Piesnigušās skolās vai saulainos stadionos – kad jāsāk Virslīgas sezona?

Visu laiku agrākais sezonas sākums
Jau trešo gadu pēc kārtas Virslīgas sezona sākās marta otrajā piektdienā, taču, ja ņemam vērā tikai konkrētos datumus, tad varam sacīt, ka tik agri starts augstākās līgas spēlēm kopš neatkarības atgūšanas vēl nekad nebija dots. Ieskatoties vēsturē, varam ieraudzīt arī to, ka Latvijā tradicionāla bijusi tieši čempionāta sākšana aprīlī un ka izmaiņas veiktas salīdzinoši nesen. Uz martu sezonas sākums pirmoreiz pārcelts vien 2009. gadā, bet martā nostiprinājās – vien kopš 2012. gada.

*Sezonu sāka astoņas komandas, bet "Gulbene" tika izslēgta no čempionāta.
Vērā ņemta tikai Virslīgas sezona. Superkauss, kausa izcīņa vai pārspēles ne datumu, ne komandu skaita un spēļu ziņā nav ierēķinātas.

Sākām agrāk nekā Ziemeļvalstīs un Baltkrievijā. Vai tomēr nē?
Kamēr lielākā daļa Eiropas un vadošo futbola valstu sezonu, protams, aizvada pēc sistēmas "rudens-pavasaris" un sezonu sāk jūlijā, augustā vai, retos gadījumos, arī septembrī, ziemā vai pavasarī sezona sākas pavisam 12 Eiropas valstīs un to augstākajās līgās. Ieskaitot mūs pašus un arī gruzīnus, kuri tikai šogad pārgāja uz šādu sistēmu – pagājušais gads Gruzijā bija pārejas periods, kura laikā tika izcīnīti divi čempionu tituli. No šīm 12 līgām visagrāk – 24. februārī - šogad pirmā spēle tika aizvadīta Īrijā, kas ir vienīgā Britu salu augstākā līga, kas sezonu neaizvada pēc rietumeiropiešu principa. Savukārt aprīlī sezonu sāks piecas – baltkrievi, zviedri, norvēģi un somi aprīļa sākumā, bet islandieši pašās mēneša beigās.

Taču tas attiecas tikai uz paša čempionāta sākumu, kamēr vien Norvēģijā no šīm piecām valstīm sezona patiesi sāksies vēlāk nekā pie mums. Piemēram, jau 18. janvārī kausa izcīņas grupu turnīrs sākās Zviedrijā (augstākās līgas klubi kausā iesaistījās pagājušajā kalendārajā gadā kārtu pirms grupu turnīra), kur šajā nedēļas nogalē jau tika izspēlēti pusfināli un fināls norisināsies 13. aprīlī. Divas dienas vēlāk grupu turnīrs sākās Somijā, kur ir notikusi kausa reforma un kur klubiem šajā grupu turnīrā ir garantētas piecas spēles - Zviedrijā tikai trīs. Salīdzinājumam – pagājušajā gadā Somijas augstākās līgas komandām kausa izcīņa sākās martā vai vispār tikai aprīlī. 12. martā kausa 1/4 fināli sākās Baltkrievijā, bet dienu iepriekš notika arī Superkauss, kas pie mums šobrīd gan vairs nav aktuāls. Tikmēr Islandē 14. februārī sākās Līgas kauss, kā fināls notiks 20. aprīlī. Šo turnīru gan varam pielīdzināt mūsu Ziemas kausam un Islandi blakus Zviedrijai, Somijai un Baltkrievijai pieskaitīt vien daļēji.

Sākums martā – izlases nepieciešamība
Kā galvenais arguments, kādēļ sezonu sākt martā, nevis aprīlī, allaž tiek minēta spēļu prakse pirms pavasara spēlēm Latvijas izlasē. Ja agrāk kalendāru izlases varēja diskusiju ceļā pielāgot savām vajadzībām un martā vai aprīļa sākumā bieži spēlējām pret potenciāli vājākām komandām, tad tagad spēles tiek dalītas centralizēti, turklāt paredzams, ka atlases maču skaits pavasarī tikai pieaugs. Iemesls tam ir gaidāmā UEFA Nāciju līgas ieviešana, kas būtiski mainīs arī starptautiskā kalendāra struktūru Eiropas čempionāta kvalifikāciju laikā. Pašreizējā projektā paredzams, ka atlases cikls sāksies tieši martā un ka martā notiks arī "play-off" kārtas spēles. Šobrīd par "play-off" varam tikai sapņot, bet teorētiski divu gadu laikā martā vienas kvalifikācijas spēles vietā varētu būt jāaizvada divas un, ja veicas, varbūt pat četras.

Kopš neatkarības atjaunošanas martā vai aprīļa pirmajā pusē esam aizvadījuši 11 atlases spēles – tās visas redzamas augstāk esošajā tabulā. Un simboliski, ka, sezonu sākot pirms izlases, neesam zaudējuši nevienā no trim mačiem (uzvaras pār Luksemburgu un neizšķirts Čehijā), kamēr pārējos astoņos esam uzvarējuši tikai Luksemburgu un Lihtenšteinā no sešiem punktiem ieguvuši tikai vienu. Šāds salīdzinājums no manas puses gan, protams, nebija korekts, jo, piemēram, gan 2013. gada neveiksmē Vaducā (1:1), gan 2015. gada veiksmē Prāgā (1:1) nospiedoši lielākā daļa no 14 laukumā izgājušajiem spēlētājiem bija leģionāri, kuru sniegumam ar Virslīgas kalendāru nav ne mazākā sakara. Tajā pašā laikā gan jābilst, ka 2007. gada zaudējumā Vaducā sākumsastāvā devās seši Virslīgas futbolisti un vairums vietējo bija arī 2009. gada uzvarās pār Luksemburgu. Tomēr kopējais pavasara spēļu skaits ir pārāk mazs un nejaušības iespēja – pārāk liela, lai izdarītu secinājumus.

Taču nevar ignorēt to, ka vismaz šobrīd izlases kandidātiem ir acīmredzama tendence atgriezties Latvijā. Vēl pirms gada Trnavā pret Slovākiju (0:0) pamatsastāvā bija deviņi leģionāri un vēl trīs devās uz maiņu, bet tagad kandidātu sarakstā vietējo klubu pārstāvju ir pat vairāk nekā puse – 12 pret 11, ja ieskaita arī savainoto Artūru Zjuzinu. Un šis ir ļoti būtisks arguments, kādēļ ne vienmēr varam sevi salīdzināt ar skandināvu vai somu futbola saimniecībām, jo to izlases tiek veidotas gandrīz tikai no ārzemniekiem. Ja saskaita pagaidām atlases ciklā aizvadītās minūtes, mūsu izlasē vidēji laukumā bijuši 4,92 spēlētāji, kuri šobrīd pārstāv vietējos klubus. Šajā ziņā no 12 mūs interesējošajām valstīm esam otrie aiz Kazahstānas, kamēr sešās valstsvienībās vietējo skaits ir stipri jo stipri minimāls. No kopējā fona izlec vienīgi baltkrievi, kuriem laukumā ir relatīvi daudz vietējo – pārsvarā no Barisavas BATE – un kuriem čempionāts sākas pēc, nevis pirms izlases. Tomēr atceramies, ka BATE līdz izlašu logam nospēlēja trīs mačus Superkausā un kausa 1/4 finālā. Tātad pat vairāk nekā mūsu klubi.

Vērā ņemts spēlētāja pašreizējais pieraksts. Gan Latvijas, gan citās izlasēs virkne spēlētāju tobrīd laukumā bija vienā statusā, bet tagad jau ir pavisam citā. Tāpat jābilst, ka, piemēram, Zviedrijas un Norvēģijas čempionātos praktiski nespēlē savu izlašu futbolisti, taču ir citu izlašu pārstāvji.

Traucē jaunais Latvijas kausa formāts un infrastruktūra
Sākumu martā atbalsta arī vairums uzrunāto Virslīgas komandu treneru (viņu komentāri būs lasāmi raksta noslēgumā), kuri uzskata, ka citādi pauze starp sezonām būtu pārāk ilga. Tādējādi acīmredzot jāsecina, ka marts ir atbilstošs mēnesis sezonas sākšanai, taču ir vēl viens būtisks aspekts, kuru varam mēģināt izmainīt – kalendāra struktūra. Baltkrievu, zviedru un somu piemērs labi parāda, ka sezona nebūt nav jāsāk ar augstākās līgas spēlēm un ka nepieciešamo spēļu praksi var iegūt arī kausa izcīņā. Ja pieņemam, ka Virslīgai būtu jābūt svarīgākai par kausu un ka tās spēlēm būtu jābūt skaistāk iepakotām, kamēr kausā vēl varētu piedot spēlēšanu aukstumā, sliktos laika apstākļos, rezerves laukumos vai pat hallēs, ja vien mums tādas būtu (piemēram, Lietuvas jaunajā sezonā sešas no 12 spēlēm, Superkausu ieskaitot, aizvadītas hallēs), tad Virslīgu varētu sākt vēlāk un līdz izlašu pauzei aizvadīt cīņas kausā.

Galu galā, mums jau ir bijusi neilga prakse sezonu sākt ar kausu, nevis Virslīgu, tomēr pašreizējā situācijā šādu scenāriju būtu ļoti grūti īstenot. Iemesls ir tas, ka atkal mainām kausa formātu un turpmāk to grasāmies aizvadīt viena gada ietvaros, jo klubi skaidrību par dalību Eirokausos un attiecīgi nepieciešamo budžetu vēlas jau ziemā, nevis pusotru mēnesi pirms Eiropas līgas pirmās kārtas. Tādēļ klubu vēlmes dēļ atkrīt iespēja martā spēlēt ceturtdaļfinālus un, iespējams, arī pusfinālus. Vēl pastāv variants jau martā spēlēt kausa pirmās kārtas, taču tas ir vēl mazāk ticams, jo šādas pārmaiņas nozīmētu, ka 1. un 2. līgas vienībām sezona būtu jāsāk daudz, daudz agrāk, nekā tās to dara šobrīd. Vēl varētu iet Islandes pēdās un aizvadīt Līgas kausu, taču arī tas problēmu diez vai atrisinātu. Ja vien tajā netiktu dalīta Eirokausu ceļazīme (atgriežamies pie klubu vēlmes) vai nozīmīgs balvu fonds, klubi šo turnīru neuztvertu pārāk nopietni un izlašu kandidāti tāpat neiegūtu kārtīgu oficiālu maču garšu.

Turklāt ir vēl viena liela problēma – infrastruktūra. Klubi no rezerves laukumiem uz lielajiem stadioniem parasti pārceļas vien aprīļa beigās vai pat maija sākumā, un Virslīgas sākšana agrā aprīlī, kā Zviedrijā, Norvēģijā, Baltkrievijā un Somijā, droši vien nemainītu to, ka pirmās kārtas mēs tāpat aizvadītu mākslīgajos laukumos. Turklāt, salīdzinot kalendārus ar šīm valstīm, daudzi nemin to, ka vairākās no tām aprīlī tiek aizvadīts lielāks līgas spēļu skaits nekā pie mums un mūsu marta mači tiek daļēji vai pilnībā kompensēti. Līdz Islandes sezonas sākumam gan mēs, gan zviedri, gan norvēģi aizvadīsim piecas kārtas, baltkrievi četras un vismazāk somi – trīs. Bet, ja sāktu tik vēlu kā Islandē, tad būtu jāizdomā, kā šo pusotru mēnesi aizpildīt ar, teiksim, piecām sešām spēlēm (vai mazāk, ja sāktu nedaudz agrāk). Ņemot vērā augstākminētos apstākļus, būtu jāpanāk vismaz viens no diviem lūzuma punktiem: 1) atkal jāreformē kausa izcīņa - vai nu jāpierunā klubi atgriezties pie kausa izšķirošo fāzu aizvadīšanas pavasarī, vai jāpierunā amatieru komandas kausu sākt ļoti agri, vai arī jāpieņem ķecerīgāks vidusceļš - 1/4 un 1/2 finālus spēlēt pavasarī un finālu atstāt vasarai vai rudenim, 2) jāpanāk, lai dabīgie laukumi tiktu sagatavoti agrāk. Ja ne, tad acīmredzot nāksies samierināties ar Virslīgas sākumu jau martā.

Kas ir prioritāte jūlijā – Eirokausi vai Virslīga?
Vēl viena liela problēma Virslīgas kalendārā ir spēļu skaits un ritmiskums vasarā, kas rodas mūžīgās Eirokausu komandu spēļu pārcelšanas un grafika pielāgošanas dēļ. Piemēram, Eiropas līgas trešo kārtu sasniegusī "Jelgava" pagājušo Eirokausu vasaru sāka 30. jūnijā un noslēdza 4. augustā, šajā laika posmā aizvadot deviņas spēles – sešas Eiropas līgā, divas Virslīgā un vienu kausā, kur tikai pagarinājumā uzveica "Skonto" (2:0). Tikmēr "Metta"/LU šajā pašā periodā aizvadīja tikai…četras spēles – trīs Virslīgā un vienu kausā. Labi vēl, ka iepriekšējo Virslīgas maču studenti spēlēja trīs dienas vēlāk nekā "Jelgava" un ka arī kausā viņiem nebija nekāda pastaiga – 2:0 pret "Babīti". Taču teorētiski bija pietiekami liela iespēja, ka kausā būtu daudz vājāka pretiniece un ka pāri paliktu vien trīs Virslīgas mači. Protams, ar līdzīgu problēmu saskārās arī citas Eirokausos neiekļuvušās vienības, taču mettiešu galvenais treneris Andris Riherts par to runājis skaļāk un biežāk.

EL - Eiropas līga, K - kausa izcīņa. Ja turnīra ailē ir tukšums, tas nozīmē, ka spēle notika Virslīgā. Līdzīgi apzīmējumi izmantoti arī vairākās nākamajās tabulās. Aprēķinot laiku starp vienas spēles beigām un nākamās sākumu, pieņemts, ka spēle noslēdzas tieši divas stundas pēc tās paredzētā sākuma. Ja spēlēts pagarinājums kā "Jelgavas" gadījumā, uzskatīts, ka tā bijusi paša kluba problēma, ka tas nespēja spēli pabeigt agrāk.

Pretēji daudzu uzskatam, ka mēs esam vienīgie, kuri jūlijā spēlē retāk, tā ir pietiekami ierasta prakse. Ja neskaita 27. jūnija spēli starp "Mettu"/LU un "Babīti"/"Dinamo", šīs sezonas kalendārā spēles nav paredzētas starp 22. jūniju un 8. jūliju, kad Virslīgas komandām vajadzētu iesaistīties Latvija kausā. Pārtraukums sanāk 15 dienas, kas ir pat divreiz īsāks nekā Lietuvā, 11 dienas īsāks nekā Baltkrievijā un dažas dienas īsāks nekā Norvēģijā, Zviedrijā un Igaunijā. Tiesa, kausā var trāpīties dažāda līmeņa pretinieces, tāpēc var gadīties, ka relatīvi nopietnu pašmāju maču var nebūt līdz pat 15. jūlijam, kas komandas līderiem (kausā bieži notiek sastāva rotācija) var nozīmēt trīs nedēļu pauzi.

Tabulā norādīti datumi, starp kuriem (ieskaitot) vairumam augstākās līgas komandu nav paredzētas oficiālas pašmāju spēles.

Tas gan arī nenozīmē, ka pārtraukums vasarā ir visās valstīs. Piemēram, tāda nav Somijā, bet Zviedrijā pauze ilgst līdz jūnija beigu datumiem un starp Eirokausu kvalifikācijas mačiem grafiks tāpat ir pietiekami saspringts. Ja kā piemēru ņem pagājušajā vasarā Eiropas līgā pirmās trīs kvalifikācijas kārtas nospēlējušus klubus, tieši Zviedrijas AIK un Somijas HJK šis periods bija spēlēm piesātinātākais, taču arī mūsu "Jelgava" tālu neatpalika. Ja pirmajā kārtā abām spēlēm pret islandiešiem "Jelgavai" bija dots septiņu vai astoņu dienu gatavošanās periods, kas būtiski ietekmē tabulā redzamo vidējo rādītāju, tad nākamreiz tāda iespēja bija vien trešajā kārtā pirms došanās uz atbildes spēli Izraēlā. Tikmēr baltkrieviem (Minskas "Dinamo") un īriem ("Cork City") pārtraukuma vai spēļu pārcelšanas dēļ atpūta starp spēlēm bija ievērojami lielāka, kamēr igauņi ("Nõmme Kalju") aizvadīja vienu spēli mazāk nekā "Jelgava" (vēlreiz gan jāpiekodina uzmanīgi izvērtēt informāciju tabulā, jo vidējie rādītāji var būt mānīgi).

"Jelgavas" piemērs liecina, ka viņiem kalendārs bija samērā pieņemams vai brīžiem pat pārāk blīvs, taču problēmas sākas ar tiem klubiem, kuri Eirokausos nespēlē vai izstājas jau pirmajā kārtā – šīm komandām spēļu, visdrīzāk, būs par maz un pārāk saraustītā grafikā. "Mettas"/LU galvenais treneris Riherts gan uzskata, ka spēles Eirokausu dēļ tomēr būtu jāpārceļ: "Ja skatās no profesionālā viedokļa, tad nebūtu – protams, ka nē! Taču, ja skatāmies no Latvijas klubu attīstības viedokļa, tad būtu." Riherts gan norādīja arī uz solidaritātes aspektu: "Tādi klubi kā "Metta"/LU šobrīd sponsorē Virslīgas klubus. Viņi saņem naudu par akadēmiju, vēl arī Eirokausu naudu, mēs pārceļam spēles un ļaujam viņiem nopelnīt vēl. Esmu pacēlis šo jautājumu, ka jābūt solidaritātei - Eirokausos nespēlējošo klubu akadēmijām novirziet daļu naudas, ko saņem Eirokausos spēlējošie klubi. Un mēs tajā laikā varēsim organizēt nometni un pārējās lietas."

"Es jau tikai atbalstu citus klubus, bet jābūt solidārākiem – mēs pārceļam spēles un radām sev problēmas, pārcelto spēļu dēļ pēc tam spēlējot ik pa dažām dienām, bet par to neko nesaņemot. Mēs tikai nākam viņiem pretī. Agri vai vēlu pretiniekiem šo ideju nāksies atbalstīt – ja gribam kļūt spēcīgāki, ar pārējiem ir jādalās un jāatbalsta. Kad paši nokļūs šādā situācijā, tad sāks saprast," Riherts turpināja. Viens no veidiem, kā kalendāru padarīt ritmiskāku, būtu, piemēram, kausa spēles pārcelšana uz jūniju un tās aizstāšana ar Virslīgas kārtu, kas gan atkal izmainītu pārējā kausa kalendāru. Līdz ar to jācer, ka jaunā kausa sistēma un laicīgāka Eirokausu klubu noskaidrošana ļaus uzlabot arī kalendāru, jūlijā pēc iespējas koncentrējot tās Virslīgas kārtas, kurās jātiekas apakšgala vienībām. Tas gan nozīmēs, ka potenciālās grandu spēles, kuras varētu pārcelt nepieciešamības gadījumā, vēlāk varētu tikt aizvadītas nedēļas vidū pārceltajos datumos, bet šajā situācijā to laikam var saukt par pieņemamu upuri Eirokausu dēļ.

Aizvadām pārāk maz spēļu
Visbeidzot, vēl viena problēma – spēļu skaits sezonā. Pirmssezonas preses konferencē gandrīz visu Virslīgas klubu treneri vai pārstāvji atbildēja, ka spēļu skaits šosezon būs pietiekams, taču jāņem vērā, ka viņu viedokli ietekmēja tas, ka šogad tiks izcīnīti divi kausi. Toties nākamsezon būs tikai viena kausa izcīņa un tajā turklāt spēļu būs mazāk – pašreizējā informācija no federācijas liecina, ka pusfināla stadijā atkal atgriezīsimies pie vienas spēles, nevis finālistus noskaidrosim divu spēļu summā. Līdz ar to Virslīgas klubiem pašmāju turnīros sezonas gaitā būs jāaizvada no 29 (ja kausā zaudēs jau pirmajā spēlē) līdz 32 spēlēm (ja sasniegs kausa finālu).

Skaidrs, ka arī pārāk blīvam kalendāram Latvijas klubi finansiālās rocības un pašmāju spēlētāju kvalitātes/kvantitātes dēļ vēl nav gatavi – tādēļ es mūsu apstākļos neatbalstu Somijas variantu, kur augstākās līgas tīrā sezona ir īsāka nekā mums, bet spēļu kopā ar kausu ir vairāk. Un īso atstarpju dēļ mērķis katru Virslīgas spēli padarīt par maziem svētkiem kļūtu vēl tālāks, jo ciestu kā futbola kvalitāte (mazāk laika, lai sagatavotos spēlēm, biežāka sastāva rotācija), tā arī skatītāju interese, jo futbola vienkārši būtu pārāk daudz un pārāk daudz spēļu notiktu nedēļu vidū (no otrdienas līdz ceturtdienai), kas skatītāju piesaistei nav labākais nedēļas posms. Taču mēs šobrīd esam iekrituši otrā grāvī, kad spēļu jau ir pārāk maz. Zemāk esošajā tabulā apkopota aptuvena statistika, cik dienu vidēji starp pašmāju turnīru spēlēm šosezon būs klubam, kurš teorētiski gan uzvarēs čempionātā, gan sasniegs visus iespējamos kausu finālus, un šajā tabulā esam ļoti tuvu Eiropas apakšgalam. Protams, jāpiebilst, ka tabulā nav ierēķinātas Eirokausu spēles, kuru skaita intervāls ir pārāk plašs un neparedzams. Interesanti, ka parasti smagu grafiku saistām galvenokārt ar Britu salām, tomēr šajā ziņā vēl vairāk izceļas Balkānu zemes, no kurām daudzās paredzēts liels kausa spēļu skaits, un Igaunija. Balkānos gan ir ziemas pārtraukums - no viena mēneša Albānijā līdz pat gandrīz trim mēnešiem Kosovā, Maķedonijā un Bosnijā un Hercegovinā -, līdz ar to potenciāli smagais grafiks bez atelpas jāiztur īsāku sezonu.

Tabulā apkopotā informācija jāuzskata tikai par aptuvenu un vizuālu salīdzinājumu. Aprēķins iegūts šādi: 1) ņemts vērā tikai laika periods, kad tiek aizvadītas čempionāta pamatspēles – neskaitot pārspēles un kausu mačus, kuri notiek pirms vai pēc čempionāta sezonas beigām, 2) iegūts tīrais čempionāta sezonas dienu skaits, atņemot ziemas, vasaras un izlašu pārtraukumus (oficiāli viens izlašu pārtraukums ilgst deviņas dienas), 3) tāpat atskaitīta pirmā diena un pirmā spēle sezonas sākumā un pēc ziemas/vasaras pārtraukuma beigām, ja tāds ir, jo šai spēlei gatavošanās periods uzskatāms par anomāliju, 4) atlikušais dienu skaits izdalīts ar maksimālo spēļu skaitu.

Piebildes: a) nav ņemta vērā kausa pārspēļu iespējamība, kas Britu salu rādītājus var mainīt, b) dažās līgās augšgala un lejasgala dalīšanās dēļ vēl nav pieejams pilnais kalendārs, tādēļ vai nu izmantots nepilnais, vai arī par sezonas noslēgumu pieņemts līdzīgs datums kā pagājušajos gados (formāta mainīšanas dēļ tabulā nav Gruzijas) - līdz ar to ne visām līgām iegūtais rezultāts uzskatāms par precīzu pat šīs metodoloģijas ietvaros.

Tabulā norādīts tikai augstākās līgas sezonas periods, atskaitot Eirokausus, Superkausu, kausu, Līgas kausu vai pārspēles, ja tās notiek pirms vai pēc sezonas. Tīrais - sezonas ilgums dienās bez izlašu un vasaras pārtraukumiem. Kausu ailē ierēķinātas tikai tās spēles, kuras jāaizvada augstākās līgas norises gaitā. Latvijas gadījumā ņemti vērā šīs sezonas datumi un nākamās sezonas potenciālais formāts.

Runājot par spēļu skaitu, gan jāmēģina definēt, kādas tad ir vietējo klubu prioritātes. Piemēram, iepriekšējā sezonā daudzas komandas bija ārkārtīgi jaunas – ja var ticēt LFF piedāvātajai statistikai, tad Virslīga bija jaunākais (!) čempionāts Eiropā. Šādā situācijā lielas atstarpes starp spēlēm pat varētu būt vēlamas, lai jaunie spēlētāji varētu augt un strādāt treniņos, vēlāk savas prasmes izrādot laukumā. Šādas situācijas negatīvā puse gan ir turnīra kopējā līmeņa potenciālā pazemināšanās un attiecīgi potenciāli ne pārāk labie rezultāti Eirokausos. Savukārt šogad izskatās, ka vadošie klubi sastāvu komplektācijās ir spēruši visnotaļ lielu soli kvalitātes virzienā, un šādu sastāvu galvenajai prioritātei jau būtu jābūt rezultātam, kas droši vien nozīmēs, ka U21 izlases vadītājam Dainim Kazakevičam atkal nāksies raukt pieri par kandidātu spēļu prakses problēmām.

Līdz ar to pašreizējā situācijā – tikai jautājums, vai šāda situācija saglabāsies arī ilgtermiņā – būtu nepieciešams lielāks spēļu skaits. Neizdarot sīkākus aprēķinus, varētu minēt, ka tās būtu, piemēram, no trim līdz piecām papildu spēlēm, nemainot sezonas ilgumu. Spēļu skaitu savukārt var ietekmēt dažādos veidos. 1) Palielināt kausa spēļu skaitu, kas atkal nozīmētu formāta maiņu. 2) Ieviest Līgas kausu, kas sezonas laikā bez motivācijas no malas gan diez vai būtu pārāk pieprasīts turnīrs no klubu puses. 3) Mainīt Virslīgas dalībnieču skaitu vai izspēles formātu. Kā, piemēram, Lietuvā, kur arī astoņi klubi izspēlē četrus apļus, taču labākie seši pēcāk aizvada vēl vienu. Starp citu, Lietuvā kalendārs bija viena no apspriestākajām tēmām pirms gaidāmās sezonas, jo mūsu dienvidu kaimiņi vairāk nekā 75% (!) spēļu aizvadīs darbadienās – lai iegūtu finansējumu par translāciju pārdošanu, klubi visai pārliecinoši piekrita translāciju pircēja ultimātam. Šādas A līgas īpatnības pēdās gan sekot, protams, nevajadzētu.

Gan šajā, gan nākamajā grafikā iekļautas tikai augstākās līgas spēles, bet kausa izcīņas un Eirokausi netika pieskaitīti. Gruzija nepilnīgā kalendāra dēļ statistikā netika iekļauta. Jāņem vērā, ka šie dati ir bez spēļu potenciālās pārcelšanas, kas darba dienu spēļu skaitu var palielināt.

Īrijā paredzēts vislielākais darba dienu spēļu skaits, tomēr jāņem vērā, ka lielākā daļa šo maču tiks aizvadīta piektdienas vakarā.

Treneru komentāri par sezonas sākumu martā

Latvijas izlases galvenais treneris Marians Pahars: "Man kā izlases trenerim ir ļoti, ļoti svarīgi, lai futbolisti pirms valstsvienības pagūtu aizvadīt vairākas kārtas. Ja mums nebūs šo dažu spēļu, tad viņi izlasē pret Šveici viesos ieradīsies no Ziemas kausa? Man tas ir ļoti būtiski. Iespējams, ka pret Šveici varam labi nospēlēt arī bez šiem diviem mačiem vai varam slikti nospēlēt pat ar pieciem mačiem, tomēr pareizi, manuprāt, ir sākt sezonu pirms izlases, citādi funkcionālā ziņā atšķirība būs liela. Protams, liels paldies klubiem, kuri to saprot un sāk spēlēt šādos apstākļos. Nezinu, vai visi treneri ar to ir apmierināti, bet, manuprāt, jo ātrāk sāksim, jo labāk." 

"Mettas"/LU galvenais treneris un Latvijas izlases asistents Andris Riherts: "Ja skatāmies, cik daudz spēlētāju būs nacionālajā izlasē, sākšana martā viņiem noteikti būs pluss. Tas ir pašsaprotami, ka mentālā un fiziskā ziņā tas dod ļoti daudz – oficiālu spēli ar draudzības pat nevar salīdzināt, pieredzējušajiem spēlētājiem pilnīgi mainās arī noskaņošanās. Cita lieta, ka, braucot uz Šveici un Gruziju, tur spēlēsim zālāja laukumos, bet visi šie spēlētāji būs trenējušies uz sintētikas. Zviedrijas, Baltkrievijas un citu valstu situācija īsti neatbilst mūsējai – ja visi mūsu izlases stabilie pamatsastāva spēlētāji spēlētu ārzemēs, tad šādu jautājumu noteikti būtu pacēluši un varbūt, ka arī būtu spēlējuši aprīlī. Bet šobrīd izlases kontekstā šīs divas oficiālās spēles ir tās, kurās šos spēlētājus vispār var ieraudzīt – ja mums pirmo kārtu vietā būtu, piemēram, trīs nedēļu ilga izlases nometne, šaubos, ka kāds klubs palaistu savus spēlētājus. Tādēļ jāizvēlas vidējais variants un čempionāts jāsāk agrāk. Paldies klubiem, ka viņi nāk pretī, kaut gan redzam, ka apstākļi nav īpaši piemēroti futbolam. Kad būs futbolisti ar lieliem līgumiem ārzemēs, tad no šī jautājuma varēsim atkāpties."

RFS galvenais treneris Andrejs Kaļiņins: "Domāju, ka sākšana martā izlašniekiem dod ļoti daudz, jo oficiālu spēli nevar aizstāt neviens ziemas turnīrs un neviena pārbaudes spēle pat ar labu pretinieku, ar kādiem varam tikties, piemēram, ārzemju nometnēs. Oficiālai spēlei ir sava specifika kā psiholoģiskā, tā arī pašatdeves ziņā – manuprāt, futbolistiem ir svarīgi pirms izlases aizvadīt vienu divas šādas spēles. Sliktos laika apstākļos lielu problēmu neredzu. Protams, visi gribam spēlēt ērtos apstākļos un labos laukumos, taču arī ārzemēs bieži gadās ārkārtas situācijas – neredzu lielu problēmu, ja ne ideālos apstākļos aizvadām vienu vai divas kārtas. Tas ir kā F1 – piloti savu meistarību rāda gan sausā, gan slapjā trasē. Tāpat arī futbolisti, tādēļ komandām jābūt arī ziemas riepām. Domāju, ka čempionāts gan sākas, gan beidzas pietiekami optimālā laikā un ka šajā ziņā nekas nav jāmaina. Ja sāktu februārī, tas, manuprāt, būtu pārāk agri. Gan klimata dēļ, gan ņemot vērā, ka Igaunijā un Lietuvā situācija ar manēžām ir nedaudz labāka. Savukārt, ja mēs sāktu aprīlī kā Skandināvijā, tad būtu jautājums, kad čempionāts beigtos. Ja beigtos novembra sākumā, kā tas notiek tagad, tad sākšana aprīlī būtu pārāk vēla, jo ziemas periods būtu pārāk ilgs."

"Ventspils" galvenais treneris Pols Ašvorts: "Manuprāt, 28 spēles sezonā nav pietiekams skaits. Godīgi sakot, tas ir apkaunojoši, kad saki, ka strādā Latvijā un ieņem trešo vietu, un tad tev pavaicā, cik komandu ir līgā. Astoņas? Tātad finišēji piektais [sestais] no beigām. 20 gadu laikā Latvijā [lielākoties] bijis tāds pats turnīra formāts un tāds pats leģionāru ierobežojuma daudzums. Zinu, ka tika mēģināts formāts arī ar desmit komandām. Gribētu, lai komandu skaits palielinātos un lai sezona tiktu paildzināta - neredzu iemeslu, lai labu mākslīgo laukumu dēļ sezonu nesāktu agrāk un nebeigtu vēlāk. Domāju, ka pie lielāka komandu skaita un īsākas pirmssezonas līga kļūtu nopietnāka."