliņa, bet šeit ir pavisam cita loma. Manā vecumā galvenais ir spēlēt.

- Pareizs būtu minējums, ka "Jelgavā" esi Basova dēļ – jūsu agrākās sadarbības dēļ?
- Tas noteikti bija ietekmējošs faktors, bet arī tas, ka man ir jāspēlē. Pēc tam, kad "Valmiera" nedabūja licenci, viņš ar Brožeku man zvanīja katru dienu (smejas) un jautāja, ko es domāju un tamlīdzīgi. Bija dažādi piedāvājumi, gribējās izvēlēties labāko, kas ir tikai loģiski, un beigās nosliecos par labu šejienei.

- Acīmredzamais jautājums – kādēļ neesi mājās Tukumā?
- (Dziļa ieelpa) Man to ir uzdevuši daudzi. Godīgi sakot, biju pieradis trīsarpus gadus dzīvot viens un negribēju nokļūt atpakaļ komforta zonā. Tā kā esmu ļoti sociāls cilvēks, man prasās visu laiku izkļūt no komforta zonas, un izvēlējos par labu tam. Tur vienmēr varēšu atgriezties, un man ir jāmeklē tāda vide, kurā uzlieku sev lielāku spiedienu, lai varētu augt.

- Ko precīzāk domā ar to, kas traucētu 100% koncentrēties Tukumā [šovakar "Jelgava" pirmo apli noslēgs tieši pret "Tukums 2000"]?
- Draugus varbūt mazākā mērā, bet nāktu klāt atbildības no ģimenes puses, visādi darbi, kuros jāpalīdz. Tas radītu zināmas problēmas, nespēju koncentrēties, enerģijas zudumus. Lai man piedod ģimene, ceru, ka ģimene un Tukuma komanda mani saprot, bet šo izvēli izdarīju par labu sev. Ātri Tukumam gan neatteicu – tiešām domāju līdz pēdējam brīdim, kurā bija vairākas izvēles iespējas un man atlika tikai uzlikt parakstu uz papīra. Bez Jelgavas un Tukuma? Bija arī citi piedāvājumi no Latvijas, bet negribu atklāt.

Kristers Penkevics 2020. gadā Virslīgas debijas sezonā "Tukums 2000" rindās. Foto: Jānis Līgats/Valmiera FC


Kristers Penkevics 2022. gadā jau valmieriešu rindās. Foto: Jānis Līgats/Valmiera FC

- Atgādini, lūdzu, kad un kā tev radās smagā trauma!
- Godīgi sakot, īsti nezinu, kāpēc trauma radās. Man tolaik bija diezgan liels psiholoģisks trieciens saistībā ar mammas nāvi, kas mani ietekmēja diezgan smagi, un pēkšņi man sāka sāpēt mugura. Pieļauju, ka iemesls ir psiholoģisks, jo nekādu kritienu vai kā tamlīdzīga man nebija. Mentāli biju absolūti sliktākajā stadijā, līdz ar to, ja neesi gatavs tur, neko nevari izdarīt arī citur. Vienkārši vienā dienā sajutu sāpes, trauma kaut kā lēnām, lēnām veidojās. 2022. gada septembra beigās ar U21 izlasi bija pārbaudes spēle Polijā [1:1] – jau tā spēlēju ar špricēm, bet pēc tās spēles vairs nevarēju paiet. Bija diska trūce, kas nospieda labās kājas nervu, un labā kāja būtībā palēnām sāka atteikties.

Ilgi, ilgi centos atgriezties ar fizioterapijas palīdzību, bet tas neizdevās. Tad bija blokādes, un pēdējais variants bija operācija. Pirmā operācija neizdevās, tad bija divu mēnešu gultas režīms. Sapratu, ka nekas nav sadzijis, nomainīju dakteri, uztaisīja vēl vienu operāciju citā klīnikā, tad atkal bija divu mēnešu gultas režīms, tad lēnām sāku trenēties. Ļoti(!) smags darbs mentāli, fiziski – principā no nestaigāšanas, gultas režīma piecelties atpakaļ kājās. Godīgi sakot, neviens neticēja, ka atgriezīšos futbolā, bet kaut kā sanāca, ka dakteris, paldies viņam, nolika mani uz kājām. Tad lēnām, lēnām katru dienu gatavojos. Lielāks uzsvars bija uz ķermeņa sagatavošanu, dziļo muskulatūru – viss bija atkarīgs no manis un mana gribasspēka.

- Kuri bija tie cilvēki, kuri palīdzēja tevi uzstutēt atpakaļ uz kājām?
- Paldies noteikti jāsaka ģimenei, arī dakterim, neiroķirurgam Jānim Šlēziņam no Aiwa klīnikas, kurš izdarīja nereāli labu darbu, un visiem "Valmieras" fizioterapeitiem un iesaistītajiem treneriem. Tostarp Jurģim [Kalnam], kurš man uzticējās. Pieļauju, ka jebkurā citā komandā uzreiz lauztu līgumu un mani izmestu ārā. Visu medicīnu apmaksāja "Valmiera" – kā bija iekļauts līgumā, tā viss arī tika izpildīts.

- Oficiālo atgriešanās spēli aizvadīji 2024. gada aprīļa vidū. Līdz tam nebiji spēlējis arī pārbaudes spēles?
- Marta izlašu pauzē sanāca brītiņu uzspēlēt pret Gdaņskas "Lechia" – diezgan traģiska spēle, ja pareizi atceros. Ziemā nekādas pārbaudes spēles aizvadīt nedrīkstēju – no janvāra tikai stiprināju muskuļus un lēnām trenēties sāku februārī Turcijā.

- Pagājušajā gadā pamatsastāvā spēlēji ļoti maz. Tā bija arī kāda piesardzība veselības dēļ, vai vienkārši pēc traumas vēl nebiji konkurētspējīgs?
- Forma, protams, bija zudusi, un to meklēju vēljoprojām – lēnām tā nāk atpakaļ. Biju izlaidis gadu, nebiju izgājis pilnvērtīgu pirmssezonu. Kā man teica – ja izlaidi tik ilgu laiku, tad arī atpakaļ formā jāatgriežas tikpat ilgā laikā. Tas laiks tikai tagad knapi, knapi ir pienācis. Un es arī neteiktu, ka tobrīd komandā būtu bijis spēcīgākais spēlētājs – man priekšā bija daudz labāku spēlētāju.

- Par savu pašreizējo formu runā ļoti piezemēti, taču no malas šķiet, ka aizvadi ļoti spēcīgu pirmo apli.
- Atkal var teikt, ka pirmais aplis ir ar pozitīvu zīmi. Šeit jūtu treneru uzticību. Negribētu sevi par tādu saukt, taču man ir arī kaut kāda līdera loma, ir uzticēts kapteiņa apsējs. Tas man ir liels solis, kas dod zināmu pārliecību, un man sevi ir kaut kā jāparāda. Ja gribu tikt izlasē un šogad spēlēt mājās pret Angliju, tad man ir jārāda savs labākais sniegums – nav citu variantu.

- Ļoti labi, ka par izlasi ierunājies pats. Tas tavā galvā jau tagad ir reāls mērķis?
- Tas šogad noteikti ir mans mērķis. Jau aizmirsu datumu – 13. oktobris? [Spēle notiks 14. oktobrī "Daugavas" stadionā] Mājās pie sienas man ir pielikts datums un spēle mājās pret Angliju – man tā ir jāsāk! Visus savus mērķus [par jūniju un septembri] izklāstīt negribas, jo ir arī kaut kāda māņticība, bet jo agrāk tikšu izlasē, jo labāk. Gribētos, protams, tikt jau jūnijā un cīnīties par vietu sastāvā.

- Runājot par kapteiņa apsēju, tas ir avanss vai arī reāli esi līderis ģērbtuvē?
- Neliktu sevi augstāk par citiem, visi tomēr esam diezgan līdzīga vecuma. Izņemot Armandu [Pētersonu], kurš bez iebildumiem ir galvenais kapteinis. Neteiktu, ka mums komandā būtu viens izteikts līderis. Visi drīkst runāt, visi drīkst izteikt viedokli. Man varbūt ir tā priekšrocība, ka es daudz pļāpāju, daudz runāju – man patīk komunicēt. Tas varbūt kādā veidā iedeva trenerim signālu, arī izlasē biju vicekapteinis.

Komandas kapteinis Armands Pētersons ir sācis sešas no astoņām spēlēm, bet pārējās divās kapteiņa statusā komandu laukumā veda Kristers Penkevics. Foto: FK "Metta"

- Leģionāru jums ir daudz, bet visi Latvijā ārpus jūsu komandas ir maz zināmi. Varbūt vari kādu izcelt īpaši?
- Kā cilvēki viņi visi ir ļoti dažādas personības. Katram ir gan savi dēmoni, gan interesantas lietas. Kādu vienu izcelt ir grūti, bet kopumā var teikt, ka viņiem visiem ir jāadaptējas. Atbraucot no Nigērijas, no Brazīlijas, viņiem ir jāspēj adaptēties jaunai valstij, jaunam klimatam un visam pārējam. Tas nemaz nav viegli – zinu, ka "Valmierā" arī Jokotam, Muratam, Korobenko pirmā sezona bija ieskriešanās sezona, viņi atvērās tikai nākamajā sezonā. Ja es būtu leģionārs, es būtu tādā pašā situācijā. Gan mēs, gan treneris viņiem uzticamies un gaidām vairāk, bet tas viss ir atkarīgs no viņiem pašiem.

- Kad pievienojies "Jelgavai", jau zināji, ka leģionāru būs tik daudz?
- Godīgi sakot, nezināju par nigēriešiem, bet par čehiem gan zināju. Man pastāstīja, no kādām akadēmijām viņi ir. Viņi noteikti ir ļoti kvalitatīvi spēlētāji, un no čehiem varu izcelt mūsu vārtsargu Adamu [Dvoržāku] – 2004. gads, spēlējis Čehijas U19 izlasē, savam vecumam viņš ir monstrs. Davids Holoubeks no "Sparta Praha" akadēmijas – arī ļoti labs spēlētājs un ļoti labs partneris man laukuma vidusdaļā. Viņš vairāk veido, man vairāk jāaizsargājas – ar viņu ir ļoti laba sapratne.

- Kāds ir "Jelgavas" mērķis, ambīcijas šajā sezonā?
- Galvenais noteikti ir palikt Virslīgā, tas ir pirmais, kas jāizdara. Ja sapņojam lielā spektrā, un es arī gribu sapņot lielus sapņus, tad es jau gribētu tikt labāko četriniekā. Es ticu, ka arī komanda tam tic, un tas, vai būs pa spēkam, būs atkarīgs no mums pašiem. Daudz jāstrādā, daudz jāpieliek, daudz jāanalizē, un mēs to, manuprāt, darām ļoti labi. Arī paši spēlētāji savā starpā, piemēram, ģērbtuvē runājam par dažādiem presinga veidiem – godīgi sakot, neesmu redzējis, ka tā analizētu, kā to darām mēs. Ceru, ka tas viss piepildīsies.