Virslīgas klubu plusi un mīnusi

„Jelgava”

Pluss: skatītāji. Iespējams, vienīgais klubs šī gada Virslīgā, kam līdzjutēji mājas spēlē ir liels palīgs. „Jelgava” ar vidēji 471 skatītāju ir otra apmeklētākā komanda un vairāk skatītāju ir tikai „Liepājas metalurga” mājas spēlēs, taču atšķirība ir tāda, ka liepājnieki, pieraduši pie gozēšanās uz goda pjedestāla, nekautrējas paust savu vilšanos un neapmierinātību ar komandas sniegumu, savukārt jelgavnieki ar savējiem ir līdz galam, jo apzinās kluba ierobežotās iespējas. No pieticīgajiem septiņiem punktiem Zemgales olimpiskajā centrā iegūti pieci punkti, tai skaitā vienīgā uzvara.

Mīnuss: veiksmes trūkums. Pats vienmēr uzskatu, ka garos turnīros (kāds ir arī trīs apļu Virslīga) ilgtermiņš noliek visu pa savām vietām. Tomēr „Jelgavas” gadījumā ir sajūta, ka vieta tabulā nav objektīva. „Jelgava” vienīgo uzvaru guvusi pret „Metta/LU” (pelnīti!), bet cik daudz maču līdzīgās spēlēs ir zaudēts vai arī iegūts tikai neizšķirts uzvaras vietā! 0:1 pret „Jūrmalu”, 1:2 pret „Ventspili”, 2:4 pret „Jūrmalu” (tie, kas redzēja spēli, sapratīs, par ko ir runa), 1:2 pret „Ilūksti”, 2:2 no 2:0 pret „Liepājas metalurgu”, 0:0 pret „Metta/LU” (pie liela pārsvara nerealizētas daudzas iespējas), 1:2 pret „Spartaku”, 0:1 pret Rīgas „Daugavu”. Katrā no šīm astoņām spēlēm tikpat labi varēja būt arī uzvara un šajā spēļu atlasē apzināti neiekļauju, piemēram, 3. kārtas 1:2 zaudējumu Daugavpilī (Ibem uzvaras vārti 75. minūtē), kur patiešām pelnīta uzvara mājiniekiem. Skaidrs, ka jelgavnieku likstās bieži vien runa ir arī par meistarību, prasmi noturēt rezultātu, prasmi realizēt savas iespējas, taču nešaubos, ka arī banāls veiksmes trūkums ir pie vainas. Pie „Jelgavas” laimītēm uz šo daudzo neveiksmju fona var izcelt vienīgi 1:1 ar „Skonto”.

„Ilūkste”

Pluss: kontakti. Ziemas kausā nospēlējusi ar vienu sastāvu, „Ilūkste” trenera amatā ieguva Vladimiru Pačko, kurš pāris nedēļās lielā mērā ar pazīšanās metodi novāca pieklājīgu sastāvu, kas Virslīgas pirmajās piecās kārtās paņēma četrus neizšķirtus, zaudējot tikai reizi! Pēc tam daudzi izklīda, un sastāvs kļuva šķidrs, taču vasaras transfēru logā palīdzēja nu jau cita veida kontakti – draudzība ar Daugavpils „Daugavu”. Jā, piespiedu-brīvprātīgā kārtā nācās atdot Gongadzi un Radeviču, toties pretī iegūti Volkovs, Labuts, Simonovs, un arī gruzīnu leģionārus Kumarašvili un Džaliašvili, visticamāk, atpūtis Daugavpils vējš. Bez nopietnas piramīdas (Ilūkstes jaunieši Virslīgas līmenim vēl īsti nav gatavi) kontakti palīdzējuši un palīdz cīnīties par neizkrišanu.

Mīnuss: Oļega Gavrilova klātesamība un padomi.

„Metta/LU”

Pluss: vienotība. "Metta" ir organizācija, kuras struktūra, mērķi, vīzija ir pilnībā skaidra. Organizācija, kuras piramīdas apakša ir solīda un stabila. Stabila ir arī organizācijas virsotne jeb Virslīgas komanda. Tās treneris Andris Riherts šobrīd ir visilgāk (bez pārtraukumiem) strādājošais Virslīgas treneris, kurš, kā jau viens no organizācijas dibinātājiem, bauda pilnīgu un šķietami neizsmeļamu uzticības kredītu. Arī pati komanda ir vienota - palabojiet, ja kļūdos, bet "Metta/LU", šķiet, ir vienīgā komanda, kuras futbolisti pirms katra puslaika uznāk laukumā vienlaicīgi, tādā veidā mēģinot stiprināt garu. Protams, arī šajā klubā ir grūti brīži (piemēram, izkrišana no kausa pēc zaudējuma 1. līgas komandai RFS brīdī, kad arī Virslīgā absolūti negāja), bet tādi ir visur. "Metta/LU" ir vienota, pilnībā tic saviem spēkiem un zina, ko grib panākt.

Mīnuss: vājš sastāvs. Jau minēts, ka "Metta" ir skaidrs ceļš, ko tā iet, līdz ar to šis klubs neaizraujas ar sastāva stiprināšanu stiprināšanas pēc. Lielākoties spēlē "Latvijas Universitātē" studējošie un no pieredzējušajiem ir vien pāris spēlētāji (Kalniņš, Vapne, Biezais), kuri turklāt ir kā labi skolotāji, audzinātāji pārējiem. No vienas puses patīkami, ka "Metta/LU" turas pie savas filozofijas, no otras puses, objektīvi ņemot, sastāvs salīdzinājumā ar citām Virslīgas komandām ir vājš - gados jauns, ar ļoti mazu Virslīgas pieredzi. Tikai ar kārtību, vienotību, disciplīnu un cīņassparu bieži vien nepietiek, kā rezultātā, pat neskatoties uz kluba sakārtotību, jālej smagi sviedri, lai noturētos spēcīgāko sabiedrībā.

"Jūrmala"

Pluss: finanses. Lai cik pārsteidzoši šis pluss neskanētu (sak, "Jūrmala" ir tikai 7. vietā un lielu zvaigžņu tajā nav), tomēr, redzot kluba darbības un spēlētāju sastāvu, šāds vērojums rodas. Jā, iespējams, šeit runa ir nevis par tīro naudu, bet gan iespējām (dzirdēts, ka aiz kluba stāv cilvēki, kam pieder arī futbola klubi Krievijā, līdz ar to paveras dažādas "bartera" iespējas), bet tomēr - pirms sezonas "Jūrmala" aizvadīja treniņnometni Turcijā (to atļauties nespēja pat čempione "Daugava" un Turcijā pabija vēl tikai šī brīža līderes "Skonto" un "Ventspils"), tur vētīja desmitiem spēlētāju, paguvusi izmantot astoņu leģionāru palīdzību, vasaras transfēru periodā piesaistījusi tādus mūsu futbola zīmolus kā Prohorenkovu un Grebi.

Mīnuss: milzīgās sastāva izmaiņas. "Jūrmala" šajā Virslīgas sezonā izmantojusi jau 33(!) futbolistu pakalpojumus. Salīdzinājumam - piemēram, "Ventspils" likusi lietā 19 futbolistus. Pie tam šīs "Jūrmalas" pārmaiņas notikušas nevis plūstoši, bet visai strauji. No sezonas sākuma ierastā sākumsastāva šobrīd regulāri spēlē vairs tikai Gluško un Krūmiņš, daļēji Kuzņecovs un Golubevs, bet lielākā daļa sastāva mainījusies. Trenerim Mihailam Koņevam būtībā ir bijis jāveido komanda no nulles.

"Liepājas metalurgs"

Pluss: jaunieši. noskaņojums komandas iekšienē ir švaks, sezona ir slikta un varbūt par norakstāma, toties pie liela spēles laika tiek jaunieši, kas varbūt nesīs dividendes nākotnē. Hmizs, Flaksis, Šadčins, Jānis Ikaunieks, Dāvis Ikaunieks, Endijs Šlampe, Savaļnieks, Kiriļins, Otaņķis, Varažinskis, Gucs, Miķelsons un citi - jācer, ka vismaz daži no viņiem nākotnē būs lietaskoki Liepājas futbolam, paliks lielajā futbolā uz ilgu laiku un ka kāds arī izšaus ļoti augstu.

Mīnuss: dzīvošana pagātnē. Personīgi man šķiet, ka "Liepājas metalurgs" arī ar šo sastāvu spētu tikt galā ar "Jelgavas" un "Jūrmalas" līmeņa komandām, ja vien... nedzīvotu pagātnē. Ir sajūta (ja kļūdos, pats vainīgs), ka liepājnieki maksimāli noskaņojas tikai pret TOP komandām ar domu: "Šie, kā vienmēr, ir īstie mūsu pretinieki", bet nespēj aprast, ka tagadne ir cita un jāēd zeme arī mačos ar "Jūrmalu", "Jelgavu", "Metta/LU", "Ilūksti" (un arī Velsas "Prestatyn"!). Ja izdotos vākt pa trim punktiem pret otro ešelonu, tad viss būtu kārtībā un varētu tēmēt augstāk. Tagad ne šis, ne tas - pret nosacīti vājajiem kā kuru reizi, pret stiprajiem kvalitātes šobrīd pietrūkst. Rezultātā - slikta vieta tabulā šobrīd un, iespējams, pozīciju sliktāka nekā būtu bijis, ja tiktu likti pareizie uzsvari.

"Spartaks"

Pluss: bezkaunība. Bezkaunība pozitīvā nozīmē. Šī komanda pret jebkuru pretinieku, arī pašu spēcīgāko, spēlē uz uzvaru, un tie nav tikai vārdi. Ja pieminētā "Jelgava", kaut arī gandrīz pret visiem spējusi cīnīties līdzīgi, tomēr pielāgojas pretiniekam (spēlē vai nu uzbrūkoši, vai nu no aizsardzības atkarībā no spēku samēra), tad "Spartaks" vienmēr spēlē savu futbolu - atraktīvu, simpātisku, atklātu, iespējami uzbrūkošu. Tas pagaidām nav ļāvis gūt kādu lielu uzvaru pār TOP komandu (Liepāju laikam jau nevaram šai pulkā skaitīt...), bet intriģējošu un skatāmu spēļu netrūkst. Pie tam bezkaunība, bezbailība ir palīdzējusi pēdējā mēneša laikā. Proti, kad klubā notika kārtējā revolūcija un pēkšņi pamatsastāvā nokļuva daudzi tīņi (tostarp vārtsargs-debitants), biju pārliecināts, ka komanda sabruks un sāksies ne tikai zaudējumu sērija, bet arī sniegums būs 1. līgas līmenī. Nekā! "Spartaks" labā nozīmē turpina izlikties, ka nekas nav noticis un spēlē negaidīti saturīgi - jā, četrās spēlēs trīs zaudējumi (un uzvara Jelgavā), toties sniegums ir vairāk nekā cienīgs. Ko vērta vien ir pēdējā spēle viesos pret līderi "Skonto", kad rīdziniekiem nācās atspēlēties un uzvara lielā mērā nāca, pateicoties Mickeviča uzdāvinātam vairākumam.

Mīnuss: revolūcijas. "Spartaks" un "Metta/LU" ienāca Virslīgā reizē, bet, kamēr otros nemainīgi trenē Riherts, tikmēr pirmajiem jau ceturtais treneris nepilnu divu gadu laikā. Blagonadeždins, Narbekovs, Kubarevs, tagad Stradiņš. Izskatās, ka Stradiņš labi saprotas tieši ar jauniešiem un "Spartaka" direktors S.Melkumjans sola Stradiņam uzticēties ilgāk nekā priekšgājējiem, tomēr pieļauju, ka spēlētājiem, kas klubā ir ilgāk, nav viegli piešauties un izpildīt aizvien jaunas treneru vēlmes, pielāgoties aizvien jaunai futbola filozofijai. Un runa ir ne tikai par revolūcijām treneru lauciņā, bet arī sastāva ziņā - arī šeit migrācija ir liela. Piemēram, pērn "Spartaks" pat būtu cīnījies par medaļām un Eirokausiem, bet vasarā daudzi labākie aizbrauca. Šogad, kaut arī "Spartaks" uz medaļām tā īsti nepretendēja ne brīdi, atkal jūtama sastāva rotācija. Kluba revolūcijas neļauj veicināt stabilitāti.

"Daugava" D

Pluss: Kovaļovs. Arī šeit kāds iebildīs un, piemēram, teiks, ka "Skonto" līdzīgi ir Mingazovs, "Ventspilij" Žigajevs, Rīgas "Daugavai" Savens un tā tālāk. Taču atļaušos apgalvot, ka, ja paņemtu nost komandām šos spēlētājus, tieši Daugavpils komanda ciestu visvairāk. Būtībā vienatnē nodrošinājis vairākas uzvaras, un ir tas futbolists, kurš pat tad, kad "Daugava" spēlē bezcerīgi, iedveš dzīvību un cerību. Ļoti izceļas savas komandas rindās, patiess vilcējs.

Mīnuss: Oļega Gavrilova klātesamība un padomi.

"Daugava" R

Pluss: aizsardzība. Rīgas "Daugava" lielākoties tomēr spēlē pietiekami atklātu futbolu un nevar teikt, ka tā allaž pilnībā dominētu. Ar to gribu teikt, ka aizsardzībai darba netrūkst. Lai gan vārtsargi neiedveš pārliecību, komanda 17 spēlēs ielaidusi tikai 12 vārtus, pie tam piecus no tiem vienā traģiskajā mačā pret "Skonto" (0:5). Tātad pārējās 16 spēlēs ielaisti tikai septiņi vārti. Šeit milzu nopelni stabilajai un meistarīgajai aizsardzības līnijai. Centra aizsargu pāris Mihadjuks-Klimavičs, ja runājam par sezonu kopumā, manā skatījumā ir labākais Virslīgā (varbūt pēc Bulvīša pāriešanas uz "Skonto" Bulvītis-Rode tālu neatpaliek), un viņiem piebalso Lietuvas izlases labās malas aizsargs Borovskis un arī Kačanovs, kuram kļūdas gan ik pa laikam ir, taču kurš daudz ko kompensē ar pašatdevi un pretiniekiem nepatīkamu asu spēli. Un, protams, protams, arī balsta pussargs Rečickis, kurš vispār ir milzu vērtība un vēl ir jautājums, kurš ir komandas vadošais spēlētājs - uzbrūkošais pussargs Savens, vai par aizsardzību rūpējošais Rečickis. Ja ne meistarībā spēle aizsardzībā, tad pie buksējošā uzbrukuma diez vai Rīgas "Daugava" tabulā būtu tur, kur tā ir.

Mīnuss: uzbrukums. Treneris Virginijus Ļubšis visu sezonu ar to vien nodarbojās, kā ar īstā smailes uzbrucēja meklēšanu. Uzbrukumā pašā sākumā par labāko tika atzīts Grebis, pēc tam Ziļs, tad Suračs, tika iemēģināts arī Kārkliņš, bet galu galā, sezonai jau esot pāri pusei, šķiet, beidzot ir atrasts īstais - lietuvietis Lukšis. Pa to laiku zelta vilciens, visticamāk, jau aizgājis. Meistarīga uzbrucēja trūkums lika neuzvarēt pāris spēles, kurās Rīgas "Daugava" dominēja - pret Daugavpils "Daugavu" (0:1), pret "Spartaku" (0:0). Arī vairākās līdzvērtīgās cīņās vārtu guvēja trūka. "Daugava" pret TOP4 konkurentēm "Skonto" (0:0, 0:5), "Ventspili" (0:1) un Daugavpils "Daugavu" (0:0, 0:1) piecās spēlēs nav guvusi nevienus vārtus!

"Ventspils

Pluss: profesionalitāte. Profesionalitāte it visā. Profesionālisma paraugs. Labs budžets, ārzemju treniņnometnes, apdomāta sastāva komplektācija, sastāva stabilitāte, trenera nosvērtība un vaļību neatļaušanās, eksperimentu neesamība.

Mīnuss: paredzamība. Protams, diezgan loģiski, ka "Ventspils" pret tiešajām konkurentēm spēlē vairāk no aizsardzības un piesardzīgi, savukārt pret otro ešelonu krietni uzbrūkošāk. Taču jānorāda, ka "Ventspils" izpildījumā gandrīz nekad nav pieejas izmaiņu cīņas gaitā (arī, piemēram, Kurzemes derbijā pēc Hmiza noraidījuma). Komanda kā sāk spēli, tādā pašā garā un veidā arī pabeidz, neskatoties uz rezultātu, skaitlisko sastāvu un citiem aspektiem. Tāpat futbolisti spēles gaitā gandrīz nekad nemaina savu pozīciju, kā tas mēdz notikt tai pašā "Skonto". Jebkurš Virslīgas pazinējs "Ventspils" rokrakstu zina kā savus piecus pirkstus, un ne vienmēr tas ir labi. Šī mīnusa aizstāvībai gan aizstāvībai vismaz divi pretargumenti - 1) uzvarētājus netiesā ("Ventspils" turpina cīnīties par Virslīgas zeltu un vislabāk pārstāvēja Latviju Eirokausos), 2) šādā stabilitātē, kad nekas netiek raustīts, visticamāk, kā zivis ūdenī jūtas spēlētāji, izspiežot maksimumu.

"Skonto"

Pluss: treneris. Jau tagad var teikt, ka ar savu prognozi (devu "Skonto" 4. vietu) izgāzos, un par 90% iemesls manā skatījumā ir Tamazs Pertija. Arī tagad pieturos pie viedokļa, ka "Skonto" futbolistu (lai viņi man piedod!) sastāvs nav ne ar to labāks salīdzinājumā ar citām vadošajām Latvijas komandām, un tieši Pertijas darbs ir panācis atšķirību. Acīmredzot labs sagatavošanās posms ļauj komandai spēlēt augstā tempā, nereti pretinieku nožņaugt ar agresīvu presingu. Ar bumbu tiek spēlēts kombinacionāli, lieliski tiek izmantoti malējie aizsargi, ir teicams bumbas kontroles procents. Protams, arī tādi aspekti kā taktiskie risinājumi, trenera harisma, autoritāte. Un, iespējams, visa augstāk minētā galvenais auglis - gandrīz katrā spēlē dominējot, komanda notic sev, notic trenerim, notic, ka tā ir labāka par pretiniekiem un ka šāda pieeja ir pareizais veids, kā spēlēt futbolu.

Varbūt nevietā, bet neliela atkāpe par Pertiju: Moldova, Tiraspole, "Skonto" nupat paveikusi varoņdarbu, Eiropas līgas mačā uzvarot viesos smagā spēlē ar 1:0. Komanda brauc ar autobusu uz viesnīcu, un futbolisti laimīgi sačukstas, cerībā pelnīti vakarā atpūsties, iespējams, nedaudz "iziet ielās". Pertija palūdz šoferim mikrofonu un pavēsta: "Atbraucam uz viesnīcu, visi kopā ejam vakariņās, tad atpakaļ pa numuriņiem un lai istabiņās būtu pilnīgs klusums!" Futbolistu čalas pārtapa nospiestā klusumā. Nežēlīgi? Bet arī šādas situācijas norāda uz trenera prasmēm grozīt pareizās sviras. Ja rezultāts ir, tātad viss tiek darīts pareizi.

Mīnuss: spēles pret otro ešelonu. "Skonto" grauj tiešās konkurentes (patiesībā, atskaitot "Spartaku" un "Jelgavu", visas konkurentes kaut reizi sagrautas ar vismaz trīs vārtu starpību), bet brīžiem zaudē punktus pret otro ešelonu. Skaidrojums, protams, loģisks - zinot "Skonto" spējas, daudzas komandas spēlē izteikti no dziļas aizsardzības. No tik dziļas, kā ne pret vienu. No pieciem neizšķirtiem (zaudējumu nav) divi ir pret otrā piecinieka komandām - "Jūrmalu" (0:0) un "Jelgavu" (1:1). Salīdzinājumam "Ventspils" punktus zaudējusi tikai pret Liepāju un "Skonto", Daugavpils "Daugava" arī punktus nebārsta (vien neizšķirts ar Liepāju). Protams, šis mīnuss ir aiz ausīm pievilkts, jo "Skonto" kopējā rezultātu bilance un vārtu attiecība pagaidām ir izcila: 11-5-0 46:5.